Veiksmīgi biznesā 63
Raibi mūža gājums veidojies vienīgajam, kurš 4. maija balsojumā atturējās – neatkarīgajam deputātam, Rīgas Sv. Erceņģeļa Mihaila baznīcas pārzinim pareizticīgo mācītājam Aleksejam Zotovam. Viņš bija spiests aizbraukt no Latvijas 90. gadu vidū, jo sapinās ar Ivana Haritonova organizētās noziedzības grupējumu – “biznesmeņiem”, kas tolaik Rīgā baudīja ļoti lielu ietekmi. Zotovu uzskatīja par Haritonova brigādes “garīgo aizgādni”. 90. gados viņš publiski aizstāvēja savu “draudzi”, sakot, ka šie puiši gan esot grēkojuši, taču savu izcietuši un “iegājuši” legālajā uzņēmējdarbībā. Kad Haritonovu 1994. gadā apcietināja un 1998. gadā notiesāja, tēvs Zotovs devās uz Krieviju. 2002. gadā tur viņš parādās kā Krievu Pareizticīgās baznīcas Sinodālās nodaļas priekšsēdētāja vietnieks sadarbībai ar bruņotajiem spēkiem un tiesībsargājošajām iestādēm. Garīdznieks arī šajā statusā turpināja vasarās apmeklēt “jauko, kluso un viesmīlīgo Latviju” un atpūtās Jūrmalā. 2011. gadā, atceroties pagātni, intervijā Krievijas “Pravoslavnaja gazeta” Zotovs atklāja, ka uzskatījis Neatkarības deklarāciju par negatavu, “jo tā atstāja aiz borta gandrīz miljonu krievu ļaužu”, tāpēc nolēmis “balsot pēc sirdsapziņas”: “Un es nebalsoju par Neatkarības deklarāciju; ar vienu manu “atturos” tā netika pieņemta vienbalsīgi. Kaut gan, es, protams, sapratu, ka tā iekārta, kas pastāvēja pirms tam, vairs nevarēja turpināt pastāvēt.”
Daudzi interfrontistu vadoņi savā presē un no AP tribīnes atmodas laikmetā jo dedzīgi klāstīja, ka neatkarīga Latvijas valsts ekonomiski ir pastāvētnespējīga, ka vienīgi agrākās PSRS sastāvā varam uz ko cerēt. Tomēr 4. maija izšķirošajā brīdī AP zāli pametušie ļaudis brīnumainā kārtā bieži veidojuši veiksmīgu uzņēmējdarbības karjeru. Piemēram, Alberts Žuks, jau toreiz būdams firmas “Pārdaugava” ģenerāldirektors, mūsdienās ir boulinga halles “Toss” īpašnieks Ķengaragā, kur regulāri organizē boulinga turnīrus. Viņš ir naturalizējies pilsonis kopš 1997. gada. Grigorijs Agafonovs kļuva par vienu no degvielas mazumtirgotāja “Dinaz” šefiem. Būvinženieris Viktors Krols vēl nesen bija AS “SEB banka” Daugavpils filiāles pārvaldnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis. Eduards Maharevs, kurš, pēc Tālava Jundža domām, tolaik bijis “ar vienu kāju LTF” un praktiski lojāls Latvijai, 1993. gadā tika nozīmēts par VAS “Latvijas aviolīnijas” prezidentu, kuru gan vadīja ne pārāk prasmīgi. Pēc neoficiālām ziņām, šobrīd dzīvo Kiprā.
Daugavpilietis Jevgeņijs Drobots savās aprindās tiek godāts kā pilsētas krievu “politiskās un sabiedriskās dzīves darbinieks”, kurš aktīvi rīkojies “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”), pēc tam Latvijas Krievu savienībā. Drobots ir nepilsonis un pats balotēties nevar, toties to kompensējis, organizējot “krievu skolu aizsardzības štāba” un 9. maija svinēšanas akcijas.
