Polina Viljuna, Shutterstock, Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Politkorektuma gulags jeb Šekspīram mūsdienās neklātos viegli 47

Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste

Bija savulaik tāda častuška: “Apmainīja huligānu pret Luisu Korvalānu.” Korvalāns bija Čīles komunistu partijas ģenerālsekretārs, Pinočeta laikā apcietināts; bet huligāns – Vladimirs Bukovskis, rakstnieks un disidents, padomju gulagā pavadījis divpadsmit gadu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Šarma karalienes: šī gada 10 iekārojamākās latviešu dāmas MI skatījumā
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzes un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi! 86
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Lasīt citas ziņas

Apmaiņa notika Cīrihes lidostā tālajā 1976. gadā un bija pirmā šādā veida akcija totalitāro Austrumu un demokrātisko Rietumu attiecībās. Līdz tam mainījās ar spiegiem, nevis ar politieslodzītajiem.

No Cīrihes Korvalāns devās uz Maskavu, bet Bukovskis – uz brīvo Eiropu, kur mūža atlikušo daļu dzīvoja Anglijā, rakstot grāmatas, cīnoties pret represīvo psihiatriju un vērojot un analizējot notikumus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Neilgi pirms nāves viņš nonāca pie atziņas:

“Tagad arī Eiropas Savienībā ir gulags, intelektuāls gulags, saukts par politkorektumu.”

Un skaidrojot piebilda: “Tie, kas mēģina paust viedokli par rasi vai dzimumu un viņu uzskati atšķiras no atļautajiem, tiek izstumti no sabiedrības.” Savu domu Bukovskis argumentē ar to, ka cenzūru atbalsta krimināllikums par “naida runu”, ko viņš salīdzina ar PSRS Kriminālkodeksa 70. pantu (pretpadomju aģitācija un propaganda), saskaņā ar kuru pats savulaik tika tiesāts. Un tas viss – “gaišās nākotnes un progresa vārdā”.

Nesen sarunā kāds draugs, vairāk konservatīvs nekā kreiss savos uzskatos, ieminējās: konservatīvie vienalga beigās piekāpjas, un tas esot progresa pamatā. Atbildēju, ka tā bez šaubām ir tais reizēs, kad tiek sprausti skaidri, atklāti un Dieva taisnībā dibināti mērķi, piemēram, verdzības atcelšana Amerikā vai dzimtniecības atcelšana Baltijā.

Bet pavisam citādi ir tad, kad aiz progresa saukļiem slēpjas civilizācijai draudīgas destruktīvas un agresīvas ideoloģijas.

Droši vien arī tad, kad nacisms un komunisms vēl nebija parādījis savu īsto seju, netrūka visumā konservatīvu cilvēku, kam šķita, ka progresa labad būtu pieļaujams piekāpties šām ideoloģijām.

Jo viņi vienkārši nespēja iedomāties, par kādu drausmīgu teroru tās izvērtīsies. Tie, kas savā laikā būtu varējuši šās sērgas apturēt pašā iedīglī, bet to neizdarīja, vēlāk droši vien rūgti nožēloja savu gļēvumu un lētticību – nevis kā vārgumu, bet kā noziegumu.

Vai nu politkorektums visās savās izpausmēs var būt tikpat bīstams? Tas it kā varētu likties neticams (tāpat kā gan 1917., gan 1933. gadā tikai retais spēja iedomāties gaidāmās šausmas).

Reklāma
Reklāma

Bet, vērojot pazīmes – cenzūru, augstskolu mācībspēku atlaišanu ideoloģisku iemeslu dēļ, reālus cietumsodus kristiešu garīdzniekiem kristīgās zemēs, vardarbīgus grautiņus ASV, nākas pievienoties Bukovska bažām.

Savulaik marksisti progresa, vienlīdzības un taisnīguma vārdā saveda ienaidā proletariātu ar buržuāziju, tagad politkorektuma sludinātāji jeb neomarksisti progresa, vienlīdzības un taisnīguma vārdā šķeļ un saved ienaidā dzimumus un rases.

Metode pārbaudīta. Un arī mērķis tas pats – vara. Par to, ka īsta vienlīdzība ir iespējama tikai kapsētā, viņi klusē.

Toties neklusē Bukovskis: “Vai tiešām kādu vēl izbrīnī fakts, ka tiklīdz tiek pieminēta vienlīdzība, uz skatuves parādās giljotīna?”

Ka politkorektuma vīruss pārņem pasauli, graujot tās imūnsistēmu, nu jau redz ne tikai konservatīvie. Pagājušā gada 7. jūlijā 153 cienījami rakstnieki, zinātnieki, augstskolu profesori, žurnālisti un viedokļu līderi, visi kā viens liberāļi un demokrāti, publicēja “Vēstuli par taisnīgumu un atklātām debatēm”, kurā teikts: “Brīva informācijas un ideju apmaiņa, kas ir pilnasinīgas, brīvas sabiedrības pamats, strauji sarūk.”

Tās vietā “plaši ir izplatījusies cenzūra”, kas izpaužas kā “neiecietība pret pretējiem viedokļiem, mode publiski kaunināt un izstumt, tendence sarežģītus politiskus jautājumus izšķīdināt aklā pārliecībā”.

Grāmatas tiek izņemtas no apgrozības, žurnālistiem tiek aizliegts rakstīt par noteiktiem tematiem, profesori tiek atlaisti no darba par atsaucēm uz “nepareiziem” avotiem, zinātnieki tiek apklusināti par doktrīnai neatbilstošu faktu publicēšanu. “Rezultātā nemitīgi sašaurinās robežas, kuru ietvarā var runāt, nebaidoties no represijām.”

Vai šī vēstule guva plašu publisku rezonansi? Ne gluži. Savā mājas lapā to nopublicēja žurnāls “Harper”. Parādījās divi sižeti CNN, kur vienā vēstules autori tika uzteikti par norobežošanos no Trampa, bet otrā nopleti par elitārismu un liekulību.

Tika uzrakstīta atbildes vēstule, ko parakstīja 150 žurnālisti un augstskolu docētāji, kurā “Vēstules par taisnīgumu un atklātām debatēm” autori Naoms Čomskis un Džoanna Roulinga tika nosodīti par to, ka ir “balti, turīgi un apveltīti ar plašām iespējam”. Savukārt izdevums “Public Seminar” kritizēja autorus par vēstules publicēšanas laiku, vērtējot to kā vēršanos pret “kultūras atcelšanas” kustību.

Tomēr kopumā progresīvie jeb kreisi liberālie mediji gan Amerikā, gan Eiropā lēma, ka vispareizāk būtu izlikties šo vēstuli neievērojam.

Atzīst tajā paustās bažas par pamatotām, nozīmētu apstiprināt faktu, ka politkorektums demokrātijas vārdā grauj demokrātijas pamatus.

Savukārt nosodīt autorus nozīmētu apliecināt vēstulē teiktā patiesumu. Tāds, redziet, paradokss.

Drīz pēc tam “kultūras atcēlēji” paziņoja, ka Bēthovena mūzika esot elitāra, balstoties balto vīriešu pārākumā un nomācot sieviešu, melno un LGBTQ balsis. Bet Amerikas Kinoakadēmija paziņoja, ka no 2024. gada filmām, lai pretendētu uz Oskara balvu, jāatbilst vismaz diviem no četriem jaunajiem standartiem, kas nosaka, ka aktieriem un tehniskajam personālam jāpārstāv rasu un seksuālās orientācijas dažādība, kā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Šekspīram politkorektuma pasaulē neklātos viegli. Par “Venēcijas tirgotāju” viņš tiktu apsūdzēts antisemītismā, par “Otello” – rasismā, bet par “Spītnieces savaldīšanu” – seksismā.

Kāda progresīva britu skolotāja atteicās vest klasi uz “Romeo un Džuljetu”, jo tā esot “pretīgi heteroseksuāla izrāde”.

Bukovskis, redzot simptomus, paredzēja sekas un brīdināja: “Politkorektums ir ļaunāks par ļeņinismu, tā ir jauna, vēl niknāka barbarisma, tumsonības un naida diktatūras forma, vērsta pret visiem, kas domā atšķirīgi. Cilvēki, kas tic politkorektumam kā civilizācijas izpausmei, patiesībā rada apstākļus, lai barbari iznīcinātu šo civilizāciju. Šie tā dēvētie intelektuāļi paši rok bedri, kurā fanātiķi un provokatori viņus apglabās.”

Latvijai vēl ir iespēja atjēgties. Nenolemt sevi politkorektuma gulagam. Kamēr nav par vēlu.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.