Zemkopība balstās uz trīs vaļiem: liellopiem, sliekām un bitēm 0
– Kāpēc jūs esat izvēlējies savu saimniekošanu balstīt pirmskara Latvijas pieredzē?
– Es nodarbojos ar zemkopību, nevis ar piena lopkopību. Liellops ir pamatelements, tāpat kā bites un sliekas, lai šī sistēma pilnvērtīgi strādātu. Liellopu mēsli nodrošina zemei auglību, bites nodrošina apputeksnēšanu un ražas pieaugumu, sliekas veido vermihumusu un no dziļākiem slāņiem uznes kāliju un citas minerālvielas.
Tradicionālā zemkopība Latvijā paredzēja saimniecības 40–60 ha platībā ar 25–30 govīm, kurās strādāja ģimene trīs paaudzēs. Tehnoloģijas šodien man atļauj apstrādāt 130 ha zemes, ievērojot viensētu saimniekošanas principus.
Kopējā lauksaimniecības zeme tiek dalīta divās daļās: daudzveidīgas bioloģiskas pļavas – ganības ar tauriņziežu piesēju un kultivēta aramzeme lopbarības un graudu ieguvei. Es apsaimniekoju 130 hektārus. Vienam liellopam barības bāzes nodrošināšanai nepieciešami 2 ha zemes. Viens hektārs – ganīšanai, otrs – lopbarības sagatavošanai.
Mans mērķis ir izveidot tādu lauksaimniecības sistēmu, kurā pēc iespējas mazāk jātērē enerģija. Lai barība nebūtu jāved klāt. Tāpēc govis sešus mēnešus gadā dienu un nakti laižu ganos. Zāle ir Latvijas vērtīgākais resurss. Zāle aug sešus mēnešus, tas nozīmē – sešus mēnešus gadā govis pašas nes mājās barību, sešus mēnešus tās šos laukus mēslo.
Aramzeme, ievērojot augu seku, vienreiz piecos gados tiek mēslota ar ziemā uzkrātajiem un kompostētajiem kūtsmēsliem. Zaļmēslojums ir neizdevīgs. Neredzu jēgu audzēt zāli un to ieart, ja to var apēst dzīvnieks un pēc tam mēslus, sajaucot ar salmiem, iestrādāt.
– Kādu augu seku ievērojat?
– Augu sekas maiņas cikls ir četri pieci gadi. Tajā ietilpst rudzi, auzas ar zirņiem, kartupeļi, zālāji ar 25% tauriņziežu īpatsvaru. Graudus katru gadu sēju 10–15 ha platībā.
Lai iestrādātu kūtsmēslus, es reizi piecos gados lauku uzaru. Pirmajā gadā sēju graudaugus ar zālāju pasēju.
Es uzskatu, ka zemi nedrīkst art pa tukšo. Vispār jādomā, vai zemi art. Aršanas procesā mēs augsnē iznīcinām sēnes, baktērijas saglabājas, bet izzūd mikorozās sēnes, kas augiem palīdz uzņemt barības vielas.
– Kā ierobežojat nezāles?
– Vai jūs zināt, kas ir Jāņu rudzi? Ja nepieciešams ierobežot nezāles, rudzus sēju Jāņos. Zaļmēslojumā, protams, tos arī var ieart, bet labāk nopļaut kopā ar nezālēm, satīt ritulī un izbarot lopiem. Nākamajā gadā šajā laukā būs graudi. Būs tāds pats zelmenis kā rudenī sējot.
– Kāpēc neplānojat palielināt savu 32 slaucamo govju ganāmpulku?
– Pirmais kritērijs – liellopu koncentrāciju vienā novietnē nosaka ganību lielums un novietojums. Lai nodrošinātu barības bāzi sešus mēnešus ganot, liellopu ganāmpulks nevar pārsniegt 50 liellopus, to skaitā 30 slaucamās govis. Ganības atrodas maksimāli kilometra attālumā no novietnes. Es govis izdzenu laukā jau martā. Arī ziemā tās var iziet pastaigu aplokā, kur var ēst skujas.
Otrais kritērijs – govis, dzīvojot baros, kuros ir vairāk nekā 50 dzīvnieki, kļūst agresīvas. Ja ir vairāk nekā 50 govis, tad ir jāzāģē ragi. Bet tas ir absurds! Atgremošanas laikā govju ragos paaugstinās temperatūra. Ja govij noņem ragus, izmainās piena struktūra.
Trešais kritērijs – lai ar govju izdalīto urīnu nepiesārņotu vidi un varētu ražot kvalitatīvu produktu. Viena govs vasarā izdzer apmēram 100 litrus ūdens, tas nozīmē, ka vismaz pusi izdalīs ar urīnu. Desmit govis vienā dienā izdala tonnu urīna, simts govis – 10 tonnas. Sākas antibiotiku cirkulācija ar dzeramo ūdeni, ko iegūstam no gruntsūdeņiem, un līdz ar to gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem veidojas rezistence.
– Labi, te varbūt nav gluži Vidzemes augstiene, bet martā uz laukiem sniegs tikko nokusis…
– Tieši tad, kad nekā nav, govis ir jālaiž ganos, jo tad tās izlīdzina kurmju rakumus. Pirmos pumpurus izdzen tieši daudzgadīgās nezāles, īpaši dadži, usnes – govis tos visus nokož. Turklāt dzīvniekiem nav jāpiedzīvo tā sauktais ganību stress – govis zaļo zālīti sāk uzņemt pakāpeniski (vispirms jau janvārī govis jāsāk piebarot ar skujām). Ja katrai govij ganībām paredzēts viens hektārs, tad tās pavasarī neizmīda zālīšu saknes.
– Kāpēc strādājat ar Holšteinas melnraibo, kas nav īsti piemērota bioloģiskai saimniekošanai?
– Es atteikšos no šīs šķirnes govīm. Melnās govis ar kājām strādā ļoti lēni. Tās pa ganībām peld kā kuģi, nespēj sevi aizsargāt, pakļaujas saimnieka izdarībām. Brūnā spēj par sevi pastāvēt, ja barības bāze būs nepietiekama, samazinās piena izslaukumu, lai nenodarītu sev pāri. Melnā to nedarīs, tā nobeigsies.
Ganībās var redzēt, ka brūnās govis intensīvi strādā un sameklē sev nepieciešamo, bet melnā ēd visu no vienas vietas, kur apstāsies, tur arī apgulsies.
Tā kā man atražošanai nav nepieciešams tik daudz teļu (govis saimniecībā ir astoņas un vairāk laktācijas), es dažas sēkloju ar Šarolē biomateriālu un iegūstu gaļas krustojumus.
Ganāmpulkā viena trešdaļa ir melnās gotiņas, tās nav sliktas, bet manā saimniekošanā labāk iederas citas šķirnes. Latvijas brūnās es visas sakrustoju ar Zviedrijas sarkanraibajām, lai paceltu tesmeņus un tie ganībās nevilktos pa zemi.
– Kas ietilpst govju barības devā?
– Govis baroju ar sienu un vītinātu āboliņa atāla skābsienu. Govīm dodu arī dārzeņus – ābolus, kartupeļus, burkānus, ķirbjus. Viss tiek samalts, un reizi dienā govis saņem apmēram 5–6 kg dārzeņus kā vitamīnu un minerālvielu avotu. Jāievēro nosacījums – izmaiņām ēdienkartē jābūt pakāpeniskām. Nevar dot tikai ābolus, jāliek klāt arī burkāni, bietes… Arī ar ķirbju daudzumu ēdienkartē nevajadzētu pārforsēt. Govis divas reizes dienā pirms slaukšanas saņem arī placinātos graudus – auzas un zirņus.
Govs ir zālēdājs. Nepieciešamo proteīnu var nodrošināt arī ar rupjo lopbarību. Graudi skābina mēslus. Tiesa, ar graudiem barībā mēs varam dabūt vieglāk un ātrāk tā saukto naudu, bet vai pareizu izejas produktu, tas ir cits jautājums.
Forsējot atgremotāju kuņģu darbību ar palielinātu proteīna barības devu, liellopu kūtsmēsli kļūst par piesārņojumu. Tiek pastiprināti izdalīts amonjaks un sērūdeņradis, kas iespaido elpošanas un nervu sistēmu, un ne tikai dzīvniekiem.
No makroelementiem govīm nepieciešams kalcijs, fosfors un nātrija hlorīds, ganību periodā aktuāls ir arī magnijs. Es pērku Krievijā ražoto dabisko kalcija fosfātu. Fosfors ir dārgs makroelements, viena 25 kg paka maksātu ne lētāk par 25 eiro. Es par 10 eiro nopērku 50 kg kalcija fosfāta.
Sienu sagatavoju vasaras pirmajā pusē. Pļauju vairākas reizes sezonā, šogad sienu varēja gatavot arī augusta beigās, septembrī. Atālu izmantoju skābsienam, kuru satinu rituļos. To vītinu – lai nebūtu lieka svara un lai ziemā nesasalst. Atāls ir arī īsāks, to ir vieglāk izdalīt govīm. Atālu pļauju, kad āboliņš ir ziedos, es nesteidzos izmantot tā saukto jēlproteīnu. Mani neinteresē izdzīts piens, mani interesē pilnvērtīga barība. Par naudu svarīgāka ir govs veselība un imunitāte. Tāpat mani neinteresē iespējami lielākas ražas iegūšana, bet gan augsnes auglība. Ja tā būs, tad būs arī graudi un nauda. Vidējā rudzu ražība saimniecībā ir 3–3,5 t/ha, auzu/zirņu mistram – 3 t/ha, kartupeļiem – 25 t/ha un sienam – 4 t/ha.
Es uztraucos, ja govs dod pārāk daudz piena. Ja govs dod 60 litrus dienā, tad būs problēmas. Labāk, lai ražo mierīgāk.
– Kā audzējat teliņus?
– Kad teliņš piedzimst, to uzreiz neatšķiru no mammas, piesienu ķēdītē pie barības galda, lai tas būtu nepārtrauktā kontaktā ar māti. Abi divi ir dzīvespriecīgi. Tur šis teliņš uzturas vismaz mēnesi. Vasarā māte pirmā nāk atpakaļ no ganībām, lai satiktu bērnu. Pienu zīst es nelaižu. Bet dzīvnieku emocionālais kontakts novērš slimības. Tās, kā zināms, gan cilvēkiem, gan govīm sākas galvā.
Pirmās trīs dienas teliņš saņem mammas pirmpienu, cik var apēst. Tā ir imunitātes ceļa maize visai dzīvei. Vēlāk piena daudzums ir atkarīgs no auguma – 3–5 litri, jo sākas miltu piebarošana, teliņš sāk ēst arī sienu. Mammas pienu teliņš saņem vismaz divas nedēļas, pēc tam var dot jebkuru pienu. Pirmpiens jāiedod ne vēlāk kā divu stundu laikā pēc piedzimšanas.
Piens uzreiz pēc izslaukšanas silts tiek iedots teliņiem.
Atražošanu apzināti organizēju tā, lai teļi dzimst pavasarī, sākot no februāra. Ja precīzi viss izdarīts, tad daudzas govis var apsēklot ar pirmo reizi. Vidējais sēklošanas skaits saimniecībā ir 1,4. Teles cenšos sēklot mazliet vēlāk, nekā to dara lielākā daļa saimnieku. Es nesteidzos. Man nevajag atražot.
Govis atrodas koka stāvvietās, proti, uz betona uzklāta dēļu grīda, lai uzlabotu govju kāju veselību. Tā kā govis pakaisītas ar salmiem vai sienu, mastīts saimniecībā nav problēma. Galvenais, lai guļvieta ir sausa, tad arī tesmeņi būs veseli.
– Pastāstiet par savu kūtsmēslu apsaimniekošanas sistēmu.
– Kūtsmēslu krātuvē, ko es saucu par maizes abru, vienā sezonā tiek sastrādāti (sakompostēti) salmu vai siena pakaiši 500 m3 apjomā. Lai aktivizētu procesus, tiek ievadīts arī biokompostētājs – martā, kad sākas saule. Ja nepieciešams, var izmantot baktērijas no tā sauktā ierauga, kas ir krātuves vienā no mālā. Virca tiek nodalīta atsevišķi.
Mēsli jākrauj līdz ar bedres malu, lai ziemā sniegs pūstu pāri. Lai neapledotu, pakaisu ar pelniem, tās ir papildu minerālvielas.
Gada laikā kūtsmēsli sadalās. Katru gadu līdz Mārtiņiem krātuve tiek iztukšota pilnībā. Uz vienu hektāru izdalu 40 tonnas kompostētu kūtsmēslu.
– Kam realizējat pienu?
– Savulaik biju Trikātas biedrs. Kooperatīvs bija izveidojis bioloģiskā piena loģistiku, jo taisījām bioloģisko sieru. Uz Tukumu aizvest ir pārāk tālu, tagad pienu nododu Trikātas mantiniecei – SIA Piena loģistika. Bija doma būvēt pašam savu siera ražotni, bet saimniecības attīstību ietekmēja divi ugunsgrēki, kas piespieda visu sākt no sākuma. Es gribētu ražot tādu produktu, kurā varētu sajust piena garšu.
