Lukaša Tvarkovska iestudējums “Rotkho” Dailes teātrī “Spēlmaņu nakts” nominācijās nosaukts 11 reizes septiņās kategorijās.
Lukaša Tvarkovska iestudējums “Rotkho” Dailes teātrī “Spēlmaņu nakts” nominācijās nosaukts 11 reizes septiņās kategorijās.
Publicitātes (Artura Pavlova) foto

Vai teātrim tagad ir ideāls laiks? Cik spēcīgs ir latviešu teātris Ukrainas kara laikā? 8

Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Lasīt citas ziņas

 

Šodien, latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 136. dzimšanas dienā, Dailes teātrī pasniegs “Spēlmaņu nakts” balvas 14 kategorijās par veikumu 2021./2022. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, ko saņems  režisore, runas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Aina Matīsa un režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs Edmunds Freibergs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cik spēcīgs un aktīvi savu viedokli paust spējīgs ir pandēmiju pārdzīvojušais latviešu teātris tagad, Ukrainas kara laikā? Kā vērtēt Jaunā Rīgas teātra (JRT) sociāli aktīvās izrādes? Kā teātros ienāk jaunā aktieru paaudze? “Kultūrzīmju” organizētajā “zoom” diskusijā par šiem un citiem jautājumiem satikās “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekļi – EDĪTE TIŠHEIZERE, teātra kritiķe un zinātniece, žūrijas priekšsēdētāja, HENRIETA VERHOUSTINSKA, teātra kritiķe un Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste, MARINA NASARDINOVA, kultūras žurnāliste, un TOMS ČEVERS, teātra kritiķis.

 

Mainās, bet paliek nemainīgs

– Vai teātris ir mainījies pandēmijas un kara ietekmē – emocionāli, saturiski? Ko mēs varētu saukt par ieguvumiem no šā sarežģītā laika?

Henrieta Verhoustinska: – Uzkrītošs bija milzīgais izrāžu birums pēc pandēmijas. Izrādes, kā, piemēram, “Smiļģis” Dailes teātrī, kas nebija izrādītas, bet bija uzkrājušās, plašā straumē tika laistas pie skatītājiem, un vienubrīd pat likās, ka nav iespējams tās visas apmeklēt. Otra tendence – digitālās izrādes, kas tika iestudētas katrā teātrī, ir atstājušas estētisku iespaidu arī uz parastajām izrādēm. Šobrīd jau ir norma, ka arī visparastākajās izrādēs tiek izmantotas videotehnoloģijas.

Toms Čevers: – Jāpiebilst, ka kādai izrādei šāda noturēšana ir nākusi par labu, bet kādai – par sliktu. Ietekmē droši vien skatītāju paradumu iespējamā maiņa – viņi ir kļuvuši izvēlīgāki, pērk biļetes īsi pirms izrādes u. tml. Skatītājs (arī kritiķis) kā cilvēks ātri pie visa pierod – sevišķas emocionālas, saturiskas vai citādas izmaiņas neesmu manījis. Kā vienmēr, izrādes izdošanās ir atkarīga no komandas meistarības un veiksmes.

Notikumi mums apkārt neapšaubāmi mudina meklēt un ieraudzīt sasauces ar šodienu gan jaunos skatuves darbos, gan atceroties iepriekšējos. Apstiprinās, cik teātra uztvere ir subjektīva – priekšstatu veido personiskā pieredze. Konkrēti – karš, pandēmija ir katalizators jauniem jautājumiem par mākslas vietu un spēku vispār.

Bijām domājuši, ka pandēmija mainīs mūsu paradumus uz neatgriešanos. Pēc tam nāca karš. Kas tad vispār paliks pāri no līdzšinējā cilvēka? Tādi eksistenciāli jautājumi nāk prātā.

Protams, ir saprotama izvēle repertuārā iekļaut kara tematikai un atsvešinātībai veltītas izrādes. Tas ir arī apsveicami, jo var veicināt šo problēmu izpēti un pārvarēšanu, neļauj pierast pie nenormālības.

 

Marina Nasardinova: – Teātris mainās nemitīgi. Un paliek nemainīgs. Tas taču ir kā valsts valstī: mūžīgi meklē harmoniju starp tradīcijām un vēlmi pēc mūsdienīguma, ir gandrīz bērnišķi atkarīgs no tiem, kuri ir pie stūres, tāpat kā no ekonomiskajiem apstākļiem, ārējām vēsmām, iekšējām noskaņām, veiksmīguma… no visa, kas ir pasaulē. Un vienlaikus teātris ir tikpat noturīgs un stabils, cik valsts. Tikai demogrāfiskā situācija teātrī tagad ir labāka: tajā ir brīnumdaudz jaunu aktieru un režisoru. Uz šo jauno enerģiju skatītāji salaižas kā bites uz medu. Un pareizi dara.

Edīte Tišheizere: – Runājot par videotehnoloģijām, Dailes teātra radošais direktors Viesturs Kairišs ir deklarējis, ka lielajā zālē šādā vai citādā veidolā video būs praktiski visās izrādēs. Tāpat kā mēs tagad mierīgi sazināmies zūmā, daudz kas arī teātros ir nācis klāt, pabikstījis tehnoloģiju pieņemšanas virzienā ātrāk, nekā tas būtu noticis bez pandēmijas. Ir radušies patiešām interesanti gan virtuālie, gan hibrīddarbi.

– Piemēram, Lukaša Tvarkovska iestudējums “Rotkho” Dailes teātrī (“Spēlmaņu nakts” nominācijās nosaukts 11 reizes septiņās kategorijās – kā Gada lielās formas izrāde, Lukašs Tvarkovskis – Gada režisors, Katažina Osipuka un Vita Vārpiņa – Aktrise otrā plāna lomā, Andrejs Jakubčiks – Aktieris otrā plāna lomā, Fabjēns Ledē – Gada vizuālā tēla autors – par scenogrāfiju izrādei, Jakubs Lehs – par video – un Euģenijus Sabaļausks – par gaismu, Lubomirs Gželaks – par Gada jaundarbu mūzikā, Pāvels Sakovičs – Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks).

– Ne tikai. “Rotkho” ir viens no darbiem, kas līdzīgi kā “Smiļģis” (režisors – Viesturs Kairišs) Dailes teātra repertuārā noteikti ir un būs. Un, ja Viesturs Kairišs uzskata, ka videotehnoloģijas ir veids, kā skatuves norises pietuvināt arī tiem, kas sēž pēdējās rindās, tas noteikti nav sliktākais pieņēmums. Galvenais ir to darīt ar izdomu, pamatojumu un jēgu.

T. Čevers: – Pagaidām par agru spriest, kā gūtā pieredze tiks pārstrādāta un kādas sekas tā atstās. Vienīgais, kā pēc visām, sevišķi individuālām, krīzēm ir svarīgi nevērtēt šo mirkli kā kaut ko pašsaprotamu, neatņemamu un mūžīgu un atcerēties, ka vienmēr var būt ne tikai labāk, bet arī sliktāk. Diemžēl nav iedzīvojušās tiešsaistes izrādes, kas risina gan telpu jautājumu, gan liek meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un ļauj uzrunāt plašāku auditoriju (“Melnraksts”, Rīgas Krievu teātris, režisors Vladislavs Nastavševs, 2020; “Trojas ķēve”, režisores Lauras Grozas monoizrāde, Artūra Dīča dramaturģija, galvenajā lomā Inga Tropa, producenti “Story Hub”, 2020).

M. Nasardinova: – Te ir divas ļoti vienkāršas lietas, pat trīs. Pirmkārt, pandēmijas laikā skatītāji un teātra ļaudis ir ellīgi noilgojušies cits pēc cita. Otrkārt, visi ir sapratuši, ka teātris ir pēc dabas daudz noturīgāks, nekā mums varēja likties iepriekš, un mēģinājumi vai centieni mainīt šo dabu, tā būtību ir veltīgi – jāatzīst, ka vienīgais veiksmīgais mēģinājums iekarot starpžanru teritoriju ir bijis Jaunajam Rīgas teātrim, taču seriāls “Aģentūra” arī netika saukts par teātra produktu.

Trešā lieta mani pārsteidza. Tas ir samērā privāts stāsts, bet: daudzi aktieri pandēmijas laikā saprotamu iemeslu dēļ sāka nodarboties ar lietām, kas nav saistītas ar teātri. Un kļuva, kā man šķiet, nedaudz citādāki. Interesantāk domājoši. Neatkarīgāki. Rīcības nebīstošies. Ne tik piesaistīti vienai pierastajai vietai. Un tagad aug­stāk novērtē Spēli. Protams, es varu kļūdīties, bet šī sajūta mani nepamet.

 

Izvēlas no tā, kas ir?

– Pastāv uzskats, ka latvieši vienmēr ir īpaši izcēlušies ar savu teātra mīlestību. Kāda ir jūsu sajūta, kā teātra skatītāja attieksme ir mainījusies pandēmijas un pēdējā laikā – arī kara, inflācijas un saimniecisko grūtību ietekmē? Vai skatītājs ir kļuvis prasīgāks pret teātra piedāvājumu? Kā veidojas šī mijiedarbība?

M. Nasardinova: – Teātrī tagad ir ļoti daudz skatītāju. Teātris dziedē – man tas ir neapstrīdams fakts. Teātris dod iespēju uz vairākām stundām pārstāt baidīties no apkārtējās pasaules un būt starp “savējiem” – bet “savējie” šobrīd ir vajadzīgi kā vēl nekad. Pagājušajā sezonā likās, ka skatītāji vairs nepērk biļetes iepriekš un zāles pildās pēdējā brīdī, taču tagad viss ir atgriezies savās sliedēs. Bonuss ir tas, ka manāmi plašāks ir kļuvis apspriežamo tēmu loks. Teātrim šis ir ideāls laiks.

H. Verhoustinska: – LTV par šo ir bijuši vairāki raidījumi, un teātru direktori ir izteikušies, ka, viņiem par lielu pārsteigumu un priecīgu izbrīnu, neraugoties uz pieaugošajiem maksājumiem par komunālajiem un sadzīves pakalpojumiem un arī pieaugošajām biļešu cenām, tās tomēr izpērk un zāles pildās ar skatītājiem. Tomēr novērojama tendence, ka tas nenotiek jau pirms mēnešiem, bet jau tuvāk izrādes vakaram. Šis ieradums no laika, kad skatītāji baidījās, ka izrādi varētu atcelt, tomēr ir palicis.

E. Tišheizere: – Kovids jau nekur vēl nav pazudis.

Toms Čevers
Foto: Paula Čurkste/LETA

T. Čevers: – Domāju, ka skatītāju nav tik daudz, cik tie ir pastāvīgi. Gājēji turpinās iet. Ja biļetes kļūs dārgākas, tad ies retāk, bet ies. Neesmu novērojis, ka skatītāji būtu kļuvuši prasīgāki kvalitātes ziņā vai interesētos par citām tēmām. Paliek arī atklāts jautājums, ko saprast ar prasīgumu – tā ir kvalitāte vai atbilstība gaidām un pašu līdzšinējai gaumei? Arī uz kritiķu slikti novērtētām izrādēm biļetes kā vienmēr tiek izpirktas…

E. Tišheizere: – Arī es domāju, ka “prasīgāks” nav īstais vārds, skatītājs izvēlas no tā, kas tiek piedāvāts. Viņš ir kļuvis izvēlīgāks, jo biļetes ir dārgākas. Tomēr priekšstats, ka latvieši ir liela teātra gājēju nācija, man šķiet mūsu pašu radīta leģenda. Labākajā gadījumā kādi 20% ir tie, kas gāja, iet un ies uz teātri, vairāk izvēloties to, ko viņiem tiešām gribas skatīties.

H. Verhoustinska: – Kultūras patēriņa pētījumos jau pirms desmit gadiem bija konstatēts, ka tas skaitlis ir ap 50 000 cilvēku, kuri iet uz teātri, koncertiem, izstādēm, pērk grāmatas un vispār – lieto kultūru.

– Ulbertes kundze 2020. gadā intervijā “lsm.lv” teica, ka “šajā gadā mēs esam spiesti atzīt, ka teātriem dažādu iemeslu dēļ nāksies mainīties”. Vai un kā tas ir noticis?

E. Tišheizere: – Mēs jau nevaram objektīvi spriest. Mēs dzīvojam savā profesionālo teātra skatītāju burbulī un nepārtraukti ejam uz izrādēm. Tomēr, raugoties uz auditoriju, kas apmeklē neatkarīgos teātrus, tie pārsvarā ir jauni cilvēki. Manuprāt, īpatnējs, interesants un rosinošs mēģinājums savienot šīs abas – neatkarīgo un “lielo” teātru – estētikas ir kustības mākslinieku Elīnas un Rūdolfa Gediņu iestudētā izrāde Dailes teātrī “Ļoti labas minūtes” (2021. /2022. gada “Spēlmaņu naktī” nominēta kā Gada lielās formas izrāde; Krista un Reinis Dzudzilo par scenogrāfiju un kostīmiem – kā Gada vizuālā tēla autori; Elīna un Rūdolfs Gediņi – kā Gada horeogrāfs vai Kustību mākslinieks. – A. B.). Skatīties šo izrādi sākumā atnāca neatkarīgo teātru skatītāji, un, kad viņi izsīka, Dailes teātra publika tāpat nepieņēma šo citādo etētiku.

Tā ka – domāju, ka teātri nav neko daudz mainījušies un arī auditorijas piesaiste katram no tiem ir apmēram tāda pati kā iepriekš. Sava auditorija ir Valmieras teātrim, sava – Liepājas teātrim.

T. Čevers: – Arī JRT ir sava uzticīgā auditorija.

E. Tišheizere: – Vispār tieši JRT auditorija varētu būt mainījusies, jo, kopš teātris strādā Tabakas fabrikā, vienu brīdi bija vairāk iespēju nopirkt biļetes. Jau pirms pandēmijas, skatoties iepriekšējo gadu izrādes, pamanīju, ka nāk skatītāji, kas nav audzināti veco izrāžu estētikā. Man bija liels pārsteigums, kad vienā no manām mīļākajām JRT izrādēm “Melnais piens” (režisors Alvis Hermanis) diezgan daudz skatītāju gāja ārā. Tā bija jauna auditorija, kas nebija pieradusi, ka aktrise var spēlēt govi, kas reizē ir arī sieviete. Iespējams, ka JRT skatītāju ziņā ir notikušas izmaiņas.

– Un – kā jaunais aktieru sastāvs ietekmē līdzdalību ar auditoriju? Jauni aktieru sastāvi ir Valmierā, Liepājā, JRT….

T. Čevers: – Tam var būt pozitīvs efekts, ja viņi tiek uztverti kā līdzvērtīgi skatuves partneri un mērķ­tiecīgi iesaistīti repertuārā, kā tas bija Valmieras teātrī pagājušajā un arī šajā sezonā.

E. Tišheizere: – Liepājas teātrī ir tieši tāpat. Bet – vai tas piesaista jaunu auditoriju? Arī dabiska skatītāju “ataudze” jau notiek nepārtraukti.

 

Izteikties un par jebko?

– Tagad vēl ir nācis klāt karš – JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis (izvirzīts Gada režisora titulam par izrādi “Post Scriptum” JRT) šā gada oktobrī intervijā žurnālam “Santa” teica: “Ja atrastos kāds drosmīgāks mākslas vēsturnieks, viņš varētu uzrakstīt tiešām interesantu grāmatu – piemēram, par Latvijas teātra pārstāvju gļēvumu simt gadu garumā. Latviešu mākslinieku vide ir tāda dīvaina; man arī daudzreiz doti mājieni, ka tas, ko daru, it kā nepieder pie labā toņa – izteikties un par jebko. Man tas nav saprotams.” Cik aktīvi, jūsu vērtējumā, izteikšanās ziņā ir mūsu teātri?

M. Nasardinova: – Karš nesākās 2022. gada 24. februārī. Karš ir bijis vienmēr un nav pārtraukts ne uz dienu. Tas, ka daudzi mākslinieki tik ātri un aktīvi atsaucās tieši uz pašreizējo karu, liecina ne tik daudz par viņu attieksmi pret karu kā tādu, cik par bailēm – jo tagad karš ir līdzās un ir kļuvis par reālu apdraudējumu mums visiem.

Šis izlases veida pacifisms ir normāls un cilvēciski saprotams. Neviena psihe neiztur pastāvīgas domas par karu, diktatūru, agresiju, nebrīvību un citām destruktīvām lietām. Nostrādā pašaizsardzības mehānisms. Tieši tāpat pašaizsardzības mehānisms darbojās gan pirms 100, gan pirms 50 gadiem, gan padomju ēras beigās, ko ir pieredzējuši daudzi no mums. Morālas tiesības vainot gļēvumā visus tajos laikos dzīvojušos, manā skatījumā, ir tikai tiem, kuri ir devušies protestēt tad, kad tas bija patiešām bīstami. Taču viņi, kā likums, nevienu nevaino.

Piemērojot šo mērauklu teātrim – starp diviem viedokļu paudumiem par karu un varu, starp “Sliktajiem ceļiem” (kuri Vorožbitai bija krāsoti pustoņos, bet uz JRT skatuves izrādījās melnbalti) un “Lai dzīvo Karaliene, vivat!” es izvēlēšos “Karalieni”.

E. Tišheizere: – Es gribētu atsaukties uz žurnāla “Teātra Vēstnesis” nesenu numuru (2022, Nr. 2), kurā režisors Dmitrijs Petrenko kūrēja tēmu par teātri un politiku. Tur ļoti daudzi teātra cilvēki runāja par to, ka režija pēc būtības ir profesija, kurai svarīga ilga un lēna domāšana. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem – māksla un īpaši teātris kā kolektīva māksla nav raķete, ko var izšaut momentā. No otras puses, latviešu teātris gandrīz nekad nav bijis tiešās atbildes teātris. Tāda ir mūsu tradīcija, un domāju, ka Elmāra Seņkova “Grimmi” (Liepājas teātra izrāde, nominēta kā Gada lielās formas izrāde un Reinis Suhanovs kā Vizuālā tēla autors. Kopumā teātrim ir piecas “Spēlmaņu nakts” nominācijas. – A. B.) ir laikam ārkārtīgi atbilstoša izrāde – par pasauli, kas sašķīdusi kā pēc atomkara. Tūlītēja politiska, sociāla atbilde – tas, manuprāt, latviešu teātrim nekad nav bijis raksturīgi. Ja Jaunais Rīgas teātris tagad to dara – visu cieņu.

T. Čevers: – Aktuālo notikumu kontekstā izteikušies, šķiet, ir visi teātri, solidarizējoties ar Ukrainu un ar savu vārdu iesaistoties tās atbal­stam – gan darbiniekiem piedaloties protesta un labdarības akcijās, gan pieņemot darbā ukraiņu un baltkrievu bēgļus, gan radoši sadarbojoties, iestudējot ukraiņu tekstus, uzņemot ukraiņu un baltkrievu mākslinieku viesizrādes, gan publiskajā telpā izmantojot Ukrainas nacionālo simboliku.

Mākslā politkorektums un žēlošana nevienam nav vajadzīga – stereotipi, pieņēmumi nepasaka neko jaunu, nekādā veidā neurda skatītāju. Māksliniekam ir jārunā caur saviem darbiem.

Jautājums ir par to, vai noteikti ir jāiestudē kāds karam nepastarpināti veltīts darbs, lai par to runātu? Man liekas, būtiskākais ir, ka šie notikumi iedod jaunu kontekstu, kā skatīties gan uz jau redzētām, gan jaunām izrādēm. Tas pierāda, ka teātra uztvere ir ļoti intīms process un attiecīgi katrs no savas prizmas arī tajā kaut ko ierauga vai neierauga.

 

“Post Scriptum” – spēcīgākā izrāde JRT sezonā

– JRT ir izcēlies ar sociāli un politiski aktīviem darbiem, no kuriem viens ir nominēts “Spēlmaņu naktij” (“Post Scriptum” kā Gada lielās formas izrāde, Alvis Hermanis kā Gada režisors un Čulpana Hamatova – Gada aktrise), tomēr – kā jūs vērtējat JRT darbību?

H. Verhoustinska: – JRT tiešā veidā reflektē uz notiekošo pasaulē, iestudējot globālu domu sadursmi izrādē “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”, kur nepārvērtējams ir abu aktieru – Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa – darbs, kas šim duelim piešķir mākslas dimensiju. Piemēram, ainā, kur Pītersonam no publikas iesūta jautājumu par kādas meitenes pašnāvību, no viņa sejas var nolasīt, ka viņam pašam ir bijusi kāda saistība ar līdzīgu notikumu, un tas rada pilnmiesīgu tēlu ar biogrāfiju, bet izrādi – par neapstrīdamu mākslas faktu. Tāpat – JRT preparē viltusziņu mehānismu izrādē “Operācija “Mindfuck””, bet izrādē “Post Scriptum” met tiltu no Dostojevska “Velniem” uz “Nord-Ost” krīzi, kur Krievija arī būtībā parādīja sevi kā teroristisku valsti, kas nerēķinās ar saviem pilsoņiem. Šis ir vistiešākais veids (kā runāt par karu), bet es arī piekrītu Tomam, ka, uzņemot ukraiņu aktierus un režisorus – piemēram, Nacionālais teātris iestudēja izrādi “Suņa māja” ar ukraiņu režisori (Larisa Semirozumenko. – A. B.) – arī tā ir reakcija uz notiekošo un, manuprāt, ne sliktāka.

T. Čevers: – JRT šobrīd ir novērojams vācu teātra produkcijas imports, cenšoties skatītāju pārliecināt, ka tai ir augsta kvalitāte, lai gan izrādes to nepierāda. Tā ir virspusēja pieķeršanās šķietami aktuāliem tematiem, bet arī mūsu platuma grādos tie jau ir apgūti un zaudējuši aktualitāti. “Post Scriptum” ir izņēmums – tieši tādēļ, ka Hermanis ir viņš pats, sākot ar Čulpanas Hamatovas ekstravaganto uzaicināšanu, turpinot ar materiāla izvēli par svēto un grēcīgo cilvēkā, par ļaunuma klātbūtni un beidzot ar izpildījumu – nevainojams aktierdarbs un zīmīgas metaforas.

Marina Nasardinova
Foto: Zane Bitere/LETA

M. Nasardinova: – “Post Scriptum” ir īsteni spēcīga izrāde, visspēcīgākā Jaunā Rīgas teātra sezonā, manuprāt. Ir milzu kārdinājums visu šo spēku pierakstīt tikai un vienīgi Čulpanai Hamatovai (vienkārši tāpēc, ka dramaturģiskā uzbūve man šķita nepārliecinoša), taču aktiera veiksme vienmēr ir režisora nopelns. Jūs šo izrādi dēvējat par politiski aktīvu darbu? Un “Visu zem debesīm” arī? Un “Sliktos ceļus”, un “Sievietes un vīriešus”? Vai tā būtu atsevišķa, ārpusmākslinieciska/ārpusmākslas kategorija? Ja tā, tad tas nav kompliments teātrim.

 

Dailē – dižens stils, milzu zāle, eksperimenti

– Sezonas laikā esam varējuši novērot Dailes teātra jau pilnvērtīgu darbību Žagara un Kairiša mākslinieciskā tandēma vadībā. Kā vērtējat Dailes jaunos māk­slinieciskos pavērsienus?E. Tišheizere: – Diez vai mēs varam runāt par tandēmu, jo kādas ir Jura Žagara un Viestura Kairiša attiecības, par to jau nevar spriest no malas, to zina tikai viņi paši un tie, kas ir teātrī. Bet varam runāt par teātra māksliniecisko virzību.

T. Čevers: – Skaidrs, ka Dailē top vērienīgas, dārgas un ambiciozas izrādes, kur dominē tehnoloģijas un spilgta vizualitāte. Tam teātra lielā zāle ir kā radīta, un par to ir prieks. Pastāvīgi tiek piesaistīti ārvalstu spēki – līdz ar to ir šaubas, vai teātra vadība velta pietiekami daudz uzmanības trupai, kas ilgtermiņā var nākt par sliktu gan tai, gan arī teātra individuālajam stilam. Piedevām notiek uzkrītoša un grūti izskaidrojama virzība uz angļu populārā teātra pusi, kaut arī mūsu teātra tradīcija un skatītāju gaume ir atšķirīga un, gribētos pat teikt – izsmalcinātāka. Šķiet, ka tā ir tāda komercializēšanās stratēģija – masīva publicitāte, centieni par katru cenu nodrošināt pilnas zāles un izvairīties no radoša riska.

M. Nasardinova: – Dailes teātra sezona bija brīnišķīga no sākuma līdz beigām. Nespēju atcerēties otru tādu gadījumu. Dižens stils, milzu zāle, eksperiments, jaunas formas, jauni vārdi – šīs taču nav tās cita citai vispiemērotākās lietas, vai ne? Taču izrādās, ka to visu var savietot, nezaudējot savu seju un skatītājus. Gribētos, lai šie svētki ilgst jo ilgi, lai uz Daili brauc talantīgi ārzemju režisori, lai Dailes spožos aktierus iepazīst pasaulē! Kairišs un Žagars ir pacēluši latiņu ļoti augstu. Ja tā teātrim kļūs par normu, neko labāku ij vēlēties nevar.

 

Jauno asiņu pienesums

– Visvairāk – 18 – “Spēlmaņu nakts” nomināciju ir Valmieras Drāmas teātrim (VDT), un tas arī sakrīt ar teātra remonta problēmām. Kā vērtējat VDT un pārējo reģionu teātru darbību iepriekšējā sezonā?

T. Čevers: – VDT apstiprina, ka radošas uzvaras nenosaka skatuves tehniskās iespējas, komforts vai tuvums galvaspilsētai, bet gan labi aktieri, pārdomāts un aktieriem piemeklēts repertuārs par nopietnām tēmām. Pagājušajā sezonā tikpat kā nebija gadījuma rakstura darbu. Pirms katra brauciena uz Valmieru bija tāds patīkams satraukums un gaidas, kas tika atalgotas.

Liepājas teātris ne gluži veiksmīgi iesaistīja darbā jauno paaudzi viņu pirmajā sezonā, radās iespaids, ka viņi netiek uztverti kā līdzvērtīgi skatuves partneri atšķirībā no VDT. Reti kuram bija iespēja sevi pierādīt. Iemesli, protams, var būt dažādi, bet, šķiet, par katru cenu vajadzēja izmantot jauno aktieru vēl nesabojāto apetīti un spēles prieku. Par laimi, šīs sezonas izrāde “YEN” pierāda, ka iekšā viņiem ir un arī ārā var dabūt.

Daugavpils teātrī gāja kā pa kalniem – bija negaidīti pārsteigumi un arī neprātīgi inscenējumi, kas kritiku tur vieglā stresā par to māk­sliniecisko perspektīvu, ko teātris ir izvēlējies.

E. Tišheizere: – Liepājā jaunie aktieri tika iesaistīti atbilstoši iespējām. Vēl joprojām tiek rādītas viņu diplomdarba izrādes, viņi ir ļoti labi iekļāvušies gan “Grimmos”, gan “Vairāk par dzīvi. Teātris”. Viņiem kā kursam nav bijusi neviena tāda manifesta izrāde, kādas bija Valmierā, izņemot varbūt vienīgi “Upi”. Turklāt jāņem vērā, ka Liepājas teātrī ļoti spēcīgs un jo­projām jauns ir arī Klaipēdas kurss. Savukārt Valmierā jaunie aktieri ir ļoti labi sevi manifestējuši un tieši tāpēc ir tās daudzās nominācijas, kas visas ir ļoti pelnītas (nominācijā “Gada jaunais skatuves māk­slinieks” nosaukti astoņi aktieri, pieci – no Valmieras Drāmas teātra. – A. B.). Valmieras teātra spēks vienmēr ir bijis tieši mazās formas izrādes. Un, runājot par remontu: grūtības vienmēr mākslu norūda, tomēr to nevajadzētu padarīt par galveno inspirācijas avotu.

H. Verhoustinska: – Runājot par Daugavpils teātri, līdzās “Dzīvnieku fermai”, kas, iestudējot šo Orvela antiutopiju, ir aktuāla un ļoti interesantu formas meklējumu izrāde, es vēl noteikti gribētu minēt izrādi, kas vienkārši skaitlisku iemeslu dēļ netika nominēta, bet arī ir ļoti spēcīga – Dmitrija Petrenko “Tumšie brieži”, kur pilnīgi jaunā gaismā parādījās Māris Korsiets Alfa lomā, ļoti spēcīgas ir arī jaunā aktrise Agnese Laicāne, kā arī Zanda Mankopa – neapstrīdama DT zvaigzne. Šajā teātrī ir arī atgriezusies Jūlija Ļaha, kura uzrāda ļoti labas aktrises spējas Māra Korsieša izrādē “Dzīve uz ledusskapja durvīm”. Agrāk likās, ka Daugavpils spēks ir krievu trupā, jo tur ir ļoti jaudīgi un spēcīgi aktieri, bet prieks skatīties, ka uzziedējusi un kvalitatīvi darbojas arī latviešu trupa.

Par pārējiem teātriem – ļoti jūt jauno asiņu pienesumu gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Liepājas teātrī, kur jaunais kurss studēja nevis kā parasti – Kultūras akadēmijā, bet Liepājas Universitātē Dmitrija Petrenko vadībā. Un, protams, Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadītais kurss Valmieras teātrī, kas man šķiet visjaudīgākais un ir ieplūdināts izrādēs. Elmārs Seņkovs savus “Nelabos. Pēc Dostojevska” iestudēja principā tikai ar šo kursu. Tur piedalās Valmieras teātra aktrises Klinta Rein­holde un Elīna Vāne, bet visi pārējie aktieri ir no jaunā kursa. Šis jaunais kurss un jaudīgais ienāciens ir noteicis arī kvalitātes latiņas paaugstināšanos teātros.

E. Tišheizere: – Mani interesē arī, kas notiks ar Rēzeknes “Joriku”, kam arī tagad ir jauns vadītājs – Antons Kiseļus. Esmu redzējusi dažas viņa izrādes, un tās patiešām ir interesantas. Ceru, ka “Joriks” neizkritīs no mūsu profesionālo teātru aprites tikai tāpēc, ka tam ir mainījies vadītājs.

M. Nasardinova: – Valmieras teātris šajā sezonā ir radījis veselu kolekciju kamer­izrāžu – neticami apburošas, cita citai absolūti nelīdzīgas – un nodrošinājis praktiski visus savus aktierus ar kvalitatīvām lomām (kas vispār ir milzu retums). Atsevišķs paldies par to, ka valmierieši ir tik bieži spēlējuši Rīgā. Viņu izpirktās izrādes ir teicama skabardziņa visiem galvaspilsētas teātriem, viņu veiksmes – gudra intendanta, direktora tipa teātra triumfs. Vai varēja paredzēt, ka ilgāks lielās zāles trūkums tik laimīgā kārtā iespaidos teātra radošo darbu? Ka tieši tagad, kapitālā remonta laikā, tas uzplauks burtiski acu priekšā?! Tas ir vienkārši satriecoši.

Liepājas teātris ir aizvadījis, iespējams, ne tik iespaidīgu sezonu, kādai bija atvēzējies, toties pabeidzis to ar ārkārtīgi efektīgām, visu izpērkošām pirmizrādēm – “Līnenas skaistumkaralieni” un “Grimmiem”. Valmierai un Liepājai ir ar ko lepoties. Daugavpils un Rēzeknes izrādes šosezon es diemžēl esmu redzējusi maz. Man pirmkārt ir paticis stāvoklis, kādā ir to trupas, – teicamā formā un spējīgas uz daudz ko labu.

 

Neatkarīgajos – laboratorijas darbs

– Skatos, ka šogad nominācijas ir gan Leļļu teātrim, gan Rīgas Krievu teātrim, gan Daugavpils teātrim, kas agrāk reizēm ir palikuši ārpus borta. Vai, jūsuprāt, esat aptvēruši visu plašo teātru spektru?

H. Verhoustinska: – Man mazliet šosezon iztrūkst – iepriekšējā sezona viņiem bija spēcīgāka – neatkarīgie teātri. Ģertrūdes ielas teātrim nominācijās parādās videodarbs “Vasarnieki” (Dāvids Smiltiņš par operatora darbu šajā izrādē nosaukts nominācijā Gada vizuālā tēla autors. – A. B.) un “Kvadrifrona” izrāde “Nēmiz pǟl!” (nosaukta kā Mazās formas izrāde, Uģis Bērziņš – par scenogrāfiju un tērpiem un Kārlis Tone – par mūziku. – A. B.). Savukārt kā raidījuma “Teātris. ZIP” redaktore varu teikt, ka ļoti augstu vērtēju neatkarīgo teātru pienesumu Latvijas teātra ainavā. Ģertrūdes ielas teātris ir spēcīgs un iepriekšējā sezonā savos iestudējumos daudz nodarbojies ar laikmetīgo deju. Varbūt kaut kas ir nobremzējies “Dearty Deal Teatro” (DDT). Kā jums šķiet, kolēģi?

T. Čevers: – Izrāžu DDT pagājušajā sezonā bija gana daudz.

H. Verhoustinska: – Bet tās pamatā bija platformas jaunajiem režisoriem.

E. Tišheizere: – Tomēr DDT pagājušajā sezonā bija izrāde “Frankenšteina komplekss” (režisors Valters Sīlis).

H. Verhoustinska: – Jā, tā bija brīnišķīga izrāde. Varbūt neatkarīgie teātri objektīvu iemeslu dēļ mazāk parādījušies nominācijās, tomēr viņi ar savu vietu un stilu ir latviešu teātra ainavā.

M. Nasardinova: – Lai Dievs un Kultūrkapitāla fonds dod viņiem visiem vairāk naudas! Uz viņu pleciem ir viss laboratorijas darbs valstī. Par to vien cepuri nost. Bet “Willa Teātra” “Žažda sbitsa” un “Kvadrifrona” “Nēmiz pǟl” vispār bija kā svaiga gaisa malks – tik savdabīgas, nelīdzinās nekam.

T. Čevers: – Neatkarīgajiem teātriem joprojām ir raksturīgas mazās formas izrādes, eksperimentāli un radošās izpausmēs neiegrožoti darbi. Pagājušajā sezonā bija novērojama liela konkurence mazās formas kategorijā, bet nominācijas ir tikai piecas. Tāpēc iekļūt tajās bija pagrūti ikvienam.

E. Tišheizere: – Jā, domāju, ka mums katram ir kādas divas trīs izrādes, par ko sāp sirds.

H. Verhoustinska: – Jā, arī “Frankenšteina komplekss” (Kārlis Krūmiņš ir nosaukts nominācijā Gada jaundarbs dramaturģijā. – A. B.).

E. Tišheizere: – Šeit jau pieminētie “Tumšie brieži”.

 

Virtuālie risinājumi – palīgspēks?

– Esam secinājuši, ka teātris ir klātienes māksla, tomēr – kāda, jūsuprāt, ir virtuālo risinājumu vieta – vai tikai kā palīgmateriālam? Šogad tiem nominācijās nav arī atvēlēta atsevišķa vieta.

SAISTĪTIE RAKSTI

T. Čevers: – Tiem ir papildinoša nozīme. Taču par teātri tos varam saukt tikai tad, ja kameras otrā pusē viss notiek dzīvajā jeb reizē ar skatītāju, kur pastāv risks, nejaušība, ne visā pilnībā izrēķināta spēle. Par virtuālajiem risinājumiem nevajadzētu aizmirst, bet gan turpināt tos apgūt, pilnveidot un izplatīt, kas zina, kad atkal var noderēt.

E. Tišheizere: – Tomēr šīs izrādes arī nekur nepazudīs. Pagājušogad “Spēlmaņu nakts” žūrija bija nominējusi Nacionālā teātra izrādi “Margarēta”, kurā ļoti interesanti saplūdināta auditorija pie ekrāna un skatītāji zālē. Domāju, ka, pieņemot digitālās tehnoloģijas kā izteiksmes līdzekli, tās tiks aizvien vairāk izmantotas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Kam jāatmaksā dēla ņemtais kredīts, ja pats to vairs nevar izdarīt? Vai vecākiem?
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
Lasīt citas ziņas
Levits: Patlaban neredzu nepieciešamību aizsardzības ministra biedra amata izveidei
VIDEO. Bučā pagaidu mājās mītošie iedzīvotāji cīnās ar zemajām temperatūrām un elektrības padeves pārrāvumiem 19
“Tā ir īsta laimes spēle…” Olga Valciņa par medikamentu pieejamību onkoloģijā 1
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā 40
FOTO. Kaspars Roga pametis Latviju; “Prāta vētra” skaidro, kurš spēlēs koncertus viņa vietā
08:42
1942. gada 2. decembrī. Kodollaikmeta sākums
22:50
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – nekārtības Cēsu apriņķī
22:40
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
VIDEO. Kijivas bērnu kora dziedājums aizkustina ņujorkiešus
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
NEPLP ierosinājis vēl vienu lietu pret “TV Rain” par aicinājumu palīdzēt Krievijas armijai 67
FOTO. Ziemassvētku tirdziņi ir atpakaļ! Kādi tie ir Latvijā, mēs zinām, bet kādi tie ir citās valstīs? 29
FOTO. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga radījusi īpašu rotu kolekciju
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Ruks: “Policijas ģenerāļa dalība un loma medībās ar bojāgājušo ir neskaidra”
pilsētām vienā novadā var būt atšķirīgi tarifi? Skaidrot mēģina Ivars Zariņš
Vācija atzīst atbildību par Krievijas karu Ukrainā
“Lai tiem būtu ērtāk, drošāk un komfortablāk nogalināt?” Sašutumu izraisa “Dodžj” sižets par vēlmi palīdzēt okupantiem uzlabot situāciju frontē 169
Lielo uzkrājumu un inflācijas dēļ krīt svaigpiena iepirkuma cenas. Kas notiks ar cenām veikalos? 24
Ja koks traucē privātmājas pagalmā – vai to drīkst nozāģēt?
Ščerbatihs: Tikai opozīcija aizietu uz Dziesmu svētkiem, koalīcijai bail no cilvēkiem 44
No nākamā gada pieaugs vēstuļu un pasta paku sūtījumu tarifi
FOTO. “To prot tikai viņa!”: Keitas Midltones auskaru izvēle neatstāj vienaldzīgu nevienu. Ar ko tie ir tik īpaši?
Slaidiņš par Rinkēviča izteikumiem: “Jā, Krievijā ir pietiekami daudz mērķu, kuri būtu pelnījuši, ka pa viņiem trāpa!” 10
Ievērojami nokrišņi nav gaidāmi. Laika prognoze sestdienai
ASV lūdz izsludināt ārkārtas stāvokli RSV vīrusa dēļ. Arī Latvijā būtiski pieaug infekcijas izplatība
Atlīdzība par malku bez čeka bijusi vispieprasītākā, taču 60 eiro par malku vairs nevarēs prasīt 2
Ministre mierina, ka elektrības sadales tarifi nebūs tik lieli, kā sākotnēji plānots 3
Kariņš izlēmis doties dažu dienu atvaļinājumā 66
Valdības deklarācija – vārds “klimats” minēts 22 reizes, bet radīts iespaids, ka “tas nav tik nopietni”