“Viss, ko esmu rakstījis, nācis viegli!” Saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu 34
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Klajā nākusi Zigmara Liepiņa paša rakstīta memuāru grāmata “Mūzaīka”, kuras nosaukumu rosinājuši jēdzieni “mūzika” un “mozaīka”, kopā ar sievu, dziedātāju Mirdzu Zīveri un grupu “Lupa” mūzikas namā “Daile” sarīkotie koncerti “Par svarīgo” ķertin izķerti, un priekšā grandiozs koncerts Nacionālajā operā 17. oktobrī. Tā izcilais latviešu komponists svin savu 70. dzimšanas dienu.
Zigmaru Liepiņu mūzikas pasaule zina kopš septiņdesmitajiem. Komponista radīto skaņdarbu palete ir krāšņa kā varavīksne – no smeldzīgām dziesmām un balādēm līdz vērienīgām kompozīcijām dziesmu svētkiem Mežaparka Lielajā estrādē un mūzikliem, rokoperām un operām. Ir vesela paaudze, kas uzaugusi ar rokoperu “Lāčplēsis”, par hitiem kļuvuši motīvi no operām “Parīzes Dievmātes katedrāle”, “Turaidas Roze” un “Vadonis”…
Ar Zigmaru Liepiņu tiekamies, kad pirmie divi minētie lielie notikumi jau piedzīvoti, bet priekšā grandiozais koncerts Operā, kura programmā iekļauti trīs lieldarbi.
Kā vēsta “Latvijas koncerti”, pirmais no tiem ir Koncerts vijolei ar orķestri, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja Paulas Šūmanes, LNSO un komponista dēla Jāņa Liepiņa interpretācijā pirms desmit gadiem, bet nu uz skatuves kāps spožā un pasaulē pieprasītā vijolniece Kristīne Balanas.
Otrais lieldarbs ir svīta “Sarkanais mežs”, kuras mūzika veidota no populārajam seriālam komponētajiem valdzinošajiem, īsteni kinematogrāfiskajiem motīviem un kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2022. gada “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā”, un visbeidzot jaundarbs – grandiozā, 45 minūšu garā “Mesa 2020”, liturģisks darbs, kas tapis ģimenes piejūras namā Ģipkā.
Ērģeļu partiju atskaņos neatkārtojamā ērģeļspēles zvaigzne Iveta Apkalna. Dziedās Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un gregorisko dziedājumu apvienība “Schola Cantorum Rīga”, spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, un divas brīnišķīgas solo balsis būs Ilze Grēvele-Skaraine un Inga Šļubovska.
Tas viss liek domāt, ka šādu Zigmaru Liepiņu vēl nebūsim dzirdējuši.
Rudens latviešiem nāk ar ļoti būtisku nodarbi. No tavas grāmatas “Mūzaīka”, Zigmar, uzzināju, ka arī tu esi kaislīgs sēņotājs.
To var manīt? Grāmatā tikai viena epizode. Un par to, kā nomaldījos. Tad aptver, cik trauslā diedziņā viss…
Cik baraviku vienā reizē ir lielākais rekords?
Šogad mežā neesmu gājis, nav bijis laika, bet citkārt kādi divi groziņi.
Vai Mirdzai arī patīk sēņot?
Nē, viņai nepatīk mežs, un punkts. Eju viens pats vai kopā ar kādu draugu, Ģipkā ir arī forši kaimiņi. Un arī kāds pazīstams producents,vietējais Latvijas krievs, kurš brauc uz manu pusi, jau piecos no rīta klāt, saka – laižam. Ziemeļkurzemē gan Kolkā, gan Rojā, gan Melnsilā tiešām ir vietas, kur sēņot.
Ko ar sēnēm dari?
Atdodu Mirdzai, un viņa mani pēc tam bar.
Gribēju zināt, vai cep, kaltē, marinē?
Īstenībā daudz labāk par baravikām man patīk alksnenes. Un etiķi mēs vispār pārtikā nelietojam. Alksnenes, liepenes ir foršākās sālītās sēnes.
Grāmatā raksti, ka, “redzot kādu nākam ar pilnu grozu no tavām sēņu vietām, ir sajūta, it kā tavs intīmākais noslēpums būtu izlikts publiskai apskatei”. Krāšņi salīdzinājumi liecina par rakstīšanas talantu. No kurienes tas tev?
Rakstu tā, kā runāju. Vienīgi izliekot frāzi uz papīra, tu to pārdomā, noapaļo. Kovids ar lielo pauzi pavilka uz nedarbiem, ņēmu un uzrakstīju grāmatu. Tāpat kā mūzikā mēģinu atklāt lietas, kas mani aizkustina, kas ir tuvas vai sāp. Mūzikā kaut kā sanācis – ja pašam pie sirds tas, ko esmu uzrakstījis, patīk arī diezgan daudziem.
Varbūt grāmatu esi uzrakstījis tāpēc, lai jaunie mūziķi redz, ka komponista karjera, pārfrazējot tavas operas nosaukumu, nāk “caur rozēm un asinīm”?
Visam kam jāiziet cauri. Tev jādabū pa purnu, tā tu uzkrāj pieredzi, sapratni par cilvēciskām vērtībām, par to, kas ir svarīgais. Šie memuāri ir kā laikmeta zīme, manis piedzīvotais, mans redzējums. Iespējams, ka citi to pašu laiku, astoņdesmitos gadus, par kuriem rakstu, izjutuši citādi, redzējuši no citas puses. Ja kāds kultūrpētnieks rakstīs par tiem laikiem, varēs pašķirstīt grāmatu un atrast dažas lietas, kuras esmu pierakstījis tā, kā tās notikušas. Bet tur ir daudz ironijas un joku arī.
Un arī daudz smalku detaļu. Kā spēj tās atcerēties? Vai rakstīji dienasgrāmatu kopš jaunības?
Nē, es galvā visu it kā vizualizēju. Ļoti labi palicis atmiņā, kā kura ainava izskatījās. Vizuāli atceros družiņņiku kabinetu, kur mani ievilka, kad mazā reibumā biju iesitis kādam tipam, kurš nekaunīgi pārtvēra manu taksometru. Atceros starp koncertiem arēnā Čeļabinskā nākam pretī Kobzonu viņa zili rūtainajā, uzkrītoši spilgtajā žaketē – tieši tādā pašā, kāda mugurā bija man! –, kas uzskatāmi norādīja, ka abi esam bijuši Vācijas Demokrātiskajā Republikā, jo Padomju Savienībā tādu nopirkt nevarēja…
Atceros PSRS komponistu kongresu Kemerovā un svinīgā noslēguma furšeti ar milzīgu delikatešu galdu tikai nedaudz zem mana zoda līmeņa un slaveno, taču augumā ļoti mazo, īsāku par galda virsmas augstumu Aleksandru Pahmutovu pie tā. Atceros, kā izskatījās zāle, pat to, kādas bija lustras virs izmeklētā cienasta. Tie ir tādi nospiedumi. Ne velti sākumā rakstu – atceros, kā es piedzimu… Man ir garas, ļoti tālas vizuālās atmiņas.
Grāmatu lasot, vai līdz sāpēm var sajust, kā, lietojot tavu epitetu, “Dieva vietnieks latvju mūzikā” viegli, tikko manāmi gremdēja savus konkurentus…
Viegli? Smagi brīžiem. To varēja pastāstīt arī Stabulnieks, ne jau tikai es. Viens cilvēks, kas pazīst gan mani, gan Paulu, teica – tu esi ļoti maigi uzrakstījis, ar tādu pietāti… Nekādi negribu noliegt Paula nozīmi manā dzīvē. Ja nebūtu viņa, droši vien daudz kas būtu citādi nācis, varbūt arī es būtu citāds. Bet dzīves ritenis iegriezās tā. Un esmu tāds, kāds esmu.
Māra Zālīte uz grāmatas ceturtā vāka raksta – “bērnišķīgs prieks, piedzīvojumu kāre, bieži arī skumīgs cinisms un nesaudzība pret liekuļiem un nodevējiem. Drebiet visi, kas Zigmaram gadu garumā ieriebuši vai riebušies!”
Esmu to džinu palaidis, bet neesmu uzrakstījis pat divas trešdaļas no tā, ko varēju. Jebkura nodaļa varētu būt divas vai trīs reizes garāka. (Māras Zālītes vīrs Jānis) Ķuzulis sacīja, viņam piezvanījis Hānbergs, mani milzīgi slavējis, lasot – lēni! – katru vārdu. Esmu “iebraucis” citā, ne savā žanrā un uzrakstījis dokumentālu grāmatu. To papildina kvadrātkodi jeb tā dēvētie QR kodi, ar kuru palīdzību pieejami papildu materiāli, dokumenti, fotogrāfijas… Būtībā iekšā ir vēl otra grāmata ar pilnīgi visu radio SWH vēsturi. Par radio SWH atrodams viss – no pirmās līdz pēdējai dienai, dokumenti, no kurienes radio nāca nauda, pieminēti visi simt piecdesmit cilvēki, kas radio strādāja, ievietotas fotogrāfijas… “Mūzaīka” ir ar pievienoto vērtību.
Mani burtiski satrieca vairākas vietas grāmatā. Kā tu raksti, toreizējā kultūras ministre Dace Melbārde, pirms preses konferencē tevi stādīja priekšā žurnālistiem kā jauno Operas direktoru, kas nomaina Andreju Žagaru, zem četrām acīm sacījusi: “Man bail, ka VIŅI… kaut ko sliktu nodarīs mums, bērnam. VIŅI ir atriebīgi.” Kādreiz gribētos pavaicāt toreizējai ministrei, kas ir tie “viņi” (protams, ne jau žurnālisti). Vai tev nav žēl Daces Melbārdes, tagad šīs viņas bailes publiski atklājot?
Man ir žēl visa tā laika kopumā, kad Kultūras ministrija jebkurus manus centienus darīt iespējami daudz Operas labā nonivelēja, maigi sakot. Tāpēc par Operu izvērsti nerakstīju, jo, vai nu bija jāraksta daudz – bet kas to lasīs? – vai labāk ne. Bet bija lietas, ko pilnīgi apiet nevarēju. Es ilgi diedelēju, lai panāktu, ka Operas ēka no Rīgas domes īpašuma kļūst par valsts īpašumu. Un pēc manas aiziešanas (no Operas) nākamajā mēnesī ar visām ministru maiņām tas arī notika. Man žēl, ka neizdarīju Operas labā dažas būtiskas lietas, no kurām svarīgākā bija trešās kārtas būve. Cīņa par to bija pilnīgi veltīga un bezjēdzīga. Un tā tas ir līdz šai baltai dienai.
Būve nav pat ieplānota, nav ierakstīta nevienā dokumentā. Ja to arī ierakstītu tagad, diez vai pēc pieciem gadiem ēku uzbūvētu, jo naudas taču šobrīd nav. Un es neredzu nevienu, kas par šo lietu iestātos. Krišjāņa Barona ielas pagaidu būve, kas tika uzcelta manā laikā, novērš vismaz to ārprātu, kas notika Operas sētā, kur zem klajas debess, lietū un pa dubļiem cēla un mainīja dekorācijas… Nu pagaidu būvē cilvēki strādā vismaz zem jumta, ir pacēlāji un ieviesta kaut kāda elementāra kārtība.
Tā, protams, nav nekāda 21. gadsimta arhitektūra, tas bija izmisuma solis. Atbilstoši Latvijas likumdošanai pēc pieciem gadiem pagaidu būve jānojauc. Pieci gadi ir pagājuši, izņēmuma kārtā atļauts to saglabāt vēl piecus gadus. Un nu man ir jautājums: vai kāds grozīs likumu un nejauks to pagaidu būvi arī vēl pieciem gadiem? Jo, ja patlaban nav ieplānota nauda trešās kārtas celtniecībai, šaubos, vai pēc pieciem gadiem to varēs uzcelt.
Ar tavu laiku Operā saistās arī skandāls par to, ka atļāvi izīrēt mūsu Balto namu krievu komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas ballei. Grāmatā apraksti lielo tiesāšanās skandālu ar TVNET grupu, kura visaktīvāk izsmēja tevi un Operu par šo rīcību. Bet tu pats kā radio SWH dibinātājs un īpašnieks esi bijis arī “frontes otrā pusē”. Kā tik un par ko tavi Fredis un Ufo savulaik nav smējušies…
Un viņi ir arī atvainojušies. Taču jautājums nebija par izsmieklu, bet par taisnību. Līgums par Operas izīrēšanu Krutojam tika noslēgts ar Kultūras ministrijas atbalstu. Un Putins tajā laikā Krimā vēl nebija spēris ne soli. Tas gan notika drīz pēc tam. Bet līguma laušana Operai būtu maksājusi ne mazāk kā 150 tūkstošus eiro. Pietiekami ievērojams cipars. Un stāsts nav tik daudz par TVNET grupu un tās paskvilu, bet par ko citu: vai cieņas un goda aizskaršana Latvijā ir tiesājama vai ne? Un man žēl to pirmās instances tiesnešu, kuri sprieda pēc būtības.
2007. gadā tikko par Valsts prezidentu ievēlētais Valdis Zatlers jurista palīdzību meklēja drauga, tavā firmā. Tu grāmatā saki, ka, no malas skatoties, tas izskatās pēc smagas diagnozes visai valstij. Neesi slēpis, ka dažnedažādas partijas tevi aicinājušas. Tad kāpēc neesi piekritis mēģināt iet varā, lai ko mainītu valstī?
Esmu bezpartijisks cilvēks. Taču neslēpju savas simpātijas Nacionālajai apvienībai. Mani gan daudz kas, ko tā šobrīd dara, neapmierina. Neapmierina klusēšana patlaban. Ukrainas kara laikā nacionāļi varētu darīt vairāk, būt pamanāmāki. Kad pasaulē valda vājprāts, Nacionālās apvienības pozīcija diemžēl ir pārāk maiga un klusa.
Kad šī saruna nāks klajā, Saeimas vēlēšanas jau būs notikušas. Ko sagaidi no jaunās varas?
Lai tā beidzot būtu tautas vara, lai īsteno tautas vēlmes. Brīžiem ir tāda sajūta, ka valstī muļļājamies uz vietas. Sevišķi kovida laikā izpaudās varas mazspēja, trūka pārliecības par saviem lēmumiem, rīcību. Mūsu varai vispār raksturīgs skaidras konsekvences trūkums kā rīcībā, tā nākotnes vīzijā un virzienā. Tas tāpēc, ka Saeima ir pārmērīgi sašķelta, kaut atšķirības partiju ideoloģijās nemaz nav tik lielas.
Partijas apvienoties varētu piespiest vienkārši. Barjeru iekļūšanai Saeimā no pieciem procentiem paceļot līdz piecpadsmit vai divdesmit.
Tad nav ko knakstīties, uzreiz uz visiem piecdesmit! (Smejas.) Ir pavisam cita lieta. Pilnībā jāmaina vēlēšanu sistēma. Jātiek vaļā no partiju lokomotīvēm un jāpāriet uz tā dēvētajām mažoritārajām vēlēšanām. Tas nozīmē – sadala Latviju simts iecirkņos, katrā ir visu partiju saraksti, un es savā iecirknī balsoju par konkrēto deputāta kandidātu no konkrētās partijas. Un vēlētājiem būtu tiesības atsaukt savu ievēlēto deputātu, ja viņš Saeimā nestrādā, bet bakstās un muļļājas. Tādā gadījumā tajā apgabalā būtu jārīko jaunas vēlēšanas.
Kas dzīvē tev ir svarīgi personīgi? Tā jautāju, jo koncertu ar Mirdzu Zīveri mūzikas namā “Daile” esat nosaukuši zīmīgi – “Par svarīgo”.
Svarīgais? Ģimene ar visām no tā izrietošajām lietām. Bērni, suņi, kaķi… Savstarpējās attiecības, mīlestība. Un dzimtenes mīlestība. Bez tās nevarēja būt arī šī programma. Tajā iekļautas dziesmas, kas saistās ar mūsu zemi un mūsu attieksmi pret to. Kā stāsts par Staburagu zem ūdens “Atmiņā par dziesmu”, un citas. Un, bez šaubām, koncertā vajadzēja skanēt “Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”… Kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ?… Šodien šie vārdi skan Ukrainas zīmē.
Mirdza medijos atklājusi, ka pirms tavas dzimšanas dienas tu esot bijis kreņķīgs. Un tad viņa, producente un režisore, kas ilgi nav kāpusi uz skatuves, teikusi – es uzdziedāšu tavā dzimšanas dienā. Bet sanāca, ka pirmais koncerts 20. septembrī notika Mirdzas pašas dzimšanas dienā…
Tā sakrita. Uzdāvināju sievai dzimšanas dienā puķes un koncertu. Publikas emocijas bija vārdos neaprakstāmas, fantastiska cilvēku mīlestība. Par ko tādu katrs var tikai sapņot.
Jūs ar Mirdzu esat kopā daudzus gadu desmitus. Vai vari teikt, ka šajās attiecībās esi izvilcis zelta kulonu?
Tas vēl ir jautājums, kurš to kulonu izvilcis! Varbūt otrādi.
Ko viens otrā saskatījāt, kas bija tas, kas ļāva apjaust, ka satikts īstais cilvēks?
Mirdza atnāca uz ansambli “Modo” 1975. gadā. Toreiz tas bija Paula ansamblis, spēlēja Paula mūziku. Vibrēja arī visādas iekšējās peripetijas… Nora ar Viktoru, skatuves aizmugurē trīs bekvokālistes Gerharde, Kukule un Mirdza, kurām katrai arī iedeva pa dziesmai, par ko Nora bija mazliet greizsirdīga. Pat ne drusku, bet diezgan nopietni. Četrus gadus nekāda “dienesta romāna” mums ar Mirdzu nebija. Mana laulība tajā laikā jau juka un bruka. Kas mūs ar Mirdzu satuvināja, to ir grūti izdibināt, tā divu cilvēku savstarpējā sajūtu ķīmija nav vārdos izstāstāma. Bet notika tā, kā notika. Kopš 1979. gada esam kopā. Mēs viens par otru stāvam un krītam. Tā nu dzīvīte ievirzījusies. Vēl klāt meita ar ģimeni, dēls un vedekla, sanāk jau tāda maza Liepiņu “mafija”.
Dēls tagad strādā Vācijā.
Viņš ir diriģents Manheimas Nacionālajā teātrī, muzikālās daļas vadītāja vietas izpildītājs.
Koncertu 17. oktobrī arī diriģēs Jānis Liepiņš…
Kas tad vislabāk zina manu mūziku? Un vēl, protams, programmu pārrunājām ar Guntaru Ķirsi, “Latvijas koncertu” šefu.
Programmā iekļautais Koncerts vijolei ir veltījums tavam tēvam. Ko juti, kad rakstīji viņam veltījumu?
Vispirms uzrakstīju skaņdarbu un tad sapratu, ka tas būs mans veltījums tēvam. Tā sajūta atnāca pati. Mans tētis bija vijolnieks. Nespēlēja solo, viņš bija vienkāršs orķestra mūziķis un ļoti labs skolotājs, kurš izaudzinājis daudz, daudz audzēkņu. Vijole manās mājās stāv joprojām, pat divas. Ne jau Stradivāri – normālas, vienkāršas, parastas vijoles. Man bija foršs tētis.
Esi stāstījis, kā tēvs atklāja dēla dzirdi. Vai tu arī savu mazbērnu dzirdi pārbaudi, liekot noteikt, skaņa nāk no melnā vai baltā klavieru taustiņa?
O, nē (iesmejas). Viens mans mazdēls ir jau liels, vairāk domā par mūzikas kompjūteriem un dažādām multimediālām lietām. Viņš klavieres nespēlē. Mazmeitas arī ne, viņas, kā jau meitenes, vēlas apgūt sievišķīgākas lietas – peldēšanu, dziedāšanu, dejošanu… Īpaši vecākajai tas patīk vairāk nekā nodarboties ar mūziku. Mazliet jau paklimperē arī uz klavierēm, bet ar to īpaši neaizraujas. Un mazā vēl par mazu.
Kā tev, vijoles skolotāja dēlam, izdevās nekļūt par vijolnieku?
Māte visu saregulēja. Viņa teica, nekas nav riebīgāk kā klausīties pirmajās vijolnieka pūlēs, kad mazie sāk spēlēt uz tā dēvētās ceturtdaļvijolītes. Rodas daudz sliktāka skaņa par neieeļļotu durvju čīkstoņu. Mana tēva pacietība bija neiedomājama. Kad mazie nāca arī pie mums uz mājām, mamma vienmēr muka laukā, jo normālam cilvēkam ar labu muzikālo dzirdi to ķiparu centieni izraisīja nepārvaramas sāpes. Un māte teica, ka es ķeršoties pie vijoles tikai pār viņas līķi. Lai spēlējot klavieres, vismaz skaņa arī iesācējam normāla.
Kurus trīs savus skaņdarbus tu veltītu mātei?
Viņa piedzīvoja “Lāčplēsi”, mēs par to paspējām izrunāties. “Lāčplēsis” manai mātei bija liels, lepnuma pilns pārdzīvojums, ne ar ko citu es to nevaru salīdzināt. Mamma pieredzēja arī rokoperas otro tūri Sporta manēžā 1989. gadā, pēc tam jūnijā viņa aizgāja mūžībā.
Ar ko tev saistās darbs pie mūzikas seriālam “Sarkanais mežs”?
Ļoti patika tajā filmā strādāt. Jutos reizē tiesīgs un atbrīvots. Ieguldīju visus savus spēkus, lai uzrakstītu tā, kā es gribētu visu dzirdēt. Biju sacerējis milzum daudz mūzikas, vairāk nekā nepieciešams, bet tas viss tika arī izmantots. Un tad man palika žēl – filma noskanēs, aizies… Tāpēc nolēmu pārlikt mūziku orķestrim.
Runā, ka tādu Zigmaru Liepiņu kā “Mesā 2020”, kuras pirmatskaņojums notiks 17. oktobrī, vēl nebūsim dzirdējuši…
Sakrita dažādi apstākļi. Ja pavisam godīgi, par mesu biju domājis jau pirms desmit gadiem. Taču bez lielas apjēgas. Bet kovida laikā mēs ar Mirdzu izlēmām mūsu laulību iesvētīt baznīcā, jo, kā jau padomju laikos, bijām reģistrēti “zaksā”. Uzaicinājām (Rīgas Doma dekānu) Eliju Godiņu uz Ģipku. Mums tur ir maza, mazītiņa Ģipkas baznīciņa, ļoti skaistā vietā, ar mazu draudzīti.
Tāds neliels dievnams, kur precējusies mana meita, laulājies dēls, kur kristīti mani mazbērni. Tā ļoti privātā, mazā dievkalpojumā, kurā bijām tikai paši un mūsu bērni, mūs ar Mirdzu iesvētīja laulībā. Domāju, kā varu atlīdzināt baznīcai. Zini, mums visi baznīcas korāļi no 16. vai 17. gadsimta, Elijs Godiņš sacīja, tu varētu uzrakstīt ko mūsdienīgāku.
Iznākusi dziesmu grāmata ar kanoniskiem tekstiem latviešu valodā… Sāku rakstīt, bet pamazām apjēdzu: nevaru sacerēt sešpadsmit taktīs korāli baznīcas korim. Nu nesanāk! Saku Elijam, piedod… Koncertmesa? Un viņš saprata. Tas bija kovida laikā. Tāpēc skaņdarbs arī saucas “Mesa 2020”. Kovids ar straujo dzīves apstādināšanu mūsu sabiedrībā un varbūt arī visā pasaulē radīja apokaliptisku sajūtu, ka vienīgais, kas atlicis, ir lūgt Dievu, lai dod mums mieru, svētību…
Tu esi vēlējies, lai noslēguma frāze Mesā izskanētu ļoti, ļoti klusu.
Jā, jo tā to var labāk sadzirdēt. Skaļi dziedāto var arī nesaklausīt. Fināla lūgšanā “Agnus Dei” pēdējie ir vārdi “Dāvini mieru mums”. Tie ir svarīgākie vārdi. Rakstīju mūziku kovida gados, bet nezināju, ka tad, kad Mesu atskaņosim, Ukrainā notiks karš, un lūgumam pēc miera nāks klāt vēl jauna nozīme. Tā man notiek vai visu dzīvi.
Kaut kas iekrīt, sakrīt, saāķējas citā, negaidītā sazobē. Rokopera “Lāčplēsis” rodas tad, kad brīvības vēl nav, bet tās vēsmas jau gaisā. Tagad ar Mesu tāpat. Rakstīta vienā laikā, atskaņošanas brīdī nāk ar jaunu vēsti. Man vispār, rakstot mūziku, ir it kā pastāvēts klāt. Viss, ko esmu rakstījis, nācis viegli, nekad neesmu mocījies. Arī grāmatu uzrakstīju divos mēnešos. Tā vai pati ritēja uz priekšu. Zinu to plūsmu, kas nāk, kad ir svētība. Un zinu, kā ir, kad apraujas. Tad nav nekā. Tukšums. Varu iet mierīgi malku skaldīt. Vai sēnēs.
Latvju mūzikā esi pateicis ļoti daudz, tev ir ģimene, bērni, skaista miera osta Ģipkā. Vai ir kas, pēc kā ilgojies?
Protams, vēlos, lai visi manējie ir sveiki un veseli, bet, ja par mani personīgi, negribētos, lai pēc tam, kad šis viss paies un beigsies, es paliktu garlaicīgs, vecs un, galvenais, slinks, tāds, kam pilnīgi pietiktu pasēdēt parkā uz soliņa ar laikrakstu rokās. Es vēlētos joprojām gribēt rakstīt mūziku.
Vizītkarte
Zigmars Liepiņš
Latviešu komponists, taustiņinstrumentālists, uzņēmējs
Dzimis 1952. g. 14. oktobrī Liepājā
Spēlējis grupās “Modo”, “Opus” un citās
Ievērojamākie darbi: rokopera “Lāčplēsis”, operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” un “Turaidas roze”; muzikālā drāma “Adata”, “Vadonis”, “Iedomu spoguļi”
1989.–1992. g. firmas “Showimpex” direktors;
1992.–2007. g. radio SWH dibinātājs un līdzīpašnieks;
2013.–2018. g. Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs
Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Lielo mūzikas balvu par operu “Parīzes Dievmātes katedrāle”
Precējies ar dziedātāju Mirdzu Zīveri
Trīs bērnu tēvs; triju mazbērnu vectēvs
