Viņš bija nobadināts, jo viņa barošana prasa laiku… Šokējošs stāsts par notiekošo valsts pansionātā 0
Biedrība “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” dalījušies šokējošā atklājumā par valsts aprūpes iestādē notiekošo. 18 gadus vecs jaunietis ar smagiem attīstības traucējumiem gandrīz nomira līdzcilvēku nolaidības dēļ. Tagad viņš atgūstas Grupu mājā – par viņa stāstu un sistēmiskajām problēmām aprūpē stāsta cilvēki, kas viņam palīdzējuši atgūties.
Šis stāsts atklāj gan individuālu traģēdiju, gan plašākas institucionālās problēmas aprūpē. Prātam neaptveramas lietas notiek ar mūsu cilvēkiem mūsu Latvijā!
Turpinājumā biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” vēstītais sociālajā medijā “Facebook”!
“Šodienas ziņa nav vienkārši mūsu biedrības paziņojums. Mēs rakstām, kā cilvēki, kuri redz to, ko lielākai daļai cilvēku nav iespējas redzēt. Mēs rakstām kā cilvēki, kuri nespēj par šo situāciju klusēt. Un mēs noteikti šobrīd esam emocionāli…
10.jūnijā uz dzīvi mūsu jaunajā Grupu mājas pakalpojumā Priedaines ielā no valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centra (VSAC), jeb tautas valodā sakot – valsts pansionāta pārcēlās 18 gadus vecs puisis ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. Vēl pavisam bērns. Gada sākumā viņš bija pārvests no bērnu aprūpes centra uz centru pieaugušām personām. Pārceļoties uz pieaugušo iestādi viņa svars bija 36,5 kg (kā lasāms dokumentos).
Mēs esam redzējuši daudz ko aprūpes centros, esam veikuši dzīves kvalitātes izvērtējumus, rakstījuši Labklājības ministrijai neskaitāmus atzinumus ar rekomendācijām. Mums nav ilūziju par ilgstošo aprūpi cilvēkiem ar smagiem traucējumiem. Bet ieraugot jaunieti, kuru atveda pie mums no valsts aprūpes centra – tas mūs satricināja. Mūsu priekšā bija ēna no cilvēka.
Puisis svēra 28,5 kilogramus. Viņš bija fiziski un emocionāli pilnībā novārdzis. Viņa skatiens bija tukšs, ķermenis — izkāmējis, stāvoklis — mūsuprāt bīstams dzīvībai.
Viņš bija nobadināts (šos vārdus mums vēlāk teica viņa ģimenes ārste, kura rūpējās par viņu pansionātā). Un viņš bija nobadināts nevis tāpēc, ka pansionātā trūka pārtikas, bet tāpēc, ka viņa barošana prasa laiku.
Šis cilvēkbērns, atrodoties pilnā valsts aprūpē un saņemot valsts finansētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, tika nobadināts gandrīz līdz nāvei. Viņš pusgada laikā zaudēja gandrīz 20% no sava ķermeņa svara. Tas notika visu darbinieku acu priekšā. Cilvēkbērns pamazām izdziest un neviens tam nepievērš uzmanību! Mēs joprojām nespējam aptvert, kā kaut kas tāds var notikt.
Šis puisis it kā tika aprūpēts, bet būtībā viņš tika atstāts novārtā. Un lai nu kurš, bet Labklājības ministrija noteikti zina, ka atstāšana novārtā ir viena no vardarbības formām. Un tas ir noticis Labklājības ministrijas pakļautības iestādē (valsts pansionātā), kur ministrija ne tikai finansē pakalpojumu, bet arī uzņemas atbildību par kvalitātes kontroli.
Pat ja mums kāds mēģinātu pateikt, ka šis ir tikai viens nejaušs gadījums, mūsu atbilde ir – tā ir sistēmiska problēma. Mēs, protams, nezinām, cik vēl tādu cilvēka kritiskā stāvoklī ir šai valsts aprūpes iestādē un citās valsts aprūpes iestādēs. Bet mūs noteikti biedē ārstes vārdi “tādu tur ir daudz, jo personālam nav laika”.
Mēs esam informējuši Labklājības ministriju un par šo situāciju. Esam teikuši, ka varam sniegt savu atbalstu šai gadījumā un palīdzēt saskatīt problēmas apjomu šai konkrētajā iestādē. Bet sistēma neļauj ieskatīties svešām acīm, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Paliek jautājums – kāpēc…?
Šis ir institucionālās aprūpes rezultāts, kur cilvēki ir aprūpes objekti, īpaši, ja viņiem ir ļoti smagi attīstības traucējumi. Un mēs nepieņemam nekādus, bet…. “ka ne jau viss ir tik slikti, ka ir jau arī labas vietas, ka vispār jau darbinieki cenšas” …. Cilvēkbērns ir nobadināts, emocionāli novārdzināts un tā ir institucionālās aprūpes sistēmiska problēma. Šis ir cilvēktiesību pārkāpums un kā tāds tas ir jāizskata!
Mēs, protams, varētu atsaukties uz ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, LR Satversmi un citiem tiesību aktiem. Bet šobrīd mēs atsauksimies tikai uz vienu – uz cilvēcību. Vai tiešām, domājot par savām ērtībām, politiskiem ieguvumiem, partiju cīņām un pēcvēlēšanu labumiem esam nonākuši tik tālu, ka varam bez sirdsapziņas pārmetumiem novārdzināt cilvēkus, kuriem ir nepieciešams vislielākais atbalsts un kuri bez kvalitatīvas aprūpes nespēj izdzīvot?
Šis puisis nespēj runāt. Šobrīd mēs esam viņa balss. Bet, ja viņš spētu runāt, viņš noteikti pateiktu: “mani atstāja nomirt”.
Šobrīd tie būsim mēs, kas pateiksim – jūs, tie kuri ir atbildīgi par cilvēka ar smagiem traucējumiem aprūpi valsts ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādēs, vienkārši skatījāties kā lēnām izdziest cilvēka dzīve un uzskatījāt, ka tas ir normāli…
Mēs esam informējuši par situāciju LR Labklājības ministru R.Uzulnieka kungu,LR Tiesībsarga biroju un LR Saeimas Sociālo un darba lietu komiteju. Mēs gaidām reālu rīcību, nevis tikai atrunāšanos un pareizi noformulētas frāzes.
Šis gadījums ir pierādījums, ka tiem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama vislielākā apjoma aprūpe, institucionālā vide to nespēj nodrošināt. Ir steidzami jāattīsta pakalpojumi, lai bērni ar smagiem attīstības traucējumiem pēc institucionālās aprūpes nenonāktu pieaugušo pansionātos, bet saņemtu cilvēktiesībām atbilstošus pakalpojumus.
Šobrīd puisis pie mums Grupu mājā dzīvo jau divus mēnešus. Viņa svars ir pieaudzis par 4 kilogramiem. Viņš atkal spēj smaidīt un smieties, viņam ir emocijas. Ar viņu katru dienu strādā ergoterapeits, viņam ir fizioterapijas, mūzikas nodarbības, taktīlā masāža, viņš katru dienu vairākas stundas ir pastaigā ārā. Viņam apkārt ir cilvēki, kuriem viņš ir svarīgs! Viņš dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un izbauda to.
MĒS ESAM VIENAM CILVĒKBĒRNAM ATDEVUŠI DZĪVI. VAI VAR BŪT KAUT KAS LIELĀKS UZ PASAULES?”
