Kāpēc zemes īpašnieki Latvijā ir padarīti par barības ķēdes vājāko posmu? 0
Zvērināts advokāts Erlends Baļķens
Šonedēļ Satversmes tiesa atzina par sarežģītu lietu par zemes īpašnieku tiesībām saņemt taisnīgu atlīdzību dalītā īpašuma situācijās, kur zeme piespiedu kārtā tiek lietota daudzdzīvokļu ēku vajadzībām. Daudzi zemes īpašnieki visā Latvijā cer, ka lietas atzīšana par sarežģītu nav formāla, bet ir skaidra norāde, ka tiesa saskatījusi būtiskus tiesību un taisnīguma jautājumus, kam nepieciešama padziļināta analīze, kā arī nozīmīgu ietekmi uz plašu sabiedrības daļu. Šī situācija jau atkal liek uzdot fundamentālu jautājumu – vai valsts ar normatīvajiem aktiem drīkst zemes īpašniekus padarīt par netaisnīgas sistēmas upuriem?
Tā ir jau piektā reize, kad zemes īpašnieki ir spiesti meklēt taisnību konstitucionālajā tiesā. Vēsturiski šīs tiesvedības ir bijušas vienīgais reālais mehānisms, kā zemes īpašnieki spējuši aizstāvēt savas tiesības, jo likumdevējs un izpildvara ir demonstrējuši nespēju vai nevēlēšanos risināt problēmu pēc būtības. Ne Saeima, ne Tieslietu ministrija nav spējušas piedāvāt jēgpilnu un taisnīgu risinājumu – tikai juridiskas atrunas un politiski ērti formulētas frāzes. Tikmēr zemes īpašniekiem nākas gadiem tiesāties, lai aizstāvētu to, kas citur Eiropā tiek uzskatīts par pašsaprotamu – īpašuma neaizskaramību. Šodien Latvijā ir izveidojusies acīmredzama situācija, kurā tiek aizsargāta viena sabiedrības grupa – dzīvokļu īpašnieki, kamēr otra – zemes īpašnieki – kļuvuši par sistēmas ķīlniekiem.
Zeme atmaksāsies 4 000 gados
Zemes īpašniekiem ir atņemtas ne tikai īpašuma izmantošanas iespējas, bet arī iespēja gūt taisnīgu atlīdzību par šī īpašuma lietošanu. Ēkas atrodas uz viņu zemes, taču nomas maksa bieži netiek maksāta vispār. Turklāt zemes īpašniekiem jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, kas tiek aprēķināts no fiskālās kadastrālās vērtības, bet atlīdzība – no daudz zemākas universālās kadastrālās vērtības. Tā ir absurda disproporcija. Šo netaisnību redzu ik dienu, pārstāvot klientus. Ir zemes īpašnieki, kuri no sava īpašuma realitātē saņem atlīdzību 0,025% apmērā. Tas nozīmē, ka viņu zeme atmaksāsies 4 000 gados! Un tas nav pārspīlējums – tas ir matemātiski pierādāms. Šie skaitļi ne vien demonstrē ekonomisko bezjēdzību, bet arī klaji pārkāpj īpašuma tiesību principus. Ir pat gadījumi, kad zemes īpašnieks saņem atlīdzību, kas ir mazāka, nekā pašvaldībai maksājamais nekustamā īpašuma nodoklis. Vai tas nav absurds? Ja “baigajā gadā” (1940.-1940. gads) lielinieki īpašumus atņēma ātri, gada laikā, un to neslēpa, tad tagad tiek pielietotas daudz izsmalcinātākas īpašuma atņemšanas metodes. Tāda īpaši rafinēta liekulība.
Dzīvokļu īpašnieki ignorē pienākumus
Un viss kļūst vēl absurdāks, ja paraugāmies uz to, kā zemes īpašniekiem nākas nopūlēties, lai piedzītu šīs simboliskās summas. Bieži vien dzīvokļu īpašnieki vienkārši nemaksā – ne tāpēc, ka nespētu, bet tāpēc, ka uzskata šo maksu par netaisnīgu vai izvēlas ignorēt pienākumus. Manā praksē tie ir bieži sastopami gadījumi. Nospiedošākā daļa nemaksātāju to dara ar pārliecību, ka zemes īpašnieks tāpat nevarēs neko panākt. Tā brīdinājuma kārtības tiesvedība, kas tika it kā
ieviesta kā risinājums, praksē nestrādā. Tiklīdz ir strīds, tiesvedība pāriet uz prasības kārtību, un zemes īpašniekam atkal jāiegulda resursi, kas bieži pārsniedz iespējamo ieguvumu. Šī brīdinājuma kārtība ir tikai izskata pēc, lai formāli izpildītu nesenāko Satversmes tiesas spriedumu. Problēmu tā joprojām nerisina. Turklāt, nav atrisināts jautājums par tiesāšanās izdevumu (t.sk. arī advokāta honorāra) piedziņu no parādniekiem, jo šie izdevumi ir lielāki, nekā piedzenamās summas. Zemes īpašniekiem ir lētāk norakstīt parādu, nekā piedzīt. Un šie parādnieki – dzīvokļa īpašnieki – to arī ļoti bieži zina un ļaunprātīgi izmanto.
Cieš seniori, kam zeme atdota denacionalizācijas ceļā
Turklāt, kā jau minēju, maksājumu summas patiesībā ir simboliskas. Tieslietu ministrija, izstrādājot regulējumu par 4% likmi, nav konsultējusies ne ar vienu ekonomistu, nav vadījusies ne no vienas ekonomikas zinātņu literatūras, nav jautājusi viedokli pat Latvijas Bankai. Šī likme ir izdomāta Tieslietu ministrijas telpās juristu starpā bez tirgus analīzes, inflācijas mehānisma vai atdeves loģikas. Šie 4% ir vienkārši izzīsti no pirksta. Tas ir vienkārši skaitlis, kas bija politiski ērts. No Tieslietu ministrijas sagatavotās likuma anotācijas redzams un secināms, ka realitātē likme veidojās lielāka par 4%, bet tad tika izdomāta teorija, kāpēc dažādas izmaksas vai riskus nevajadzētu izcenot. Tā nevar darīt – ir jāņem vērā visas izmaksas un visi riski. Ja kaut ko ignorēsim, aizmirsīsim, tad agri vai vēlu ar mums būs cauri. Būs bankrots. Rezultātā zemes īpašnieki atkal ir padarīti par barības ķēdes vājāko posmu un viņiem atliek tikai cīnīties par katru centu tiesā.
Dzīvokļu īpašnieki, kuri izmanto šīs zemes, nav ne trūcīgi, ne sociāli neaizsargāti. Tieši pretēji – viņu pirktspēja, ienākumi un labklājība pēdējo desmit gadu laikā ir augusi par aptuveni 50%. Turklāt – tā ir augusi visām sociālajām grupām. Savukārt zemes īpašnieka situācija stagnē vai pat pasliktinās. Pēdējo desmit gadu laikā, zemes īpašnieku pirktspēja no viena iekasētā eiro ir samazinājusies uz pusi. Un šī pazaudētā pirktspējas puse nav kaut kur izkususi – zemes īpašnieku pazaudētā pirktspēja ir pārgājusi par labu dzīvokļa īpašniekiem, jo viņi ievērojami ietaupa uz zemes īpašniekiem nesamaksāto nomas maksu rēķina. Nekustamo īpašumu būtiski ietekmē arī inflācija – tās laikā ir gan ieguvēji, gan zaudētāji. Šajā gadījumā lieli zaudētāji ir zemes īpašnieki, bet ieguvēji – dzīvokļa īpašnieki. Tāpēc situācija, kad Saeima un Tieslietu ministrija vēlas aizsargāt dzīvokļa īpašniekus, kuri pēdējos gados ir kļuvuši turīgāki, ir absurda.
Cieš arī zemes īpašnieki seniori (mantinieki), kuru zemes tika atgrieztas denacionalizācijas ceļā. Okupācijas laikā 50 gadus viņu zemes tika lietotas bez maksas. Kad valsts atdeva zemi, daudzi cerēja, ka atjaunotās brīvvalsts laikā no savas zemītes beidzot spēs kaut ko nopelnīt, bet atkal – nekā. Likumdevējs ne tikai neveic pilnu un taisnīgu likmes iecenojumu, nepilnveido piedziņu, bet arī rada situāciju, kad zemi mantojošie nespēs savas atgūtās zemes nodot nākamajām paaudzēm.
Cik reizes vēl Satversmes tiesai būs jāskata šādas lietas?
Visā šajā situācijā pārsteidzoša ir arī deputātu nekompetence. Esmu noklausījies visus Saeimas Juridiskās komisijas sēžu audio protokolus, kur tiek izskatīti šie jautājumi. Tajos ir nepārprotami sadzirdams, ka daļa deputātu nesaprot, par ko vispār ir jautājums. Taču Tieslietu ministrijas
pārstāvji, it īpaši Dagnija Palčevska, kā buldozers uztur savu pozīciju par 4%, un mudina to pieņemt pēc iespējas ātrāk. Deputāti apjukumā piever acis, uzticas ierēdņu pozīcijai, un viss iet uz priekšu, neiedziļinoties un neizprotot situāciju. Tad seko Satversmes tiesas spriedums, kurā viss tiek izskaidrots melns uz balta – bet tas tiek ignorēts. Rodas pamatots jautājums – cik reizes vēl Satversmes tiesai būs jāskata šādas lietas līdz politiķi sapratīs, ka spēles noteikumi nav taisnīgi?
Un galu galā risinājums ir ļoti vienkāršs – reforma vai iespēja noteikt atlīdzību pēc vienošanās vai tirgus kritērijiem. Nevis izdomāta “universālā” vērtība, bet tirgus kritērijos balstīts risinājums, kas būtu taisnīgs, ekonomiski pamatots un motivētu dzīvokļu īpašniekus izpirkt zemi, izbeidzot piespiedu dalītā īpašuma režīmu. Pašreiz ir subsidētās attiecības, no kurām dzīvokļa īpašniekiem būtu muļķīgi izkāpt. Valstij nav jālien kā korķim visās pudelēs – jo mazāka iejaukšanās, jo labāk. Dzīvokļu un zemes īpašnieki šo jautājumu atrisinās paši – galvenais, lai ir definēti spēles noteikumi, kas ir atbilstoši tirgus situācijai.
Visbeidzot jāuzsver, ka šis nav jautājums tikai zemes īpašniekiem. Šī situācija rada bažas par to, vai Latvijā īpašums arī realitātē patiešām ir neaizskarams, kā to garantē Satversmes 105. pants? Šāda sistēma grauj sabiedrības uzticību valstij – ja zaudēsim ticību īpašuma drošībai, zaudēsim pamatu, uz kā balstās demokrātiska un brīva sabiedrība. Ja klusēsim, redzot, ka kāda cita īpašums tiek ierobežots, domājot, ka mūs tas neskar, agri vai vēlu pienāks arī mūsu kārta. Apetīte rodas ēdot. Jāņem vērā, ka īpašums ir arī sabiedrības drošības jautājums. Ja kādam atņem īpašumu vai izrāda dziļu necieņu pret īpašumtiesībām, apspiestam zūd jebkāds motivējošs pamats aizstāvēt šādu kārtību un aizstāvēt citu īpašumus. Tas ir ļoti bīstami. Tāpēc kamēr likumdevējs guļ vai izliekas neredzam, cerēsim, ka ir vismaz viena institūcija, kas vēl dzird un saprot šo problēmu.
