No kodolieročiem līdz viesuļvētru eksperimentiem 0
Gan Goldens, gan Viloubijs atceras, ka laikmets pēc Otrā pasaules kara bija piepildīts ar ticību zinātnes visvarenībai. Pēc atombumbu uzbrukumiem Hirosimai un Nagasaki pastāvēja cerība, ka atomenerģiju varēs izmantot miermīlīgiem nolūkiem – piemēram, lauksaimniecībā vai laika apstākļu kontrolē.
1946. gadā laikrakstos spekulēja, ka varētu izmantot atomieročus, lai novirzītu vai iznīcinātu viesuļvētras. Taču patiesā tehnoloģiskā izrāviena sākums notika saldētavā, kur Nobela prēmijas laureāts Ērvings Langmīrs pētīja, kā ar noteiktām vielām, piemēram, sauso ledu, var inducēt snigšanu mākoņos, kas satur pārpildītu superatdzesētu ūdeni.
Pirmais eksperimentālais lidojums 1946. gadā izraisīja sniegu rudenī virs Mount Greylock kalna Masačūsetsā. Laikā, kad cilvēki sapņoja par to, ka nākotnē varēs izvēlēties laikapstākļus tāpat kā radio staciju, laikapstākļu kontroles ēra šķita tuvu.
Kā vājināt viesuļvētru
1947. gadā projekta “Cirrus” laikā izkaisīja 80 kilogramus sausā ledus viesuļvētrā, kas šķērsoja Floridu. Pēc tam viesuļvētra negaidīti mainīja kursu un nonāca Savannas pilsētā Džordžijā, izraisot bojāeju un miljoniem dolāru lielus postījumus. Lai gan nebija pārliecinošu pierādījumu, Langmīrs apgalvoja, ka tas noticis sausā ledus sēšanas rezultātā.
“Stormfury” mērķis
Pēc projekta “Cirrus” fiasko, tas tika slēgts 1952. gadā, bet ASV militārie dienesti nezaudēja interesi, īpaši Vjetnamas kara laikā. Slepenā programma “Operation Popeye” veica laikapstākļu manipulācijas, lai izraisītu lietusgāzes pār Hošimina taku. Šim mērķim civilais projekts “Stormfury” bija ideāls aizsegs.
“Stormfury” pamatideja bija šāda: izkaisot sudraba jodīdu zonā ārpus “acs”, varētu izraisīt otru “aci”, kas sacenstos ar pirmo. Tas palēninātu vētras rotāciju – līdzīgi kā daiļslidotājs izstiepj rokas, lai samazinātu ātrumu.
1961. gadā eksperimenti viesuļvētrā “Esther” uzrādīja cerīgus rezultātus. 1969. gadā lidojumi viesuļvētrā “Debbie” samazināja vēja ātrumu par 31% un 15% divās dienās. Šie dati tika uzskatīti par projekta kulmināciju.
“Stormfury” beigas
Tomēr 1971. gadā eksperiments viesuļvētrā “Ginger” neuzrādīja nekādu efektu. Jūras spēki izstājās no projekta, daļēji tāpēc, ka viņi jau pielietoja šo tehnoloģiju Vjetnamā. Laikā no 1962. līdz 1983. gadam sekoja vēl daži mēģinājumi, taču rezultāti bija neviennozīmīgi.
Turklāt parādījās jauni dati: daži viesuļvētru dubultie “acs” veidojumi varēja būt dabiski, nevis izraisīti mākslīgi. Sāka arī apšaubīt, vai šajās vētrās vispār bija pietiekami daudz superatdzesēta ūdens – iespējams, tur pārsvarā bija ledus, uz kuru sudraba jodīds neiedarbojas.
Viloubijs 1985. gadā rakstīja projekta galīgo novērtējumu: “sēšanas rezultātus bieži vien nevarēja atšķirt no dabiskām izmaiņām.”
