Kultūra
Māksla

“Uzzināju daudzus gadījumus, kad ārsti inficējuši sevi un savas ģimenes, lai noskaidrotu kaut ko jaunu par nāvējošām slimībām!” Katrīnas Neiburgas atklājumi par mākslu un dzīvi0

Foto: Karīna Miezāja

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Šonedēļ, 4. septembrī, atklāts nu jau par tradīciju kļuvušais “Survival Kit” laikmetīgās mākslas festivāls. Starp citiem dalībniekiem ieinteresēja KATRĪNAS NEIBURGAS vārds. Pazīstamā māksliniece izveidojusi video un audio instalāciju “Transformācijas. Raganu slota. Vēja slota”, un sestdien, 5. septembrī, tajā gaida apmeklētājus uz rituālu tējas dzeršanas pikniku.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls “Survival Kit” ir vērienīgākais regulārais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā. Viena no festivāla interesantākajām sastāvdaļām ikreiz ir tam izvēlētās telpas.

Šogad tā ir Tērbatas iela 75 – ēka, kurā padomju laikos atradās zivju fabrika, bet neatkarības laikā – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs un pēc tam – Rakstniecības un mūzikas muzeja pagaidu telpas.

Patlaban pamesto namu aktīvi apdzīvo mākslinieki un top viņu darbi. Dienā, kad notika mana saruna ar Katrīnu Neiburgu, viņas izvēlētajā telpā vēl tikai iezīmējās plānotās instalācijas aprises – uz grīdas vairākos punktos bija novietotas tā dēvētās raganu slotas, bet gala siena kalpoja par ekrānu.

– Kā nonācāt līdz domai par raganu slotu izmantošanu mākslas darbā?

K. Neiburga: – Var teikt, ka šī instalācija radusies diezgan ilgā periodā, visa vasaras esence tagad atnākusi uz šo pabaiso fabrikas telpu, bet ceru, ka tad, kad te notiks izstāde, šī kļūs par patīkamu rituālu telpu.

Vējaslotas ieraudzīju jau vasaras sākumā, Covid-19 pandēmijas trakākajā laikā staigājot pa mežu. Visu šo laiku esam pavadījuši Miķeļtornī, un pavasarī, kad kokiem vēl nebija lapu, varēja pamanīt visādus brīnumus. Vējaslotas fantastiski plīvoja vējā, un man arī līdz tam vienmēr bijis jādomā, kas tās ir: vai tiešām raganu ligzda, vienkārši izaugumi, vai to tapšanā piedalās kāds dzīvnieks?

Tuvumā nekad tām nebija sanācis būt, un man tās šķita maģiskas. Gāja vasara, domāju par piedalīšanos šajā izstādē. Laikam saslēdzās kopā interese par vējaslotām un to, ka pēdējā laikā vispār daudz domāju par rituāliem, par to, kā sakārtot dzīvi, sadalīt laiku, uzmanību, veikt noteiktas apzinātas darbības, par to, ka pārdzīvot šo laiku palīdz apstāšanās – zobu tīrīšanas, kafijas dzeršanas rituāls, varbūt tiešām buršanās, pāri ugunskuram lēkšanas rituāls.

Kad sāku nopietni interesēties par vējaslotām, uzzināju par stāstiem, ka senos laikos druīdi īpašā dienā, parasti ap Jāņiem, noteiktā diennakts laikā ar zelta sirpjiem grieza šīs slotas, bet apakšā zem koka stāvēja jaunavas, kas tās ķēra, pēc tam slotas tika izmantotas ārstniecībā un citos rituālos.

– Pieminat druīdus, tas šķiet liecinām par rituāla īru saknēm?

– Vairāk par Skandināviju, un es īstenībā tā līdz galam neuzticos informācijai, ko atrodu interneta dzīlēs, taču ir atbilstošas bildes, kurās redzams, ka tiešām vīri griež līdzīgus izaugumus un apakšā jaunavas tos ķer. Šis stāsts mani ļoti aizķēra, iedomājos, ka mēs ar ģimeni arī varētu veidot šādu rituālu.

Paralēli interesējos, ko par vējaslotām saka zinātnieki. Izrādījās, ka tās izraisa vīruss, slimība, tātad vējaslotas nav nekas īpaši labs. Priedēm tās rodas ģenētiskas modifikācijas rezultātā, ar to palīdzību var veidot jaunas priežu sugas, bet bērziem, no kā nogrieztas šeit redzamās slotas, tā tiešām ir sēnīte. Un tad ir jautājums, kam mēs ticam, kam – neticam, kādas vielas izmantojam, lai uzturētu veselību, ko ēdam, ko neēdam.

Tas viss ir tik sarežģīti, ir jāuzticas sev, bet nereti noticam kam tādam, ko citi mums cenšas iestāstīt, un tā izrādās pilnīga nepatiesība.

– Savulaik mācījos bioloģijas klasē, un mums diezgan ātri pastāstīja, ka vējaslotas izraisa sēnīte. Atceros vasaru, kad tās īpaši meklēju, un tad mani pārsteidza, ka apkārt bērzam, kurš ir viena vienīga vējaslota, var būt daudz citu koku, kuros nav nevienas…

– Jā, to arī var redzēt, ka koks ar vējaslotu nejūtas labi, arī šim bērzam bija plaisas, tas nav dzīvelīgs koks. To noteikti jūs man varat labāk paskaidrot, kāpēc sēnīte nepārmetas un neizplatās tālāk, iespējams, citiem kokiem ir laba imūnsistēma…

– Nekāda cita izskaidrojuma man tam nav, bet šī šķiet arī tāda savā ziņā precīza Covid-19 ilustrācija…

– Jā, jā, man arī tas salikās kopā, ka slotas var būt tādi lieli vīrusi, kas pāriet vai nepāriet tālāk. Daļa cilvēku netic tam, ka ir vīruss – šajā informācijas laikmetā taču iespējams tik daudz uzzināt un sasmelties tādas zinības, kuras, iespējams, ir pilnīgi aplamas. Ar to ļoti grūti cīnīties, jābūt ļoti apdomīgam, paškritiskam, kritiskam pret visu, ļoti jācenšas atsijāt patieso.

– Reizēm šķiet, ka vēlme ticēt dažādām sazvērestības teorijām ir savā ziņā mītiskās domāšanas atliekas…

– Man īstenībā patīk un interesē abas šīs jomas. Tagad mums ar Jāni Noviku arī būs sadarbība ar Medicīnas muzeju, kur sanāks pastiprināti pētīt zinātniekus. Sākumā pat nebija skaidra tēma, tikai kaut kas par zinātniekiem, pētniecību, bet lēnā garā esam nokļuvuši pie konkrētākas idejas.

Mani ļoti aizrauj tas, ka uzzināju daudzus gadījumus, kad ārsti inficējuši sevi, savas ģimenes, dzīvesbiedrus, lai noskaidrotu kaut ko jaunu par nāvējošām slimībām. Tā man šķiet ļoti interesanta tēma.

– Mums Latvijā taču arī bija mediķi, kuri, teiksim, kad bērni slimoja ar difteriju, glāba viņus, atsūcot gļotas no kakla…

– …gulēt ar tīfa slimnieka sviedraino kreklu ap galvu, ļaut sevi sakost trim odzēm vai odam, kurš, skaidri zināms, pārnēsā malāriju vai dzelteno drudzi, iekasīt sev vai sievai infekciju, iedzert tīfa baciļus – tie stāsti ir vienkārši neticami, un jādomā, kas viņus uz to provocē.

Pieņemu, tas ir kaut kas līdzīgs kā māksliniekam: kad kaut ko taisi, tu atkāpies no sava mazā ego, kas šausmīgi uztraucas, ka tikai tu nenomirsti, ka tikai kaut kas nenotiek, un ieraugi visu citā perspektīvā. Pieļauju, tieši tāpēc es nepametu šo profesiju, jo ir tie daži ārkārtīgi patīkamie brīži, kad pazaudē apziņu, kas visu laiku uztraucas par ikdienas maziskajām lietām.

Kaut ko filmējot, montējot, sajūti tos dievišķos mirkļus, kad šķiet, ka esi pieskāries kaut kam lielākam. Dakteriem, pieļauju, ir kaut kā līdzīgi, ka viņi pazaudē savu mazo ego un ieiet tādā lielākā telpā.

Foto: Karīna Miezāja

– Interesanti, ka jums diezgan bieži darbos savienojušās tehnoloģijas un dabas materiāli – mati, kūdra, jau pieminētās dēles, tagad vējaslotas…

– Jā, es pat nezinu. Man liekas, viens no instrumentiem, ko esmu apguvusi un kur jūtos kā zivs ūdenī, ir video. Manam vīram (gleznotājs Andris Eglītis. – L.K.-Š.) tā ir gleznošana. Katrs ir atradis savu izteiksmes veidu, katrā projektā tas ir kaut kas pilnīgi citāds. Mani interesē dažādas cilvēka izpausmes, patīk runāties, uzklausīt viņus, man arī kaut kādā ziņā ļoti svarīga scenogrāfiskā puse.

Lai skatītājam, kad viņš atnāk, nav tikai tas plikais informācijas laukums, divdimensiju filma uz sienas vai televizorā. Lai tad, kad tu ieej mākslas darbā, ir telpa, lai ir kam pieskarties, lai skatītājam ir izvēle, nevis vienkārši filma, ko režisors jau salicis kopā. Šajā telpā ļoti iederas gan mati, gan vējaslotas. Daba man arī ļoti svarīga – domāju, tas nav tikai man, bet mums kā latviešiem kopumā. Es jau tagad gaidu, kad tikšu atpakaļ pie savām vistām. (Smejas.)

– Vai video būs norāde, ka filmēšanas procesā neviena vista nav cietusi?

– Tur jau var redzēt, ka viņām viss ir labi, ka nekas nevarēja notikt (smejas). Vistas mums ir pandēmijas rezultāts – kad pašā sākumā man šķita, ka tiešām būs bads un nevarēs nopirkt ēdienu, nolēmu, ka mums vajag vistas. Mēs tās uzdāvinājām dzimšanas dienā mūsu jaunākajam dēlam Ludvigam – viņš ir īsts dabas bērns, nodzīvojis no marta līdz šim brīdim pa laukiem, man bail, kā viņš tagad jutīsies, atgriežoties te, Rīgā.

– Vēja slotas parasti “dzīvo” diezgan augstu kokos, kā pie tām vispār tikāt?

– Man veicies ar brīnišķīgu vīru, kurš ir ne tikai spēcīgs, bet arī ļoti veikls, viņš ļoti labi iederējās druīdu jomā, kāpa augšā un zāģēja, bet bērni apakšā ķēra. Tā pati bija vesela instalācija, kā mēs to darījām. Ir daudzi darbi, ko mēs ģimenē sadalām, kas kuram ir pa spēkam.

– Vai mākslā maz iespējams otram palīdzēt?

– Es domāju, jā, mums ar Eglīti vienmēr ir sarunas par to, ko darām, vai tas ir ko vērts. Mēs nepārtraukti dalāmies ar šaubām, un to nav maz. Mirkļi, kad mākslinieks jūtas mierīgs un pārliecināts par to, ka tas, ko viņš dara, ir jēdzīgs un kādam vajadzīgs, ir tik īsi. Tādēļ mēs viens otru mēģinām mierināt.

Esmu par to daudz domājusi, ka es vairs nevaru bez Eglīša iztikt, un, domāju, arī viņš bez manis ne – nevaru iedomāties, ka es varētu nepaprasīt viņam padomu vai dalīties ar viņu. Tā ir nepārtraukta cīņa pašam ar sevi par to, lai nezaudētu ticību. Māksla nav nekāds peļņas avots, tā arī nav par atzinību, bet šausmīgi svarīgi, lai tevi saprot un lai tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs.

To es ar vecumu arvien labāk saprotu, cik svarīgi cilvēkam justies vajadzīgam. Ķirurgs vienmēr būs vajadzīgs, bet mākslu pandēmijas laikā mēģināja atstumt, it kā nebija skaidrs, kādēļ tā jāatbalsta.

– Laikmetīgā māksla pamatā saistās ar, kā lai to precīzāk pasaka, marginālām telpām, līdzīgām šai. Bet vai tā vienmēr vajadzētu būt?

– Visos gadījumos noteikti ne, domāju, vajadzētu būt izvēlei, ja vēlies izstādīties labās telpās ar visu aprīkojumu, liftiem, kur padomāts, kā uzinstalēt mākslu.

Taču man vienmēr paticis Solvitas Kreses uzstādījums, ka “Survival Kit” atklāj jaunas vietas, un daudzas pēc tam tiešām atdzīvojas. Un vēl man vienmēr paticis, ka šīm vietām ir noteikts raksturs, tādā ziņā muzejā izstādītais nav tik interesants.

Saistītie raksti

Sākot domāt par jaunu darbu, es vienmēr domāju arī par vietu, tas ir kopējs veidojums. Pēc tam jau, kad darbus izveido un rādi citās vietās, noskaņa mainās.

Plānojot savu nākamo izstādi, es noteikti neietu uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, vismaz pagaidām ne. Varbūt pēc kāda brīža. Jo tu jau arī ļoti nogursti, visu laiku ejot tajās pamestajās, netīrajās telpās. Tā ir cīņa, un kādā brīdī visa netīrība, visi putekļi apnīk, un tu nesaproti, kāpēc neesi uz parketa baltā zālē. (Pasmaida.)

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 34
9 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
3 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 2
2 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 2
7 stundas
LA
LA.LV
Laukos
“Šis ir liels zaudējums.” Nelikumīgi nozāģēts pie kāda latviešu strēlnieka kapa augušais dižkoks
37 minūtes