Viņi gribēja apstādināt viesuļvētras, un tas gandrīz izdevās. Kā ASV vēlējās kontrolēt laikapstākļus? 0
Ambiciozs projekts viesuļvētru vājināšanai vai novirzīšanai gadu desmitiem ilgi izraisīja aizdomas un strīdus. Ko mēs esam iemācījušies – un vai projekts kādreiz tiks atdzīvināts?
Kā vēsta “BBC“, kad 1960. gados bija pēcdiploma students, Džo Goldens aptuveni duci reižu devās lidojumos viesuļvētru “acī”, kur vēji, kas sasniedza 260 km/h, plosīja viņa propelleru lidmašīnu. “To var iedomāties kā pērkona negaisu gredzenu, kas bieži sasniedz 12 200 metru augstumu,” stāsta Goldens, kurš fotografēja viesuļvētras un vāca datus par to attīstību. “Un tur bieži ir arī zibens,” viņš piebilst. “Tas ir vēl viens apdraudējums.”
Lidojumu komandas, kas iesaistītas viesuļvētru izpētē, polsterēja lidmašīnu salonus un iemācījās nekad neignorēt pavēli piesprādzēties, kad ielidoja “acī”. Meteorologs Hjū Viloubijs atceras “balto dūšu” lidojumus, tostarp vienu, kurā dzīvības glābšanas laivas un aprīkojums tika pacelti pret griestiem, kad lidmašīna pēkšņi zaudēja augstumu par 60 metriem, un viens dzinējs pārstāja darboties. “Es to ļoti mīlēju: piecelties divos naktī, uzvilkt lidojuma tērpu, sasiet zābakus,” viņš stāsta. “Iet bērnu istabā, uzvilkt viņiem segu, noskūpstīt uz pieres un doties lidot vētrā.”
Kopš 1940. gadiem, tādi pionieri kā Viloubijs un Goldens devās bīstamos lidojumos šajās spēcīgajās vētrās, vācot datus, kas būtiski paplašināja zināšanas par viesuļvētrām. Taču kādu laiku – no 1962. līdz 1983. gadam – ASV Aizsardzības departaments un meteoroloģijas dienesti šo lidojumu laikā centās ne vien novērot, bet arī mainīt šīs vētras. Projekta nosaukums bija “Stormfury”, un tā mērķis bija vājināt viesuļvētras, izkaisot sudraba savienojumus netālu no viesuļvētras “acs”. Šie eksperimenti tika veikti, balstoties uz ideju, ka šo reģionu varētu destabilizēt un līdz ar to – samazināt vētras spēku.
