Egils Līcītis: Uz vēlēšanām jau kumeļa gados 1
Dažas aktīvas personas dzīvo ar nedziestošām cerībām izkaulēt, ka Saeima varētu piešķirt balsošanas tiesības sākotnēji pašvaldību un pie labas izdošanās arī nacionālā mēroga vēlēšanās čalīšiem un meičiņām no 16 gadu vecuma. Nešaubīgi, ka ir bijuši tīrradņi, kuri tūliņ pēc izkāpšanas no autiņiem un no bērna kājas pacēlušies diženumā.
Raivis Dzintars sešpadsmit gadu jauns dibināja pirmformu “Visu Latvijai”, nacionālistisku organizāciju, no kuras vēlākos laikos iestartēja Latvijas parlamentā, un zviedru pusaudze Grēta Tūnberga ir atzīta starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem zemes virsū.
Turklāt, ja drīkst balsot kriminālā Latvija, ja balsstiesības nav ņemtas čekas aģentiem un uz vēlēšanu iecirkni ļauts pie rokas aizvest sirmgalvīgo Jāņonkoli, kurš pārkāpis otram bērnības slieksnim, kāpēc liegt pildīt pilsoņa pienākumu un selektīvi izspiest no balsstiesīgo reģistra jaunatni kumeļa gados?
Tas nekas, ka cilvēks knapi beidzis pamatskolu. Kaut dzimumtieksme jau modusies, šādā vecumā nevar vēl precēties, tīnis pat ierobežots skatīties karstās filmas “līdz 18”, kā arī nedrīkstētu dzert un pīpot.
Bet atrodas politiķi, kuru amats nēsāt pa pasauli pasakas un kuri labprāt izmantotu savu mākslu pie mazpieredzējušiem cālēniem.
Ir jauneklīgi, dinamiski, eiropeiski noskaņoti politiskie spēki, dažādi progresisti, kuri iet pretī gaišzilai nākotnei, galēji kreisi liberālie ultras, kuri ieciklējušies un cerē uz svaigas gaļas laupījumu. Viņi tic sen iesakņotai, pārbaudītai patiesībai – ja kumeļa vecumā neesi sociāli liberāls, tev nav sirds, bet, ja brieduma gados nekļūsti konservatīvais, tad tev nav prāta.
Bet tā ir soļošana uz labu laimi un kutelīga situācija, vai padsmitgadnieki masveidā vispār aizies balsot un vai atzīs konkrēto partiju par čista foršāko listi. Priekšstats par pusaudžu lielo vēlmi būt līdzdalīgiem sabiedriskajos pasākumos var izšķīst kā ziepju burbulis. Diemžēl ideālistu, kuri svēti tic savām spējām mainīt pasauli, sešpadsmitgadīgo vidū nav pārāk daudz.
Liels paldies jāsaka Artusam Kaimiņam, kurš pirmais ieintriģēja par Saeimas norisēm un piesaistīja politikai daļu ģimnāzistu un pat bērnu, taču interese bālē līdz ar bijušā aktiera atraktīvo tēlu.
Artusam īslaicīgi izdevās atraut interneta virsrakstu un datorspēlīšu entuziastu ģenerāciju un kokakolas dzērēju paaudzi no ierastajām nodarbībām, bet nu jaunatne atgriezusies pie besīšanās sociālajos tīklos, kur nepieciešama straujāka asinsriņķošana nekā valsts pārvaldes lietās. Tikām ir jautājums, cik zaļu gurķi var uzskatīt par saprātīgi ar savu galvu domājošu, kritiski vērtējošu, ar spriestspēju apveltītu būtni, lai sešpadsmit gados uzticētu izvēli par novada (vai valsts) ēkas atslēgām.
Jābaidās, vai, pāragri nepiešķirot vēlēšanu tiesības nepilngadīgajiem, kam pa lielai daļai zem galvaskausa velvēm ir pamatīgs haoss, neradīs milzīgu papildspēku bāzi bļāvēju pulkam uz katrām vēlēšanām – a par ko mums balsot, ja pat influenceri un jūtūberi to nezin?
Un vai pusaugas, kam vēl nedīgst ūsas un mātes piens uz lūpām, būs tik atbildīgi, lai nenosistu vēl vairāk uz leju jau tā zemo pašvaldību vēlēšanās piedalījušos procentu?
Saprotamas ir jauno cilvēku vēlmes nodedzināt atoma spēkstacijas, atbalstīt vegānu kustību un cīnīties par balsstiesību piešķiršanu dzīvniekiem, un šādai argumentācijai ir tiesības pastāvēt un izpausties, tomēr pagaidām jāpietaupa vēlēšanu iecirkņi kā privileģēta telpa pieaugušajiem.
