Valdis Krastiņš: Nodoklis par to, ka tu eksistē? 12
Valdis Krastiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam nesen man nācās rakstīt par viduslaiku parauga diktatoriem, kuri bojā gaisu Eiropā. Nu nāksies to nožēlot: pa to starpu tepat Latvijā atradušies viduslaiku finansisti, kuri vēlas atjaunot seno, nu jau piemirsto galvasnaudas maksāšanu: ja gribi dzīvot un strādāt, maksā 170 eiro mēnesī, kā likts!
Izdzirdot šo “noteikumu”, es vispirms nolēmu, ka tas ir kāds neizdevies joks, bet nē – tas ir cilāts gluži nopietni. Man sastinga locekļi – kā tas iespējams? Ko darīt tiem, kuri mēnesī nenopelna pat 150 eiro (tā palaikam gadās daudziem pašnodarbinātajiem mākslas un kultūras nozarēs)?
Te argumentācija skan šādi – notiek krāpšanās un mānīšanās, noteikumu apiešana. Ak vai, cik bezspēcīgi – nevar izstrādāt noteikumus, ko nav iespējams vai vismaz grūti apiet? Nabadziņi… Lai tak VID milzīgā māja uzņemas aprēķināt nodokli atbilstoši ieņēmumiem!
Viņiem tas esot par sarežģītu un komplicētu? Tad vajag nojaukt nevis bijušo centrālkomitejas ēku Rīgā, Elizabetes ielā, bet gan VID ēku un tās iemītniekus palaist ganos kā nespējīgus normālā veidā nodrošināt valsts ieņēmumus.
Ne velti galvasnaudas jautājums satraucis daudzus pašnodarbinātos kultūras darbiniekus, reizē parādot, cik nesapratīgi ir mūsu finanšu regulētāji.
Vēlreiz – nodokļiem jābūt atkarīgiem no peļņas, nevis tas jāmaksā par to, ka tu esi un eksistē. Nodokļu apjoms atkarībā no peļņas – tas galu galā ir viens no demokrātijas pamatprincipiem, ko tā kā nedrīkstētu aizmirst, budžetu veidojot.
Un noteikumiem jābūt skaidriem – tas ir valdības un Saeimas pienākums. Joprojām nesaprotu, kā un kurš varēja kaut tikai izdomāt atgriešanos pie viduslaiku galvasnaudas maksāšanas principiem.
