Pirms 90 gadiem Rīgā sākās 1. Latvijas grāmatnieku kongress, kur viens no centrālajiem izvirzītajiem uzdevumiem bija cīņa pret lubu literatūru un tās izdevējiem, kas “uz garīgās kultūras un literatūras rēķina piepilda savus makus”. Tika konstatēts, ka nopietnajā grāmatniecībā valda krīze. “Mūsu labāko rakstnieku darbi diezin vai izplatās vairāk kā divus trīs tūkstošus eksemplāros, kamēr lubu romāns “Kaupēna noziegumi” jau aizsniedzis 80 000 eksemplāru tirāžu. Šie skaitļi runā skaidrāk par visu. Mūsu jaunā literatūra ir apdraudēta,” kongresa ieskaņā norādīja literāts Jānis Akuraters. Kongresam būšot jāizšķiras – vai nu cīnīties “ar šo postu”, vai “padoties un upurēt tam mūsu jauno literatūru”. Izrādījās, ka grāmatu izplatītāji jeb kolportieri tikpat kā nemaz neņemot izplatīšanai kvalitatīvu daiļliteratūru, jo daudz izdevīgāk piedāvāt “bandītu”, “pastardienas sludinātāju” un tamlīdzīgu “garīgo rakstu” literatūru. Vēl viena aktuāla tā laika latviešu rakstnieku problēma bija autortiesības. Pat skolas grāmatu un dažādu antoloģiju sastādītāji bija ieskatos, ka darbs pēc publicēšanas vairs īsti nepieder autoram un to var izmantot, kā un cik labpatīkas. Tikmēr Rakstnieku un žurnālistu biedrība izrādīja pasivitāti savu locekļu interešu aizstāvībā.