Vai Latvijā tiek ierobežotas zemes īpašnieku tiesības? 0
Autore: zemes īpašniece Gabriela Diāna Kaplāne
Satversmes tiesa šobrīd skata apjomīgu lietu, kurā tostarp ir runa arī par kādu īpašumu Rīgā. Lai gan sākotnēji varētu domāt, ka tā ir kārtējā lieta par atlīdzības maksas apmēru zemes īpašniekam par to, ka viņa zemi lieto kāds cits, patiesībā tas ir arī jautājums par to, vai Latvijas valsts ir gatava atzīt vēsturisko netaisnību un atbildēt par to ar cieņu, taisnīgumu un cilvēktiesībām. Latvijā vēl aizvien ir ģimenes, kuru senčiem īpašumi tika atņemti okupāciju un holokausta laikā, bet to atgūšana novedusi jaunā birokrātijas, juridisko absurdu un valsts vienaldzības bedrē. Zemes īpašnieku tiesību ierobežošana ir stāsts par atbildību – ne tikai juridisko, bet arī morālo. Vai demokrātiskā Latvija spēj būt taisnīga arī pret tiem, kuru dzīves un mantojums tika iznīcināti svešu varu ietekmē?
Manas saknes meklējamas Latvijā. Esmu ārste, akadēmiķe, zinātniece, bet pirmkārt jau mazmeita cilvēkam, kurš savā laikā Latvijā uzcēla vienu no lielākajiem un progresīvākajiem uzņēmumiem. Mans vectēvs, Jākobs H. Kaplāns, bija “J.H. Kaplan Rigaer Cartonagen Fabrik” īpašnieks – tā bija lielākā kartona ražotne Rīgā ar aptuveni 500 darbiniekiem. Viņš bija ne tikai uzņēmējs, bet arī ģimenes galva, kurš rūpējās par saviem mīļajiem un sabiedrību. Tāpēc mani šodienas izaicinājumi un tiesvedība par iespēju rīkoties ar mantojumā saņemto zemi nav tikai nav parasta īpašuma lieta, tas ir stāsts par asinīm, dzīvībām un zemi, uz kuras tika celtas iespējas, kas vēlāk tika iznīcinātas. Tas ir manas dzimtas īpašums, tāpēc cīņu par to uzskatu par savu misiju.
Vēsture bijusi nežēlīga
Kad Padomju Savienība okupēja Latviju, vectēvam bija 70 gadi un viņa dzīve tika sagrauta, jo padomju vara piespieda “ziedot” rūpnīcu valstij. Piespiedu atsavinājums tika padarīts “likumīgs” un, neizturējis šo pazemojumu, dažu mēnešu laikā vectēvs nomira no insulta. Ar to vēl mūsu ģimenes šausmas nebeidzās – 1941. gadā, vācu okupācijas laikā, manas tantes ģimeni aizveda uz Rumbulas mežu, kur lika pašiem izrakt sev kapu un viņus nošāva – nežēlīgi un bez iemesla. Tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji. Nekad nebūtu domājusi, ka arī 2025. gadā mūsu ģimenes pazemojumi nebūs beigušies, taču šobrīd tos īsteno jau neatkarīga un “demokrātiska” Latvija.
1993. gadā atgriezos Latvijā, lai atgūtu vectēva īpašumus. Cerēju, ka Latvija, nu jau neatkarīga valsts, rīkosies taisnīgi, taču ļoti kļūdījos. Manam vectēvam piederēja īpašums Lejas ielā 13, Rīgā – zemesgabals blakus koka ēkai. Arī vēsturiskie fotoattēli un arhīva laikraksti apliecina, ka šis īpašums piederēja manam vectēvam.
Taču no šī īpašuma saņēmu tikai ceturto daļu īpašuma, pārējais nonācis valsts īpašumā. Tā kā nevarēju ne pārdot, ne izīrēt šo daļu, ap 2015. gadu vēlējos beidzot atgūt visu savu īpašumu un biju gatava to pat atpirkt par 54 000 dolāriem, lai varētu to pārdot vai izīrēt. Finanšu ministrija šim darījumam piekrita, un es veicu maksājumu. Taču, kad pienāca laiks sadalīt zemi un reģistrēt īpašumu, Rīgas dome un UNESCO noraidīja sadalījuma plānu, jo kartes bija kļūdainas – tās šķērsoja pazemes komunikāciju līnijas, un tādējādi sadalījums bija nelikumīgs.
Tā vietā, lai kļūdu atzītu, Valsts nekustamie īpašumi iesniedza prasību tiesā pret mani, pieprasot apstiprināt zemes plānu, ko Rīgas pašvaldība bija atzinusi par nelikumīgu. Rezultātā – deviņi gadi tiesas procesos, tostarp Augstākajā tiesā, ar milzīgām juridiskām izmaksām, neskaitāmiem braucieniem uz Rīgu un, gluži kā manam vectēvam, ar neizmērojamu stresu, bet viss velti.
Starptautiskās saistības
Latvijas Republikas Valdības un Amerikas Savienoto Valstu Valdības līgums par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību nosaka, ka ASV pilsoņu īpašumi Latvijā nedrīkst tikt ekspropriēti, ja vien tas nav vitāli nepieciešams sabiedrībai, bet arī tad ir jānodrošina tūlītēja, atbilstoša un efektīva kompensācija jeb taisnīga maksa, kas ir atbilstoša tai tirgus vērtībai, kāda tā bijusi tieši pirms ekspropriācijas veikšanas, ietverot arī procentus ar komerciāli saprātīgu likmi.
Ne 4% (faktiski – 2,5%) likme no kadastrālās vērtības, ko šobrīd skata Satversmes tiesa, ne arī t.s. “universālā” kadastrālā vērtība, kas arī ir apstrīdēta Satversmes tiesā, neliecina, ka Latvija pildītu savas starptautiskās saistības. Atsaucoties uz šo līgumu, esmu vērsusies tiesā ar prasību pret Latviju par nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies likumdevējam ilgstošā laika periodā vairākkārt pieņemot Satversmei neatbilstošas tiesību normas piespiedu dalītā īpašuma jautājumos.
Stāsts nav par naudu, bet par principu un taisnīgumu
Latvijā mūs nereti dēvē par alkatīgiem, bagātiem zemes baroniem, taču mana cīņa nav par naudu – tā ir cīņa par taisnīgumu, par tiesiskumu, par principiem. Par to, vai Latvija šodien dzīvo saskaņā ar taisnību un likumu, kā citas demokrātiskas valstis. Latvijas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka man pienākas daļa no vectēvam piederējušajiem īpašumiem, taču tikai viena ceturtā daļa. Valstij tika piešķirtas lielākas tiesības uz īpašumu, nekā dzīviem, tiešajiem mantiniekiem.
Kā Latvija var neievērot taisnīgumu?
Latvija ir daļa no Eiropas vērtību telpas. Taču tik ilgi, kamēr valsts piesavinās īpašumus, kas tika atņemti kara upuru ģimenēm, tas ir pretrunā ar cilvēktiesībām. Šis nav jautājums par īpašumu. Tas ir principa jautājums – par taisnīgumu un atbildību pret vēsturi. Par cieņu pret tiem, kuri ziedoja visu. Valsts, kurai vajadzēja atjaunot taisnīgumu, pati ir kļuvusi par netaisnības simbolu. Mēs vairs nedzīvojam padomju laikos. Šeit nav Krievija, kur vienkārši var konfiscēt īpašumu un pēc tam samazināt atlīdzību par to līdz niecīgai summai.
Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij jābūt demokrātiskai ne tikai vārdos – tai ir jārāda piemērs, kur godīgums un taisnīgums ir spēkā visiem.
