Vai gabaliņš Marsa glabā sevī senas dzīvības pēdas? 0
Dzīvība Kosmosā. Ārpuszemes civilizācijas un augsti attīstītas citplanētu būtnes, kas vai nu palīdzējušas (un palīdzēs!) Zemes iedzīvotājiem sasniegt gandrīz vai visu to, kas viņus padarījušas par civilizētām būtnēm vai arī, gluži otrādi, gatavojas tos nospiest galīgā verdzībā.
Personas, kurām, jau it kā pašreiz esot telepātisks kontakts ar tālo zvaigžņu sistēmu iemītniekiem (par vienu tādu – Nensiju Līderi, raksts arī mūsu “Astrokalendārā”) un, kurām it kā esot paziņots par to, kas mūsu Zemi sagaida nākotnē. NLO, paralēlās pasaules un lidojumi smalkajā plānā.
Un, visbeidzot, “oficiālās” zinātnes pārstāvji, kuri gluži pieticīgi cenšas uztvert ārpuszemes civilizāciju radiosignālus, meklē dzīvības pēdas no Marsa nokritušos meteorītos un cenšas paziņot citplanētiešiem par savu eksistenci vai nu sūtot kosmosā radiopārraides vai arī starpplanētu zondes, kas nes sevī plāksnītes ar ziņām par Saules sistēmu un Zemi.
Tomēr, vismaz pašlaik, vienīgā planētu sistēma, kura mums fiziskā plānā ir pieejama detalizētiem pētījumiem ir mūsu pašu Saules sistēma un pirmais kandidāts uz apdzīvotas planētas godu, atskaitot Zemi, joprojām ir Marss. Uz pārējām planētām, šķiet, ir vai nu pārāk karsts vai arī, gluži otrādi, auksts, lai uz tām varētu eksistēt pat primitīvākās dzīvības formas. Kaut gan – kas zina?
Pavisam nesen uz Jupitera pavadoņa Eiropa tika atklāts okeāns, kas pārklāj visu tā virsmu. Šeit zem biezās ledus kārtas, pateicoties siltumam, kas nāk no tā dzīlēm, varētu eksistēt dažas no primitīvajām dzīvības formām. Savukārt, runājot par Marsu, kaut gan nepiepildījās piecdesmito gadu cerības atrast uz šīs planētas attīstītu augu un, varbūt, pat dzīvnieku valsti (bija pat izstrādāti sīki teorētiski pētījumi par to, kādā krāsā varētu būt Marsa augu lapas…), cerības tomēr nav zaudētas un pēdējā laikā pat atkal nākušas klāt.
Pēc “Vikinga” neveiksmīgajiem mēģinājumiem 70 gadu beigās atrast dzīvības uz šīs planētas un konstatējuma, ka daudzie meteorītu krāteri uz tā virsmas rada zināmu līdzību ar Mēness ainavu, cerības vieš Marsa virsmas uzņēmumi ar ūdens darbības pēdām un pavisam nesenais atklājums, kas gan vēl jāprecizē, ka zem planētas virsmas varētu atrasties mūžīgā sasaluma slānis.
Un pavisam cerīgi liekas pēdējie pētījumi, kas attiecas uz Antarktīdā 1964. atrasto meteorītu ar numuru ALH 84001 (izrādās, ka visvairāk meteorītu pēdējā laikā atrod tieši tur, jo nesen nokritušie visai labi izdalās uz baltā ledus tuksneša fona, bet iesalušie ledū ilgu laiku saglabājas “svaigi”), kurš, nu jau varam to apgalvot neapšaubāmi, ir “gabaliņš Marsa” – uz to norāda tā sastāva līdzība ar Marsa iežu analīzēm, ko veikušas uz tā virsmas nolaidušos starpplanētu staciju aparāti.
Šķiet, ka, visticamākais, tas izkristalizējies no izkusušas Marsa lavas kādus 4.5 miljardu gadu atpakaļ, tātad visai neilgi pēc Saules sistēmas izveidošanās. Uzskata, ka to no Marsa “izsitis” kāds asteroīds 16 miljonu gadu atpakaļ un pēc visai ilgas ceļošanas pa Saules sistēmu tas jau vairs tikai 13 000 gadu atpakaļ nokritis uz mūsu Zemes.
Šajā meteorītā atrasti mikroskopiski veidojumi, kuri visai atgādina pārakmeņojušās baktēriju atliekas. Tiesa, runa iet par pašām primitīvākajām, kuras nesatur šūnas ar kodoliem, nemaz nerunājot par augiem vai dzīvniekiem. Kā uzskata pētījuma autori, runa iet par daudzu pazīmju kopumu, no kuriem katrs atsevišķi izskaidrojams arī nepieņemot hipotēzi par Marsa baktērijām, taču visas kopā atstāj visai mazas šaubas par šo struktūru organisku un ārpuszemes izcelsmi.
Pats interesantākais, ka pavisam nesen arī Zemes iežos atrastas līdzīgas (šoreiz dzīvas!) baktērijas. Taču “oficiālā” zinātne, tik svarīgam atklājumam, kas iespējams, var pilnīgi izmainīt mūsu domāšanu pašos pamatos, prasa pilnīgi neapgāžamus pierādījumus, kuru patlaban (cerēsim, ka ne uz ilgu laiku) pietrūkst.
