Rolands Repša: Viesstrādnieki neizbēgami būs jāaicina, bet tas jādara gudri. Būsim paši kungi savā zemē! 1
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viegli ir paredzēt divas galvenās tendences pēc Covid-19 pandēmijas beigām.
Pirmkārt, liela daļa tautiešu, kas atgriezās Latvijā, lai “pārziemotu” vīrusu, atkal dosies atpakaļ uz savām mītnes zemēm, ja tur būs saglabājušās darba iespējas.
Otrkārt, kā tas parasti notiek pēc kariem un krīzēm, arī pēc šīs pandēmijas var sagaidīt strauju ekonomiskās aktivitātes pacēlumu, kas savukārt izraisīs pastiprinātu pieprasījumu pēc darbaspēka.
Jau šobrīd par to arvien skaļāk runā uzņēmēji, prasot atļauju aicināt viesstrādniekus.
Un te mēs nonākam ļoti nopietnās krustcelēs, kas var būtiski ietekmēt Latvijas un latviešu nācijas tālāko attīstību.
Būtībā mums ir divas izvēles. Viena ir neatļaut ievest viesstrādniekus ar cerību, ka tādā gadījumā uzņēmēji būs spiesti celt algas, lai piesaistītu mūsu pašu cilvēkus.
Uzdrošinos uzreiz apgalvot, ka šī pirmā iespēja – vispār neļaut ievest viesstrādniekus – ir nereāla.
Neviena Rietumeiropas valsts nav spējusi iztikt bez viesstrādniekiem, un arī Latvija to nespēs. Atcerēsimies arī starpkaru periodu, kad pie mums lauksaimniecībā strādāja lietuvieši un poļi, jo ar savām darbarokām vienkārši fiziski nepietika.
Otra izvēle ir atļaut ievest viesstrādniekus, tādējādi uzreiz un pilnībā atrisinot darbaspēka problēmu. Bet tas nes sev līdzi arī lielus riskus latviešu nācijas pastāvēšanai.
Daudzu desmitu tūkstošu viesstrādnieku ierašanās no trešās pasaules valstīm neizbēgami izmainīs valodas un kultūras vidi Latvijā.
Iebraucēji nesīs sev līdzi savu zemju kultūras tradīcijas un sadzīves paražas, tādējādi ietekmējot arī mūs pašus.
Tas ir tas, kas šobrīd jau notiek Rietumeiropā. Pamazām daļa šo cilvēku atradīs iespējas palikt šeit pavisam un veidosies dažādas etniskās kopienas ar saviem iekšējiem nerakstītiem likumiem, savām reliģiskajām tradīcijām un svētku svinēšanu.
Jā, arī ar saviem kriminālajiem klaniem un bandām, un arī ar terorismu.
Latvieši pat nepamanīs, kā viņi dažu desmitu gadu laikā paliks mazākumā un būs spiesti uz to visu skatīties kā ciemiņi svešā teātrī, saimnieki būs jau citi.
Jums šķiet, es pārāk sabiezinu krāsas? Rietumeiropa ir dzīvs piemērs šim procesam. Mums ir iespēja neatkārtot viņu kļūdas.
Viesstrādnieki neizbēgami būs jāaicina, bet tas jādara gudri, vienlaikus nodrošinot Latvijas un latviešu tautas ilgtermiņa intereses. Kā to panākt?
