SNIEGU ĒST NEDRĪKST. Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs

Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Stāsta Gunta Leimane 0

Ilona Brūvere, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Stāsta Gunta Leimane

“Kāds te gaiss, var griezt kā ar nazi!” Otovičs izsaucas, kad izbraucam ārā uz laukiem. Un Berģos jau arī ir lauki, ar ābelēm un aličām dārzā. Mans vīratēvs ļoti mīl dzīvot laukos. Tad Rīgas dzīvokli viņš kādu brīdi var atvēlēt Jānītim, tā viņš sauca Jāni Streiču. Tas ir laiks, kad Streičs šķiras no sievas un pats to smagi pārdzīvo.

Atceros, kā Jānis Lāčplēša ielā rīvēja kartupeļus un dzēra kartupeļu sulu.

“Tas palīdz pret kuņģa čūlu,” viņš teica. Un tas tiešām palīdzēja, jo kuņģa čūla vienmēr nāk no lieliem kreņķiem. Jā, savus kreņķus Jānis kādu laiku ārstēja pie mums, kamēr mēs vandījāmies pa Berģiem.

Mēs ar Aivaru braucām no Berģiem uz savu Operas un baleta teātri. Bet Streičs patiešām bija biežs mūsu ģimenes viesis, vēlāk arī ar savu mazo meitiņu Viktoriju un nākamo sievu Vidu. Streičs apciemoja Otoviču, un viņi vienmēr daudz runāja. Viņi prata sarunāties, viņiem sapasēja.

Un galvenokārt viņi runāja par darbu. Pie mums mājās jau vienmēr nez no kurienes uzradās arī kāds bariņš Otoviča bijušo studentu. Un tas bija tik brīnišķīgi, ka filmā “Teātris” Jānis Streičs iemūžināja savus draugus, arī Baibu un Otoviču.

Dažreiz notiek dīvainas lietas. Kad mums bija tā vinnētā mašīna, gājām uz garāžu Blaumaņa ielā, lai aizbrauktu uz darbu, lai gan Operas un baleta teātris kājām no Lāčplēša ielas sasniedzams būtu ātrāk. Tas bija tāds rituāls, iet uz garāžu, sēsties žigulī un braukt tos divus kvartālus uz teātri.

Pie visa tā vēl nāk klāt mūsu ģimenes kopīgā slimība, mājas, garāžas un mašīnas atslēgu meklēšana.

Atslēgas vienmēr tiek meklētas ilgi un dikti, un tas pieder pie kopīgā rituāla. Aivars no ārzemēm vienmēr atveda tādus pīkstošus atslēgu piekariņus, mēģinot problēmu atrisināt, jo mēs visi, izejot no mājas, mūždien meklējām atslēgas.

Aivara mammai par atslēgām un visām citām lietām svarīgāks vienmēr bija Sašiņš, bērni un mazbērni. Kad viņa aizrāvās, viņai bija pilnīgi vienalga, kāda viņa iziet uz ielas un kā tas izskatās.

Baiba ņemas kā tāds vēja rādītājs, un viņa paspēj visu. Gadās, kad izejam ārā, dažreiz liekas, ka viņa ģērbusies tumsā. Un, kad mēs tā visi kopā dodamies kājām uz garāžu, Aivars nereti purpina: “Mammu, tu tagad ej pa otru ielas pusi, es tevi nepazīstu!” Un es tad mēģināju abus samierināt.

Mēs dzīvojam vienā pagalmā ar aktiera Edgara Zīles ģimeni un esam kaimiņi arī Berģos. Un Berģos mums kaimiņos vēl dzīvo Dina Kuple. Tur ezermalā mūsu dēls Gusts iemācās staigāt. Mums tur bieži brauc ciemiņi, dēls zina, ka tad, kad atbrauks vācu ciemiņi, viņam būs jāsaka “Guten Tag”. Paiet laiks, vācu ciemiņi atbrauc, un mans dēls Gusts skrien viņiem pretī un kliedz: “Gutentāgi atbraukuši, Gutentāgi atbraukuši! Tas nemaz neizklausījās tik slikti.”

Mēs ar Aivaru esam tādi cilvēki, kas vienmēr ir aizņemti, tāpēc mums viegli dzīvot kopā. Zinu, ka bieži cilvēki šķiras, katrs savu dzīvi dzīvo un redz citādi.

Tad sākas, kāpēc tu nāc mājās tik vēlu? Kur tu esi brīvdienu vakaros? Varbūt tas izklausās nesaprotami, bet mūsu dzīve ir bez skandāliem un pārmetumiem un īpašas lipināšanās. Mēs tā dzīvojam.

Sākumā daudz dejojām kopā, tad es gaidīju bērnus. Un Aivars bija prom, strādāja Maskavas Lielajā teātrī un bieži brauca viesizrādēs uz Ameriku. Es turpināju rušināt pa ģimenes ligzdiņu un izveidoju modernā baleta trupu “Ritms”, iznāca daudz koncertēt.

Bet mūsu mājas dzīve vienmēr bijusi īpaša. Pie lielā viesību galda sēdējušas lielākās divdesmitā gadsimta baleta zvaigznes, Vasiļjevs, Maksimova, Māris Liepa. Un, kad nomira operas galvenais horeogrāfs Aleksandrs Lembergs, baleta prīma Janīna Pankrate teica: “Lemberga aizsākto darbu var turpināt tikai Aivars Leimanis.”

Izcilā pedagoģe Janīna Pankrate mani arī iedrošināja turpināt strādāt ar Elziņu. Es vēl šaubījos, man likās, mūsu meita varbūt baletam nebūs tik ļoti piemērota, tomēr viņai ir nestandarta augums. Toreiz Pankrate teica: “Ko tu, Gunta! Tu redzēsi, Elza būs prīma, viņā var skatīties un skatīties bezgalīgi!”

Pirmais mums piedzima dēls. Domas, vai man vajag bērnu vai labāk turpināt dejot, nekad nav bijušas.

Atceros, dejoju teātrī līdz pēdējam brīdim, vēl piedalījos Leimaņu ģimenes radošajos vakaros Latvijas pilsētās, kur Otovičs stāstīja par filmām, Baiba lasīja dzejoļus, un mēs ar Aivaru dejojām.

Tur vienmēr bija ļoti daudz cilvēku, un visur bija tik sirsnīga uzņemšana! Kostīmu jau varēju aizpogāt ar lielām grūtībām. Bet es biju ļoti apzinīga. Gaidot Gustu, cītīgi lasīju Spoka grāmatu par bērnu audzināšanu, lai gan vēlāk amerikāņi atzina, ka tā sabojājusi veselu paaudzi.

Toreiz tas bija modē, tāpat kā tagad. Es ļoti gaidīju savu bērniņu. Bet viss notika pēkšņi. Un, kad jau varējām braukt mājās, es rokās, pie sevis cieši piespiedusi, nesu mazu mīļu vīstoklīti, Aivaram bija bailes puisīti paņemt rokās. Bet viņš bija tik aizkustināts un lepns par dēlu. Es pēc dēla piedzimšanas turpināju strādāt pie savām estrādes programmām, tā ka teātrī vairs nedejoju.

No Berģiem katru vakaru braucām uz Pumpuriem, lai palaistu mūsu “Mouline Rouge” varietē izrādi “Kaburgā”.

“Kaburga” bija elitārs klubs, kur pie mūzikas horeogrāfijām strādājām kopā ar Raimondu Paulu. Ingrīda Drāzniece rūpējās par kostīmiem, un Juris Podnieks filmēja. Programmu rādīja īpašiem valsts viesiem un ārzemju delegācijām. Viņi toreiz meklēja jaunu horeogrāfu un uzaicināja mani un Aivaru. Mēs sākām tur iestudēt varietē teātra programmas, kas laikam bija pašas pirmās padomju Latvijā.

Mēs ar Aivaru tai laikā sākām sapņot par otru dēliņu, un bērniņš nelika uz sevi ilgi gaidīt. Kad es ieraudzīju meitiņas mazo deguntiņu un viņas profilu, domāju, nu izspļauts Aivars! Tā piedzima mana mīļā Elziņa. Bet vispār jau Elza ir mainīga, citreiz viņa tik ļoti līdzīga Baibai vai reizēm arī man.

Bet tomēr viņa ir tēva meita, un Aivara mīlestība nav vārdiem aprakstāma! Pēc dzemdībām drīz jau sāku strādāt un ar lielu pītu grozu, kurā gulēja Elza, atkal braucu uz Jūrmalu. Kad bērni bija mazi, vasarās pa ceļam no Berģiem uz Pumpuriem es viņus ar krūti baroju pa ceļam, mežā pie jūras.

Nebija laika sēdēt mājās. Kad viņi paaugās, Baiba sāka abus vest uz “Dzintariņu” dejot. Elzai jau ļoti patika, bet Gustam tās nodarbības vienkārši krita uz nerviem.

Kad deviņdesmito gadu sākumā pirmoreiz ar bērniem devāmies busiņā uz Itāliju, puse mašīnas bija piekrauta ar bērnu mantām. Gusts man sēdēja blakus ar milzīgām kartēm un septiņu gadu vecumā diktēja ceļu.

Aivars arī ir tāds GPS, varu vīram piezvanīt no jebkuras pasaules malas, pajautāt ceļu, un viņš man to pateiks. Tolaik nācās uz māju zvanīt vairākkārt, lai uzzinātu, kā jābrauc. Tas ir arī laiks, kad kāds draugs, kas aizņēmies naudu un nevar to atdot, atstāj mums vairākas kastes ar itāliešu zeķubiksēm, un man tās jāmēģina pārdot. Ar to manā dzīvē sākas pavisam jauns, Itālijas laiks ar manām pirmajām biznesa iemaņām.

Berģu dārzā vienmēr ir liela plūmju raža. Plūmju tik ļoti daudz, un neviens nezina, kur tās likt. Vīratēvam tik ļoti patīk potēt kokus un audzēt jaunas šķirnes! “Uz tirgu jāved,” saku, bet manējie tikai neizpratnē saskatās, jo nekāda pārdošana mūsu ģimenē nav pieņemama.

Un kas tad stāvēs tai tirgū aiz letes ar plūmēm? Otovičs, Baiba vai Aivars? Protams, ka ne.

Mēs salasām tās plūmes grozos, aizbraucam visi trīs uz tirgu, es, Baiba un Aivars. Kamēr tirgoju plūmes, manējie stāv aiz stūra un gaida. Sapratu, ka protu stāvēt aiz letes un protu pārdot, tas iet ātri. Bet vispār jau esmu klusētāja. Mēs ar Baibu esam ļoti atšķirīgas. Es ilgi varu neko neteikt, bet viņa var runāt nepārtraukti.

Gustam atkal piemīt kāda tēva kvalitāte, augsti attīstīta intuīcija, viņš spēj skenēt cilvēkus. Elza arī. Kādreiz Lāčplēša ielā, kad jau biju saistīta ar biznesa vidi, pie mums ieradās kāds itālietis un stādījās priekšā kā izplatītājs. Aivars, viņu ieraudzījis, uzreiz pajautāja: “Un ko tas blēdis grib?”

Es mēģināju visu nogludināt, bet, kad nejauši mūs sasniedza fakss, kas nebija adresēts man, sapratu, ka šis cilvēks ir krāpnieks. Tikai mainīt kaut ko jau bija par vēlu. Es viņu pazinu kā itāliešu izplatītāju, kas piedāvāja man nopirkt veselu kravu ar Itālijas precēm.

Biju pavisam apmulsusi. Mēs aizņēmāmies naudu, un kādu dienu pie loga Lāčplēša ielā apstājās milzīga fūre ar Romas numuru.

Kad sākām skatīties, kas tai konteinerā ir iekšā, sapratām, ka ražotāji iekrāvuši visu to, kas viņiem pašiem vairs nebija noderīgs. Izplatītājs tiešām izrādījās blēdis, un fabrika viņam par to vēl maksāja procentus.

Aivaram bija taisnība, un tur neko nevarēja darīt. Jā un vēlreiz jā, tas itālietis bija krāpnieks. Vienīgais ražotājs, kas tika pārstāvēts ar kvalitatīvu produkciju šai furgonā, bija zeķu fabrika “Donna BC”, un tā sākās mana sadarbība ar Itāliju, kas pārauga draudzībā ar Massimo ģimeni. Kad pie mums sāka parādīties bandīti un sākās šaudīšanās, izlēmām, ka man ar bērniem, līdz viņi sāks iet skolā, jādodas uz Itāliju.

Un vēlāk mēs Itālijā bijām vairākas vasaras, viņi iemācījās itāliešu valodu no kaimiņu bērniem pagalmā, es mēģināju savienot darbu baletskolā Veronā un Brešā. Brīvdienās braucām ar bērniem autobusā uz Sjennas zirgu sacīkstēm un uz Romu. Man galvenais bija saviem bērniem uzdāvināt sauli, svaigu gaisu, šīs zemes skaistumu un drošību. Aizbraucu uz Itāliju vienās džinsās un ar tām pašām atbraucu atpakaļ, man jau neko daudz nemaksāja.

Bet gribējās bērniem nopirkt jaunas sandalītes, skaistas drēbītes un labu ēdienu, tur jau tā visa nauda aizgāja. Tas bija laiks, kad šeit, Latvijā, nebija nekā, bet es varēju no Itālijas aizbraukt uz “Grand Opera” Parīzē un noskatīties izrādi.

Itāliju izjūtu kā otru dzimteni, kādus divdesmit gadus esmu bijusi saistīta ar šo dievīgo zemi.

Aivars savukārt bērnus ņēma līdzi uz viesizrādēm Amerikā. Viņi tur skolā mācījās kopā ar vietējiem. Tāpēc jau bērnībā Gustam un Elzai iedotas vēl divas valodas – angļu un itāliešu.

Mūsu ģimenē nav greizsirdības. Bija tāds grūtāks periods, kad Aivars vēl strādāja Operā, bet es veidoju horeogrāfijas ārpus teātra un braukāju uz Itāliju, man parādījās drusku vairāk naudas. Es kļuvu patstāvīgāka. Vīrietim tā varēja būt trauma.

Esmu cilvēks, kam nauda neko īsti nenozīmē, man tas ir tikai maiņas līdzeklis. Vīrieša dzīvē toties naudai ir būtiska nozīmē, un vīrietim tā jānopelna.

Atceros, kad tikko piedzima Elza, es par savu “Kaburgas” varietē deju programmu saņēmu diezgan lielu summu, ko mājās arī nosvinējām. Tikai pēc tam sapratu, ka man to vajadzēja darīt kaut kā citādi. Jo Aivars tolaik teātrī saņēma maz, viņš bija mākslinieks, bet es biju sākusi patstāvīgi strādāt un saņēmu daudzreiz vairāk. Tas noteikti nenāca par labu mūsu attiecībām.

Kad ir nauda, rodas cita izpratne par finansiālajām iespējām. Un vīrietim redzēt blakus sievieti ar naudu nav patīkami. Es jau varēju pati kaut ko nopirkt bērniem, Baibai, savai mammai.

Protams, es pelnīju ģimenei, bet laikam vajadzēja to naudu atnest, atdot vīram un ļaut viņam ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Šodien jau sen viss ir citādi. Aivars atguvis pašapziņu, viss kaut kā nokārtojies.

Bieži atceros savas baleta kolēģes Sarmīti Jaksi, Ināru Ginteri, kuras aizvien vēl apbrīnoju. Kad Elziņa baletskolā ieguva pamatizglītību, mēs sākām domāt par to, ka viņai nepieciešama šo izcilo balerīnu skola. Es Sarmīti pierunāju strādāt ar Elzu, un viņa vēl šodien konsultējas ar Jaksi. Šodien gan Sarmīte vairāk rūpējas par saviem mazbērniem, bet man liekas, tāda balerīna nedrīkst sēdēt mājās. Talants ir pienākums, un Tangijevas skola ir Latvijas, mūsu baleta pamats.

Elza agri sāka uzstāties. Aivaram tas bija grūts laiks. Viņa ir Leimaņa meita, un to jau visi zina.

Lai nebūtu visādu runu un intrigu, Elza vispirms sāka piedalīties starptautiskos konkursos, un tikai tad Aivars paņēma viņu trupā un sāka dot lomas. Mūsu meitai sevi vispirms bija jāpierāda ārpus Latvijas, lai viņa ieņemtu baleta solistes vietu teātrī.

Panākumi atnāk pamazām. Es savai meitiņai esmu puķu kārtotāja. Kad Elza brauc mājās pēc izrādes, mūsu mājās puķu ar katru reizi ir vairāk un vairāk. Un nu jau tās puķes pēc pirmizrādes ir visā mājā, es tās kārtoju istabās, koridorā un arī uz trepēm, kas ved uz Baibas istabu.

Tad Baiba nāk lejā pa puķu aleju. Un tās puķes, kuras Elza saņem no skatītājiem, vienmēr sagādā mājiniekiem neaprakstāmu prieku. Pēc tādām izrādēm kā “Žizele” aizkustinājums ir tik liels, ka gribas tikai izraudāties. Kādreiz tā ir. Kad Elza strādā, viņa dzīvo Rīgā, tuvāk teātrim, jo starp mēģinājumiem un izrādēm ir tikai pāris stundu, izrādes beidzas vēlu, un no rīta jau atkal ir mēģinājums.

Mums, protams, ir ļoti labas attiecības, bet es tomēr gribētu salīdzināt bērnu un vecāku attiecības ar biznesa jēdzienu “preces dzīve”. Vecāki bērnam ir vajadzīgi kā putnēnam, kamēr viņš vēl nav iemācījies lidot. Kā lieta, kas nepieciešama, vajadzīga un izmantojama. Protams, ka mans lietojuma laiks vai derīguma termiņš beidzies. Bērni pieauguši, un viņiem ir sava dzīve. Tas varbūt izklausās ciniski, bet tā tas parasti dzīvē notiek.

Mamma jau nekur nepazūd, tikai pieauguši cilvēki vēlas savus lēmumus pieņemt paši. Kad klausos stāstus par to, ko un kā viņi dara, tad saprotu, ka mēs ar Aivaru tomēr tur esam klāt.
Saistītie raksti

Viss jau ir izstāstīts, un viņi jau visu zina, bet mēs esam klāt it visā, ko dara mūsu bērni. Dažreiz vēl ar Aivaru runājam par šīm lietām. Kad viņš par šo un to brīnās, es saku: “Un tu domā, ka tu pats esi medus maize?

Nemaz ne. Un kāpēc tu brīnies par to, ko dara tavs dēls?” Jā, es sevi mierinu ar to, ka esmu klāt pat tad, kad manis tur nav. Tā ir tāda liela un laimīga sajūta. Gusts studējis jurisprudenci. Viņš iet manās pēdās, ir “Massimo” fabrikas produkcijas dīleris, tikai tas šodien notiek pavisam citādi, elektroniski un attālināti, apkalpojot desmitiem veikalu. Šogad viņš ar sievu un meitiņu gatavojas ceļojumam uz Itāliju, tāpat kā es ar bērniem pirms trīsdesmit gadiem. Viss iet pa riņķi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
SK
Skaties.lv
Veselam
“Viņiem ir bail.” Daļa veselības aprūpes darbinieku plāno atteikties strādāt ar Covid-19 pacientiem 6
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kur otrdien reģistrēts lielākais Covid-19 inficēto skaita pieaugums 2
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīdziniekiem rīt uz skolu nav jāiet? Atļauj attālināto mācīšanos, taču ne visiem 1
12 stundas
AL
Agris Liepiņš
Ziņas
Agris Liepiņš: Ierēdnis izpļāpājās par glumekli – valdības plānā ir kāds zemūdens akmens 2
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas Radio kora koncertā Cēsīs bijis augsts inficēšanās risks – apmeklētājiem jāiet karantīnā 2
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Slepkavība bārā: Latvijā aizturēts bīstams noziedznieks no Igaunijas
8 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
5 praktiski ieteikumi: kā palīdzēt bērniem mācīties attālināti
15 stundas
Ieva Ēvalde
Ziņas
Par dāvanu no Lielbritānijas būs jāmaksā nodoklis 4
7 stundas
MA
Māris Antonevičs
Ziņas
Māris Antonevičs: Latvijas veiksmes formula izputējusi? Pašlaik Kariņa balsī skan tāds kā izmisums 6
9 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Nogalinātie bija apglabāti vienā bedrē: Nacionālie partizāni atgūst vārdus 1
8 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Laukos
“Jaudīgs auglis ar ļoti spēcīgu aromātu.” Galvenais jautājums – kā cilvēkiem izstāstīt šo labo stāstu? 1
12 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Rumbulā par 11 500 eiro tikko pirkts auto paliek ceļmalā. Garantiju atsaka
5 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Ģimenē ar Covid-19 inficējies bērns. Mamma Elīna pastāsta, kā izdevies nesaslimt pārējiem 3
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Atklājas nesmuki fakti par karaliskajam kāzām: daudzi “ietekmīgie” draugi pirms tam nav pazinuši ne princi Hariju, ne Meganu 15
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Lūdz Kariņam valstī izsludināt ārkārtējo situāciju 16
16 stundas
ML
Māra Libeka
Ziņas
Pabalsti Latvijā mudina vai attur no ģimenes veidošanas? Sola vērienīgas pārmaiņas 14
20 stundas
PA
Pēteris Apinis
Veselam
Apinis: Covid–19, Ebolas un Zika vīrusi kopā nav tik bīstami kā liekais svars 31
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vai beidzot būsim pelnījuši baltus Ziemassvētkus? Nākamo mēnešu laika prognoze 1
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Kamēr maksās algas, viņi klusēs. Ainars Mielavs par sašķeltību Latvijā 8
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Sākusies ikgadējā Rīgas modes nedēļa: varēs vērot tiešsaistē 1
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Jana Duļevska bērnībā māsu “pārdevusi” par maisu iecienīto košļeņu 1
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
VIDEO: “Viņš manu suni var ārstēt.” Gobzems skaidro, kāpēc nevalkā masku 45
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Paziņo pilsētas un novadus, kuros reģistrēti jaunie Covid-19 gadījumi 10
1 diena
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Kārtīgās latviešu svinībās bez galerta neiztikt: 3 lieliskas receptes
16 stundas
LE
LETA
Kokteilis
VIDEO. Raimonda Paula skaistā dziesma “Par pēdējo lapu” atdzimst jaunās skaņās 10
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Ieva Adamss Intaram Busulim uzdāvina prezervatīvus: tā esot dāvana ar nodomu 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Ņina, Ninona, Antoņina un Oksana
16 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Asinsspiediens un elpošanas biežums! Skride par to, kā Covid-19 inficētajam sekot veselībai mājās 11
1 diena
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Nedēļas nogalē iespējami zīmīgi notikumi! Horoskopi 27.oktobra līdz 1.novembris
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Ja tu kādam esi kaut ko apsolījis, turi savu vārdu! Horoskopi 28.oktobrim 1
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Centies šodien nevienam nenodarīt pāri! Horoskopi 29.oktobrim
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Francija ieviesīs stingrus ierobežojumus cīņā ar Covid-19 1
23:01
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Rumbulā par 11 500 eiro tikko pirkts auto paliek ceļmalā. Garantiju atsaka
21:58
SK
Skaties.lv
Veselam
“Viņiem ir bail.” Daļa veselības aprūpes darbinieku plāno atteikties strādāt ar Covid-19 pacientiem 6
21:11