Reinis Zariņš: “Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.”
Reinis Zariņš: “Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.”
Publicitātes (Andra Sproģa) foto

Vilkme atgriezties Latvijā un būt maksimāli noderīgam ar savu dzīvi. Intervija ar latviešu pianistu Reini Zariņu 4

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Dzintaru Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivālu noslēdza viens no Latvijas ievērojamākajiem talantiem – pianists Reinis Zariņš –, aicinot uz muzikāli iedarbīgu un meditatīvu ceļojumu Baha skaņu pasaules dzīlēs. Koncertā viņš atskaņos vienu no dižā komponista pašiem zināmākajiem opusiem – “Goldberga variācijas”.

Reinis Zariņš (1985) ir dziļi pārdomātu interpretāciju meistars, spožs solists un prasmīgs kamermūziķis, konceptuālu starpmākslu projektu autors. Uzsācis klavierspēles apguvi septiņu gadu vecumā, jau desmit gados debitēja kā solists ar orķestri, vēlāk gūstot god­algas vienpadsmit starptautiskos pianistu konkursos. Studējis ASV Jeila universitātes mūzikas skolā un pēcāk Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Anglijā nākuši pasaulē arī visi četri bērni mūziķa ģimenē. Trīskārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts, piedalījies daudzos prestižos festivālos: Lucernā, Bātā, Norfolkā un Jaunskotijā, “Master Works” un “Holland Music Sessions”. Lieliskā saskaņā spēlējis ar diriģentiem Pjēru Bulēzu, Pēteru Etvešu, Pavlo Erasu-Kasado, Juhu Kangasu, Djego Masonu, mūsējiem – Andri Pogu, Atvaru Lakstīgalu, Aināru Rubiķi, kā arī muzicējis ar “Maskavas virtuoziem”, Maskavas Valsts kamerorķestri, “Kremerata Baltica”, Ostrobotnijas kamerorķestri un labākajiem Latvijas orķestriem.

Reini, pēc gandrīz desmit gadu ilgas dzīves un muzicēšanas Londonā esat atgriezies Latvijā. Ja uz palikšanu pavisam – kāds tam ir iemesls?

R. Zariņš: Mūs – mani un manu kuplo ģimeni – nekas tā īsti nedzina prom no tās metropoles, pasaules tautu katla, kur pilnīgi visu varēja pagaršot.

No breksita mums nebūtu ne silts, ne auksts. Strādāt es tur varētu arī tālāk.

Un mēs nekad nenožēlosim to neiedomājami bagātīgo desmit gadu pieredzi, ko nemaz nevar salīdzināt ar pāris studiju gadiem. Paguvām reāli dzīvot kā vietējie, absorbēt zināmu devu britiskuma, bet, kas vēl labāk, veselīgu skepsi pret itin visu, lai labāk izprastu, kāpēc pašiem darīt šo, bet ne to. Šāda kritiskā domāšana parādījās vienlaikus ar plašāku skatu uz pasaules daudzveidību – ka lietas var darīt pavisam citādi, nekā bijām raduši. Tik daudz neparastu ideju, izcilības piemēru, kas iedvesmoja izmēģināt nestandarta ceļu vairākās jomās.

Ja jāreducē visas klusās, neatlaidīgās vilkmes braukt atpakaļ uz Latviju, tad pāri paliek viena liela lieta – vēlme būt maksimāli noderīgiem ar savu dzīvi.

Gan saviem vecākiem, kuri jau noveco, gan draugiem, gan tiem, kas par tādiem vēl tikai kļūs. Skaidri nezinām, vai mūsu vēlme arvien iepazīties, būt viesmīlīgiem un draudzēties ir Dieva dāvana vai vienkārši prasme, ko Londonā apguvām, bet rezultātā jau tagad, gadu vēlāk, esam pamatīgi ieaudušies daudzu cilvēku dzīves musturā. Pašiem radies iespaids, ka Rīgā var daudz laba paveikt, neiztērējot daudz laika.

Vai var teikt, ka jums laimējās, jo atgriezāties pāris mēnešu pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas, kura Latvijā tomēr tiek pārlaista ar mazākiem ierobežojumiem nekā citur pasaulē?

Absolūti piekrītu, ka tas ir vēl viens brīnums mūsu ģimenes dzīves ceļā. Es tikai to nevaru saukt par laimēšanos, jo, cik nu varu spriest, šī pasaule un viss, kas tajā notiek, nav nekāda nejaušība, kur vienam laimējas šodien, bet citam rītdien. Es arī neticu bezpersoniskam liktenim vai veiksmei, vai vēl kam tamlīdzīgam. Ticu personīgam Dievam, kurš ir suverēns pār visu, kam ir nozīme, tā ka ne karš, ne pandēmija nevar notikt bez viņa ziņas vai pretēji viņa gribai.

Esat muzicējis pasaules labākajās koncertzālēs – Amsterdamas “Concertgebouw”, Ņujorkas Kārnegija centra Veila zālē, Londonas Vigmora zālē, Sanktpēterburgas Glazunova zālē, Maskavas Čaikovska zālē. Vai no Rīgas mūzikas dzīves everesti būs tikpat sasniedzami?

Ir ļoti jauki muzicēt koncert­zālē, kurā ir brīnišķīga akustika un flīģelis, un sirsnīga, uzmanīga publika. Un minētajās vietās šie trīs elementi parasti ir klātesoši. Tās ir jaukas pieredzes. Bet neviena no tām nav ikdienas pieredze, kaut kas, pie kā pierast un ar ko rēķināties. Tāpēc pēc tā nemaz nedzenos kā pēc kaut kā, kas mani paceltu augstākā statusā, sniegtu kaut kādu personīgu apmierinājumu. Tā vietā gribētos, lai katrs, kurš visvienkāršākajā zālē atnācis paklausīties mani spēlējam, kaut ko saņemtu, lai neviens neaizietu mājās tukšā. Dzīvi cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nolemj vienu no savas dzīves skaitītajiem vakariem atdot man, – tā ir vērtība.

Dzintaros spēlēsit vienu no Baha pašiem zināmākajiem opusiem “Goldberga variācijas”. Kāds būs vēstījums jūsu interpretācijā?

Pirms septiņdesmit gadiem šis opuss bija praktiski nezināms plašākai publikai. Tad Glens Gulds (Kanādas mūzikas milzis, viens no klavierspēles visu laiku spožākajiem spīdekļiem; 1932–1982. – V. K.) to izvēlējās par sava debijas albuma materiālu. Tā skaņdarbs tieši caur Gulda ļoti specifisko pirmo interpretāciju ieguva gandrīz vai popmūzikai raksturīgu popularitāti. Gulda personīgais skatījums tā arī ir palicis mēraukla, pēc kuras vairākums cilvēku vērtē šo skaņdarbu. Arī es sākotnēji šo mūziku dzirdēju tikai Gulda versijā, kas neizbēgami paliek prātā. Tāpēc apzināti izvairījos no jebkādu ierakstu klausīšanās, kad sāku pats mācīties šo opusu. Arī tagad esmu ļoti maz konsultējies pie citu pianistu versijām. Dzintaros man būs pirmā reize, atskaņojot šo opusu publiski, tā ka esmu tikai šā konkrētā ceļa pašā sākumā. Līdz ar to man pagaidām vēl nav iespējams aprakstīt šo ceļojumu kā kaut ko nostaigātu, atstāstot interesantākos skatus un bīstamākos pagriezienus. Šī mūzika ir neiedomājami pārbagāta ar informāciju, kuru man kaut kādā veidā, vismaz daļēji, gribētos nodot tālāk dzirdīgām ausīm publikā – tur ir tik daudz, kam sekot līdzi, par ko brīnīties, smaidīt, pat smieties. Lai nu kas, bet tā noteikti nav fona mūzika, kuras laikā paprātot par citām lietām. To nevienam nevar aizliegt, protams, tomēr visvērtīgākais ir censties bez mitēšanās sekot šai mūzikai līdzi – tieši katrai skaņai, no pirmās līdz nākamajai un atkal nākamajai…

Tā kā pianistam no svara arī zināšanas par skaņdarba radīšanas apstākļiem un pašu komponistu, ja jums piedāvātu dāvanā krāšņu grāmatu ar triju komponistu dzīves stāstiem – kuri tie būtu?

Tas, ko es gribētu, būtu bijis pavadīt laiku kopā ar dažiem, par nožēlu, jau mirušiem komponistiem, kaut kur aizbraukt, kaut ko izdarīt kopā, uztaisīt maltīti… Tās ir lietas, kuras nevar aprakstīt grāmatā, un arī video nav iespējams noķert visu cilvēka būtību. Kaut nu būtu bijis vairāk laika kopā ar Pjēru Bulēzu! (Franču komponists un diriģents. – V. K.) Kaut būtu saticis Mesiānu, Lutoslavski. Pandēmijas dēļ diez vai izdosies vairs satikt Džordžu Krambu (amerikāņu 20. gadsimta otrās puses komponists ar zaļu skatījumu uz ekoloģiskiem jautājumiem. – V. K.). Bet tāpēc cenšos kaut nedaudz uzturēt personīgu kontaktu vismaz ar mūsu pašu komponistiem, kurus vēl var sazvanīt un satikt.

… un kurus izcilais meistars Pēteris Vasks ne vienreiz vien aicinājis radīt darbus konkrētiem latviešu pianistiem un citiem mūziķiem. Savulaik An­dris Dzenītis tieši jums sacerēja vērienīgo opusu “Oktagons” (“Astoņstūris”). Tā kā savās solo programmās lielu uzmanību pievēršat latviešu laikmetīgo komponistu daiļradei, no kuriem latviešu skaņražiem vēl priecātos sagaidīt jums rakstītu mūziku?

Pianistiem vienmēr būs kas svaigs, ko spēlēt, pat tad, ja visi komponisti kā viens sazvērētos vairs neko nerakstīt.

Ir tik neiedomājami daudz mūzikas. Tik daudz jaundarbu, kas tiek atskaņoti tikai vienreiz, divreiz un aizmirsti.

Jā, varbūt ne visai izdevušies, bet parasti gan tāpēc aizmirsti, ka nav pietiekami daudz iespēju tos dažādās vietās nospēlēt, jo īpaši tad, ja tie ir no klavierkoncertu sugas. Lai vai kā, gribētos kaut ko saņemt gan no jaunajiem un trakajiem, kā Linda Leimane un Platons Buravickis, gan mūsdienīgi romantiskā Ešenvalda, gan arī, teiksim, Kristapa Pētersona – lai arī mani jau gaida viens gatavs Kristapa gabals. Vai atradīšu laiku to iemācīties, ja būs jauns “uzcepts” vietā? Kārtējā pianista dilemma.

Kā uzturat sevi formā, un vai joprojām pazīstat tādas izjūtas kā bailes koncerta laikā kļūdīties vai piemirst kādu takti apjomīgā skaņdarbā?

O jā, bailes kļūdīties, o jā. Neskatoties uz to, ka mēs visi kļūdāmies, tomēr publiskā izpildījumā – vai tas būtu pilnā koncertzālē vai viena cilvēka priekšā – uznāk kaut kāda neizskaidrojama milzum augsta atbildības sajūta, kaut kas ar sirdsapziņu saistīts, kas neļauj pavirši attiekties, rēķināties ar publikas labsirdību un vieglu piedošanu. Jo tas it kā pat nav nemaz tiešā veidā atkarīgs no publikas reakcijas. Tā ir atbildība kaut kā augstāka priekšā – kā goda došana (vai atņemšana) pašam mūzikas autoram ar savu izpildījumu. Vai pat autora Autoram.

Viens no veidiem, kā nostiprinu jaunu tekstu savā atmiņā, ir atskaņot to nelielā lokā pirms koncerta – sākumā ģimenē, tad pie tuviem draugiem.

Jo neviens skaņdarbs tā īsti nav gatavs, kamēr nav kādam citam apzināti parādīts. Tas pēdējais skaņdarba pilnveidošanās izrāviens notiek tieši citu cilvēku priekšā.

Vai, dzīvojot Latvijā, blakus pianista karjerai redzat sevi vēl arī kādā citā ar mūziku saistītā nodarbē?

Pirmais, kas nāk prātā, ir pedagoģija, kas pamazām sāk ieņemt zināmu vietu manā dzīvē, un man prieks, ka tas notiek pamazām, bet arvien vairāk. Ir gluži dabiski, ja zināmā vecumā sāk gribēties nodot citiem savas zināšanas. Turklāt tas ir viens veids, kā izdzīvot dzīvē to domu, kādēļ vispār atgriezāmies Latvijā. Līdz šim neesmu pats dzinies pasniegt klavieres kādā mācību iestādē, gluži labi pieticis šad un tad vadīt meistarklases vai mācīt privāti. Ar kovidu izskatās, ka privāta mācīšana, varbūt pat digitālā formā, būs jaunais standarts. Tomēr domāju, ka šā vai tā drīz vien sākšu sevi ieguldīt arī Mūzikas akadēmijā.

Saistītie raksti

Vēl viena lieta ir improvizēšana un komponēšana. Līdz šim neesmu to nekur rādījis, nav pārliecības, ka tas kādam citam bez manis ir vajadzīgs. Tomēr gan jau ar savu nedrošību tikšu galā.

Man šobrīd dzīvē uzdāvāts tik daudz negaidītu dāvanu, piepildījies necerētu sapņu, ka pagaidām tikai brīnos par šo brīdi un nespēju piesapņot tam visam klāt vēl kaut ko. Gan jau. Paspēšu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
Cilvēki, kuri vakcinējušies pret gripu, vieglāk pārslimo Covid-19? Šics ievieš skaidrību 29
12 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
Rīgas Zooloģiskajā dārzā no apmeklētājiem gandrīz gadu slēpts eksotisks dzīvnieks 1
7 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
“Vienu aizveda uz reanimāciju, otru te atrada mirušu!” Tukumā nežēlīgi nogalina invalīdu 2
6 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: Brīvības robežas meklējot, viņš uz ielas ar nazi nogrieza galvu vēstures skolotājam 2
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Svarīgs atgādinājums: nedēļas nogalē jāpagriež pulksteņa rādītāji
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
Plāno saglabāt autoratlīdzību regulējumu līdzšinējā apmērā
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
KNAB atklāj, kāpēc pret Kaimiņu rosina sākt kriminālprocesu 3
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. No nežēlīgas kažokzvēru audzētavas izglābtas lapsiņas mīlīgi spēlējas kā kaķēni 4
6 stundas
LE
LETA
Laukos
FOTO. Šogad Latvijā brangāko ķirbi izaudzēja Ingrīda no Dobeles
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Līdz slimnīcai nepaspēja! Šorīt bērniņš piedzimis pie Dzemdību nama ieejas 7
10 stundas
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Kamēr Viņķele spēlē” čurikus”, atklājas biedējošas lietas. Nekāda plāna laikam nemaz nav 70
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
Tuvu siltuma rekordiem. Sinoptiķi par laikapstākļiem tuvākajā nedēļā 2
19 stundas
ML
Māra Libeka
Ziņas
Laikā, kad strauji izplatās Covid-19, darbu pamet epidemiologi 13
20 stundas
AZ
Armands Znotiņš
Ziņas
Latviešu balādes un Baha variācijas. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Muižniece rīkojas, lai Gobzems par “aicinājumu nelietot” maskas saņem sodu 39
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Katastrofālās situācijas dēļ slēdz vienu no vecākajām Rīgas viesnīcām – “Metropoli”
17 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
“Viengadīgās” dārza puķes arī nākošgad: dārznieces meistarstiķis, kā to izdarīt!
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Beidzot tapis zināms, ko tieši princis Viljams čukstēja Keitai dievkalpojumā, kurā aiz viņiem sēdēja Harijs un Megana 6
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Influencere Elīna Didrihsone komentē savas vizuālās pārmaiņas: “Tur es vēl izskatos kā maza meitene!”” 6
17 stundas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Ziņas
“Līmlente uz stikla.” Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Monstrs” Dailes teātrī
6 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Šis nav melnais mēris, no kā cilvēki masveidā mirst,” Kreituse atgādina, ka Covid-19 ēnā paliek hronisku slimību pacienti 51
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
FOTO. Itālijā piedzimis kucēns zaļā krāsā
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Dziedātāja Agnese Rakovska atzīst: uz precēšanos vīru pamudinājusi viņa 1
18 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Ārsti stāvokli vērtē kā smagu: slimnīcā nogādāts ar zālēm saindējies bērns
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 24. līdz 30.oktobrim: kādas vēlmes piepildīsies
18 stundas
AO
Andris Ozoliņš
Praktiski
Padomjlaika skapis par modernu mēbeli: 3 padomi, kā to izdarīt pašam
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Liepāja uzmirdz krāsās: šādu pilsētu tu vēl nebūsi redzējis! 1
1 diena
SM
Signe Mengote
Stāsti
“Liela ģimene ir īstena latviešu ģimene.” Stiprās un sportiskās Nenišķu ģimenes stāsts 3
1 diena
KD
Krista Draveniece
Stāsti
“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna
1 diena
KA
Kristīne Akmentiņa
Kokteilis
Pacietība, paškontrole un ticība saviem spēkiem – šīs nedēļas padoms! Horoskopi no 23. oktobra līdz 4. novembrim
18 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šodien vissvarīgākais – tavas attiecības ar tev mīļiem cilvēkiem! Horoskopi 24.oktobrim
10 stundas
AZ
Armands Znotiņš
Ziņas
Latviešu balādes un Baha variācijas. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem
22:13
IK
ILZE KĻAVIŅA
Ziņas
“Līmlente uz stikla.” Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Monstrs” Dailes teātrī
22:12
NA
NORMUNDS AKOTS
Ziņas
“Gunāra Priedes mantojums”. Normunda Akota recenzija par Valmieras teātra izrādi “Jaunākā brāļa vasara.”
22:00