Reinis Zariņš: “Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.”
Reinis Zariņš: “Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.”
Publicitātes (Andra Sproģa) foto

Vilkme atgriezties Latvijā un būt maksimāli noderīgam ar savu dzīvi. Intervija ar latviešu pianistu Reini Zariņu 4

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Dzintaru Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivālu noslēdza viens no Latvijas ievērojamākajiem talantiem – pianists Reinis Zariņš –, aicinot uz muzikāli iedarbīgu un meditatīvu ceļojumu Baha skaņu pasaules dzīlēs. Koncertā viņš atskaņos vienu no dižā komponista pašiem zināmākajiem opusiem – “Goldberga variācijas”.

AR
Anda Rožu
kalne
Ziņas
Viņi runā citā valodā? Viņi negrib runāt latviski! Viņi ēd kaut ko citu… Rožukalne vērtē raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” 14
11 stundas
DB
Dace Bumbiere
Stāsti
Dzimst aizvien vairāk dvīņu. Izskan versija, ar ko tas saistīts 6
22 stundas
Daina Šulca
Stāsti
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē
17 stundas
Lasīt citas ziņas

Reinis Zariņš (1985) ir dziļi pārdomātu interpretāciju meistars, spožs solists un prasmīgs kamermūziķis, konceptuālu starpmākslu projektu autors. Uzsācis klavierspēles apguvi septiņu gadu vecumā, jau desmit gados debitēja kā solists ar orķestri, vēlāk gūstot god­algas vienpadsmit starptautiskos pianistu konkursos. Studējis ASV Jeila universitātes mūzikas skolā un pēcāk Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Anglijā nākuši pasaulē arī visi četri bērni mūziķa ģimenē. Trīskārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts, piedalījies daudzos prestižos festivālos: Lucernā, Bātā, Norfolkā un Jaunskotijā, “Master Works” un “Holland Music Sessions”. Lieliskā saskaņā spēlējis ar diriģentiem Pjēru Bulēzu, Pēteru Etvešu, Pavlo Erasu-Kasado, Juhu Kangasu, Djego Masonu, mūsējiem – Andri Pogu, Atvaru Lakstīgalu, Aināru Rubiķi, kā arī muzicējis ar “Maskavas virtuoziem”, Maskavas Valsts kamerorķestri, “Kremerata Baltica”, Ostrobotnijas kamerorķestri un labākajiem Latvijas orķestriem.

Reini, pēc gandrīz desmit gadu ilgas dzīves un muzicēšanas Londonā esat atgriezies Latvijā. Ja uz palikšanu pavisam – kāds tam ir iemesls?

CITI ŠOBRĪD LASA

R. Zariņš: Mūs – mani un manu kuplo ģimeni – nekas tā īsti nedzina prom no tās metropoles, pasaules tautu katla, kur pilnīgi visu varēja pagaršot.

No breksita mums nebūtu ne silts, ne auksts. Strādāt es tur varētu arī tālāk.

Un mēs nekad nenožēlosim to neiedomājami bagātīgo desmit gadu pieredzi, ko nemaz nevar salīdzināt ar pāris studiju gadiem. Paguvām reāli dzīvot kā vietējie, absorbēt zināmu devu britiskuma, bet, kas vēl labāk, veselīgu skepsi pret itin visu, lai labāk izprastu, kāpēc pašiem darīt šo, bet ne to. Šāda kritiskā domāšana parādījās vienlaikus ar plašāku skatu uz pasaules daudzveidību – ka lietas var darīt pavisam citādi, nekā bijām raduši. Tik daudz neparastu ideju, izcilības piemēru, kas iedvesmoja izmēģināt nestandarta ceļu vairākās jomās.

Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela lieta – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.

Gan saviem vecākiem, kuri jau noveco, gan draugiem, gan tiem, kas par tādiem vēl tikai kļūs. Skaidri nezinām, vai mūsu vēlme arvien iepazīties, būt viesmīlīgiem un draudzēties ir Dieva dāvana vai vienkārši prasme, ko Londonā apguvām, bet rezultātā jau tagad, gadu vēlāk, esam pamatīgi ieaudušies daudzu cilvēku dzīves musturā. Pašiem radies iespaids, ka Rīgā var daudz laba paveikt, neiztērējot daudz laika.

Vai var teikt, ka jums laimējās, jo atgriezāties pāris mēnešu pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas, kura Latvijā tomēr tiek pārlaista ar mazākiem ierobežojumiem nekā citur pasaulē?

Absolūti piekrītu, ka tas ir vēl viens brīnums mūsu ģimenes dzīves ceļā. Es tikai to nevaru saukt par laimēšanos, jo, cik nu varu spriest, šī pasaule un viss, kas tajā notiek, nav nekāda nejaušība, kur vienam laimējas šodien, bet citam rītdien. Es arī neticu bezpersoniskam liktenim vai veiksmei, vai vēl kam tamlīdzīgam. Ticu personīgam Dievam, kurš ir suverēns pār visu, kam ir nozīme, tā ka ne karš, ne pandēmija nevar notikt bez viņa ziņas vai pretēji viņa gribai.

Esat muzicējis pasaules labākajās koncertzālēs – Amsterdamas “Concertgebouw”, Ņujorkas Kārnegija centra Veila zālē, Londonas Vigmora zālē, Sanktpēterburgas Glazunova zālē, Maskavas Čaikovska zālē. Vai no Rīgas mūzikas dzīves everesti būs tikpat sasniedzami?

Ir ļoti jauki muzicēt koncert­zālē, kurā ir brīnišķīga akustika un flīģelis, un sirsnīga, uzmanīga publika. Un minētajās vietās šie trīs elementi parasti ir klātesoši. Tās ir jaukas pieredzes. Bet neviena no tām nav ikdienas pieredze, kaut kas, pie kā pierast un ar ko rēķināties. Tāpēc pēc tā nemaz nedzenos kā pēc kaut kā, kas mani paceltu augstākā statusā, sniegtu kaut kādu personīgu apmierinājumu. Tā vietā gribētos, lai katrs, kurš visvienkāršākajā zālē atnācis paklausīties mani spēlējam, kaut ko saņemtu, lai neviens neaizietu mājās tukšā. Dzīvi cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nolemj vienu no savas dzīves skaitītajiem vakariem atdot man, – tā ir vērtība.

Dzintaros spēlēsit vienu no Baha pašiem zināmākajiem opusiem “Goldberga variācijas”. Kāds būs vēstījums jūsu interpretācijā?

Pirms septiņdesmit gadiem šis opuss bija praktiski nezināms plašākai publikai. Tad Glens Gulds (Kanādas mūzikas milzis, viens no klavierspēles visu laiku spožākajiem spīdekļiem; 1932–1982. – V. K.) to izvēlējās par sava debijas albuma materiālu. Tā skaņdarbs tieši caur Gulda ļoti specifisko pirmo interpretāciju ieguva gandrīz vai popmūzikai raksturīgu popularitāti. Gulda personīgais skatījums tā arī ir palicis mēraukla, pēc kuras vairākums cilvēku vērtē šo skaņdarbu. Arī es sākotnēji šo mūziku dzirdēju tikai Gulda versijā, kas neizbēgami paliek prātā. Tāpēc apzināti izvairījos no jebkādu ierakstu klausīšanās, kad sāku pats mācīties šo opusu. Arī tagad esmu ļoti maz konsultējies pie citu pianistu versijām. Dzintaros man būs pirmā reize, atskaņojot šo opusu publiski, tā ka esmu tikai šā konkrētā ceļa pašā sākumā. Līdz ar to man pagaidām vēl nav iespējams aprakstīt šo ceļojumu kā kaut ko nostaigātu, atstāstot interesantākos skatus un bīstamākos pagriezienus. Šī mūzika ir neiedomājami pārbagāta ar informāciju, kuru man kaut kādā veidā, vismaz daļēji, gribētos nodot tālāk dzirdīgām ausīm publikā – tur ir tik daudz, kam sekot līdzi, par ko brīnīties, smaidīt, pat smieties. Lai nu kas, bet tā noteikti nav fona mūzika, kuras laikā paprātot par citām lietām. To nevienam nevar aizliegt, protams, tomēr visvērtīgākais ir censties bez mitēšanās sekot šai mūzikai līdzi – tieši katrai skaņai, no pirmās līdz nākamajai un atkal nākamajai…

Tā kā pianistam no svara arī zināšanas par skaņdarba radīšanas apstākļiem un pašu komponistu, ja jums piedāvātu dāvanā krāšņu grāmatu ar triju komponistu dzīves stāstiem – kuri tie būtu?

Tas, ko es gribētu, būtu bijis pavadīt laiku kopā ar dažiem, par nožēlu, jau mirušiem komponistiem, kaut kur aizbraukt, kaut ko izdarīt kopā, uztaisīt maltīti… Tās ir lietas, kuras nevar aprakstīt grāmatā, un arī video nav iespējams noķert visu cilvēka būtību. Kaut nu būtu bijis vairāk laika kopā ar Pjēru Bulēzu! (Franču komponists un diriģents. – V. K.) Kaut būtu saticis Mesiānu, Lutoslavski. Pandēmijas dēļ diez vai izdosies vairs satikt Džordžu Krambu (amerikāņu 20. gadsimta otrās puses komponists ar zaļu skatījumu uz ekoloģiskiem jautājumiem. – V. K.). Bet tāpēc cenšos kaut nedaudz uzturēt personīgu kontaktu vismaz ar mūsu pašu komponistiem, kurus vēl var sazvanīt un satikt.

… un kurus izcilais meistars Pēteris Vasks ne vienreiz vien aicinājis radīt darbus konkrētiem latviešu pianistiem un citiem mūziķiem. Savulaik An­dris Dzenītis tieši jums sacerēja vērienīgo opusu “Oktagons” (“Astoņstūris”). Tā kā savās solo programmās lielu uzmanību pievēršat latviešu laikmetīgo komponistu daiļradei, no kuriem latviešu skaņražiem vēl priecātos sagaidīt jums rakstītu mūziku?

Pianistiem vienmēr būs kas svaigs, ko spēlēt, pat tad, ja visi komponisti kā viens sazvērētos vairs neko nerakstīt.

Ir tik neiedomājami daudz mūzikas. Tik daudz jaundarbu, kas tiek atskaņoti tikai vienreiz, divreiz un aizmirsti.

Jā, varbūt ne visai izdevušies, bet parasti gan tāpēc aizmirsti, ka nav pietiekami daudz iespēju tos dažādās vietās nospēlēt, jo īpaši tad, ja tie ir no klavierkoncertu sugas. Lai vai kā, gribētos kaut ko saņemt gan no jaunajiem un trakajiem, kā Linda Leimane un Platons Buravickis, gan mūsdienīgi romantiskā Ešenvalda, gan arī, teiksim, Kristapa Pētersona – lai arī mani jau gaida viens gatavs Kristapa gabals. Vai atradīšu laiku to iemācīties, ja būs jauns “uzcepts” vietā? Kārtējā pianista dilemma.

Kā uzturat sevi formā, un vai joprojām pazīstat tādas izjūtas kā bailes koncerta laikā kļūdīties vai piemirst kādu takti apjomīgā skaņdarbā?

O jā, bailes kļūdīties, o jā. Neskatoties uz to, ka mēs visi kļūdāmies, tomēr publiskā izpildījumā – vai tas būtu pilnā koncertzālē vai viena cilvēka priekšā – uznāk kaut kāda neizskaidrojama milzum augsta atbildības sajūta, kaut kas ar sirdsapziņu saistīts, kas neļauj pavirši attiekties, rēķināties ar publikas labsirdību un vieglu piedošanu. Jo tas it kā pat nav nemaz tiešā veidā atkarīgs no publikas reakcijas. Tā ir atbildība kaut kā augstāka priekšā – kā goda došana (vai atņemšana) pašam mūzikas autoram ar savu izpildījumu. Vai pat autora Autoram.

Viens no veidiem, kā nostiprinu jaunu tekstu savā atmiņā, ir atskaņot to nelielā lokā pirms koncerta – sākumā ģimenē, tad pie tuviem draugiem.

Jo neviens skaņdarbs tā īsti nav gatavs, kamēr nav kādam citam apzināti parādīts. Tas pēdējais skaņdarba pilnveidošanās izrāviens notiek tieši citu cilvēku priekšā.

Vai, dzīvojot Latvijā, blakus pianista karjerai redzat sevi vēl arī kādā citā ar mūziku saistītā nodarbē?

Pirmais, kas nāk prātā, ir pedagoģija, kas pamazām sāk ieņemt zināmu vietu manā dzīvē, un man prieks, ka tas notiek pamazām, bet arvien vairāk. Ir gluži dabiski, ja zināmā vecumā sāk gribēties nodot citiem savas zināšanas. Turklāt tas ir viens veids, kā izdzīvot dzīvē to domu, kādēļ vispār atgriezāmies Latvijā. Līdz šim neesmu pats dzinies pasniegt klavieres kādā mācību iestādē, gluži labi pieticis šad un tad vadīt meistarklases vai mācīt privāti. Ar kovidu izskatās, ka privāta mācīšana, varbūt pat digitālā formā, būs jaunais standarts. Tomēr domāju, ka šā vai tā drīz vien sākšu sevi ieguldīt arī Mūzikas akadēmijā.

SAISTĪTIE RAKSTI

Vēl viena lieta ir improvizēšana un komponēšana. Līdz šim neesmu to nekur rādījis, nav pārliecības, ka tas kādam citam bez manis ir vajadzīgs. Tomēr gan jau ar savu nedrošību tikšu galā.

Man šobrīd dzīvē uzdāvāts tik daudz negaidītu dāvanu, piepildījies necerētu sapņu, ka pagaidām tikai brīnos par šo brīdi un nespēju piesapņot tam visam klāt vēl kaut ko. Gan jau. Paspēšu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AR
Anda Rožu
kalne
Ziņas
Viņi runā citā valodā? Viņi negrib runāt latviski! Viņi ēd kaut ko citu… Rožukalne vērtē raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” 14
11 stundas
DB
Dace Bumbiere
Stāsti
Dzimst aizvien vairāk dvīņu. Izskan versija, ar ko tas saistīts 6
22 stundas
Daina Šulca
Stāsti
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē
17 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
“Kovids jau nesākas ar iesnām, bet joka pēc uztaisīju testu – pozitīvs!” Ilze dalās pieredzē par iegūto “suvenīru” pēc “Prāta vētras” koncerta 128
1 diena
LE
LETA
Ziņas
No ārvalstīm saņemta “karsta informācija” par kādas Latvijas politiski nozīmīgas personas iespējamiem pārkāpumiem 80
1 diena
Lasīt citas ziņas
Ieva Ēvalde
Ziņas
“Viss ir nācis ļoti lēni un ar smagu darbu.” Kārlis par mājaslapu un e-veikalu izveides platformu “Mozello”, ko “saprastu pat mamma” 2
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Svētdien apledojums apgrūtina braukšanu visā valsts teritorijā
22 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Latvijā gaidāms liels sals. Sinoptiķu prognoze nākamajai nedēļai
38 minūtes
GB
Guna Blaua
Stāsti
“Man nav nostalģijas pēc Operas.” Nu jau vairākus gadus operdziedātāja Kristīne Zadovska sevi sauc par “pilna laika mammu”
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Svētdien apledojums apgrūtina braukšanu visā valsts teritorijā
09:22
LE
LETA
Ziņas
VM: Epidemioloģiskā drošība ir svarīgāka par iespējām jebkur piekļūt bankomātiem
09:20
LE
LETA
Ziņas
Latvijā gaidāms liels sals. Sinoptiķu prognoze nākamajai nedēļai
09:06
AR
Anda Rožu
kalne
Ziņas
Viņi runā citā valodā? Viņi negrib runāt latviski! Viņi ēd kaut ko citu… Rožukalne vērtē raidījumu “Kāpēc viņi dara tā?” 14
11 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Ziņas
“Dzīvības vainags” ir veltījums maniem bērniņiem, kas nomira pēc piedzimšanas – nepaauklēti, nesamīļoti… Saruna ar romāna autori
1 stunda
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
Lai padarītu savu ražošanu videi draudzīgāku, “Putnu fabrika Ķekava” būvēs saules enerģijas parku un biogāzes ražotni
45 minūtes
LE
LETA
Ziņas
FOTO. Cilvēki pulcējas komponista Mārtiņa Brauna piemiņas pasākumā Rīgas Doma baznīcā 7
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Covid-19 izplatība Latvijā: nosauc novadus, kuros ir visaugstākais saslimstības līmenis 10
12 stundas
EK
Elīna Kondrāte
Veselam
Ģimenes ārste pastāsta, kā ārstēties no Covid-19 mājas apstākļos
15 stundas
Daina Šulca
Stāsti
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē
17 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
“Manuprāt, piedzīvojam ļoti izšķirīgu laiku, kaut kāda laikmeta beigas.” Intervija ar aktrisi Rēziju Kalniņu 34
22 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Ziņas
Obligāts bērna kopšanas atvaļinājums tētiem? Vismaz divus mēnešus bērnu būs jāpieskata tēvam 97
22 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Sandra Veinberga: “Tas ir žurnālista pienākums stāvēt “ar šļirci rokā” un veikt savu uzdevumu.” 51
13 stundas
Daina Šulca
Ziņas
Dāņi pārceļas uz laukiem: jaunās ģimenes pamazām atsakās no pilsētas “caffe latte” dzīvesveida 11
18 stundas
VV
Vilma Veldre
Stāsti
Visi mēs esam mutanti: pētnieki uzskata, ka gēnu mutācijas ir visu šajā pasaulē esošo dzīvības formu evolūcijas dzinējspēks
3 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
Vai tiešām katoļu priesteriem ir aizliegts precēties? Atbild prāvests Ilmārs Tolstovs 76
22 stundas
AT
Andris Tiļļa
Kokteilis
“Pieņemu sevi, kāds esmu.” Vladlens uzreiz piesaista uzmanību ar savu ārējo izskatu 13
15 stundas
LA
LA
Ziņas
VIDEO. Pasažieri stumj trolejbusu, vilcieni kavējas, lidojumi atcelti! Ekstremālā snigšana izraisa satiksmes kolapsu 74
1 diena
IK
Ilze Kalve
Ziņas
“Kovids jau nesākas ar iesnām, bet joka pēc uztaisīju testu – pozitīvs!” Ilze dalās pieredzē par iegūto “suvenīru” pēc “Prāta vētras” koncerta 128
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Atlūgumus iesniedz arī gados jauni un arī vakcinēti pedagogi!” LIZDA priekšsēdētāja Vanaga skaidro situāciju 149
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Labāk izslimot nekā potēties pret to, kas nelīp!”: dziedātāja Jolanta Gulbe-Paškeviča uzskata, ka Covid-19 nav draudīga slimība 219
1 diena
LE
LETA
Ziņas
No ārvalstīm saņemta “karsta informācija” par kādas Latvijas politiski nozīmīgas personas iespējamiem pārkāpumiem 80
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
FOTO. 5 praktiski padomi, kā mājās uzburt Ziemassvētku sajūtu 2
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Man būtu ļoti smagi pamest Latviju tik grūtā brīdī.” Šimkus par sabiedrības sašķeltību, valdības lēmumiem un vakcināciju 183
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Siltie pupiņu salāti: ēdiens, kas piestāv ziemai 3
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Neticama izglābšanās! Fermeris izglābj aitas, izrokot tās no dziļas sniega segas 9
2 dienas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Vakcinācijas avīzes” nelaišana laukā no maisa bija liktenīga kļūda. Egila Līcīša feļetons 14
2 dienas