Latvijā

Viesturs Kleinbergs: Vai drīkstam atņemt bērnam nākotni?0


Viesturs Kleinbergs
Viesturs Kleinbergs
FOTO: Paula Čurkste/LETA

Viedokļa autors ir Viesturs Kleinbergs, Sociālo darbinieku biedrības valdes loceklis

Šonedēļ Saeimā, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, pēc Tiesībsarga sniegtās informācijas par iespējamiem pārkāpumiem ārvalstu adopcijas procesā tika pieņemts lēmums apturēt ārvalstu adopciju, kamēr tiks izstrādāts jauns tiesiskais regulējums. Ar Ministru kabineta noteikumiem plānots arī skaidrot, kas tad ir viens no ANO Bērnu tiesību konvencijas pamatprincipiem – bērna labākās intereses.

Es neieslīgšu pārkāpumu būtībā, jo tie kompetentajām iestādēm jāanalizē par katru gadījumu atsevišķi. Mani vairāk uztrauc deputātu vēlme uz problēmu raudzīties abstrakti valstiski tiesiskās un nacionālās kategorijās, nevis no bērna, kas palicis bez vecāka gādības, perspektīvas. Nepārprotiet! Es neiestājos par ārvalstu adopciju. Patiesībā dziļi sirdī esmu pret to. Taču tad, kad runa ir par bērna dzīvi un nākotnes iespējām, mēs nedrīkstam domāt par nacionālajām interesēm par katru cenu saglabāt valstij iedzīvotāju, jo šī cena ir bērna dzīve un nākotne.

Ja vēlamies pilnībā liegt ārvalstu adopciju, tad valstij vispirms ir jārada un jāgarantē katram bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības, labklājīgu un drošu vidi ģimenē Latvijā, kur bērnam nodrošinātas pilnvērtīgas attīstības iespējas. Savukārt jaunietim pēc ārpusģimenes aprūpes – iespējas dzīvot kvalitatīvu, cilvēka cienīgu dzīvi. Kā?

Nepietiek ķeksītim izveidot ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrus un atstāt tos vientulībā lāpīt un uzsūkt sistēmas kļūdas. Valstij jānodrošina finansējums un jāmaina mehānisms, lai cilvēki, ģimenes, kuras nodrošina aprūpi bez vecāku gādības palikušajam bērnam, varētu ne vien uz papīra, bet arī reāli laikus saņemt efektīvu un daudzveidīgu atbalstu sociālajai rehabilitācijai, kas nepieciešama bērna fiziskās un psihiskās veselības jomā, turklāt pēc iespējas tuvāk ģimenes dzīvesvietai. Jāattīsta ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru, sociālo dienestu un bāriņtiesu sadarbība, tostarp uzlabojot robus un nepilnības tiesiskajā regulējumā.

Jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes savukārt jānodrošina ar kvalitatīvu mājokli un sociālo atbalstu gadījumos, kad jaunietis saskaras ar ikdienišķām, bet viņam nepazīstamām situācijām, piemēram, kā pareizi apmaksāt rēķinus, garantējot finansiālu atbalstu, kamēr jaunietis turpina mācīties vai studēt, turklāt garantējot apmaksātas studijas augstskolā, jo neviena banka šādam jaunietim naudu neaizdos.

Kāda ir mūsu jauniešu realitāte? Labākajā gadījumā bez vienreizēja atbalsta tiek piešķirts nolaists un remontējams pašvaldības dzīvoklis vai dzīvokļa pabalsts izīrētam mājoklim un tad vēl “diženais” GMI (garantētais minimālais ienākums) pabalsts 64 EUR lielumā, ja jaunietis pats nestrādā un grib turpināt mācības. Kā tieši lai viņš šajā situācijā izdzīvo? Bet var būt vēl sliktāk, un ir arī.

Pašvaldība pasaka, ka jaunietim, kurš ir sasniedzis 18 gadus, ir saglabāta dzīvesvieta tajā pašā mājoklī, kur joprojām turpina dzert viņa vecāki, jo tagad viņš ir pilngadīgs un pašvaldībai ar to nav nekādu problēmu. Bērniem, kuri ir uzauguši audžuģimenē vai pie aizbildņa, vēl vismaz ir kāds cilvēkresurss, kam piezvanīt un paraudāt uz pleca. Kāds no viņiem arī var cerēt uz nelielu finansiālu atbalstu, taču jaunietim pēc institūcijas nereti šī atbalsta nav vispār.

Kāda tad ir adopcijas statistika? To diemžēl tā vienkārši vairs nevar uzzināt, jo izskatās, ka iepriekšējais labklājības ministrs šo informāciju nolēmis apkopotā veidā vairs nepublicēt. Taču, piemēram, 2014. gadā no 122 Latvijā adoptētajiem bērniem tikai 11 bija vecumā no 10–18 gadiem. Turklāt no bērniem iestādēs šajā vecuma grupā netika adoptēts neviens. 9 no 11 bērniem tika adoptēti no aizbildnības, tātad viņiem, visticamāk, jau bija radnieciskas saites.

Ko es ar to gribu pateikt? Izredzes, ka bērnu, kurš sasniedzis 10 gadu vecumu, adoptēs Latvijā, ir mazas. Ja bērnam ir nopietni veselības vai uzvedības traucējumi, izredzes kļūst niecīgas. Bet katram bērnam vajag ģimeni! Kā to panākt?

Saistītie raksti

Atbalstīt un radīt pakalpojumus ģimenēm ar bērniem, kuras nespēj pašas parūpēties par bērniem, lai bērni nav jāizņem no ģimenes, un tepat popularizēt adopcijas iespējas vietējam adoptētājam.

Ko dara valsts? Apstākļos, kad valsts ģimenes politikai un ārpusģimenes aprūpes atbalstam piešķirtais finansējums jau tā ir nepietiekams, valsts šobrīd atņem finansējumu, kurš jau bijis iezīmēts adopcijas, audžuģimeņu, aizbildnības popularizēšanai un piešķirts plānošanas reģioniem, vienlaikus vispārīgi, sekli un politiski turpinot tērzēt par tēmu, ka bērniem jāpaliek Latvijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Atklāj, kuru vēl divu valstu ieceļotājiem nav jāievēro pašizolācija
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jauns Covid-19 pabalsts – cik liels un kas to saņems?
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgas mēra amata kandidāts Staķis noliek Saeimas deputāta mandātu
4 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
“Iveta, izslēdziet cirku, Pampāļu teātri, un, lūdzu, bez grimasēm!” Saeimas sēdi pārtrauc asa kritika
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 apkarošanas likums pieņemts. Vai tas palīdzēs arī izkļūt no krīzes?
10 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Labi, ka tas nenotika ziemā, labosim visu nakti! “Rīgas Siltums” par amizanto avāriju Ģertrūdes ielas
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jauns Covid-19 pabalsts – cik liels un kas to saņems?
3 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Cik pērn nopelnīja finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa? 5
4 stundas