Kultūra
Kultūrpolitika

“Es sapņoju par to, lai mums būtu nākamā atmoda.” Intervija ar arhibīskapu Z. Stankeviču 16


Zbigņevs Stankevičs
Zbigņevs Stankevičs
Foto – Timurs Subhankulovs

“Mūsu kultūrā māksliniekiem izaicinājums ir pārstāt izdabāt, spēlēt tikai uz cilvēku zemākajiem instinktiem. Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš diezgan bieži apmeklē izstādes, izrādes, koncertus, konferences. Tā kā pērn sastapu arhibīskapu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Jaņa Rozentāla izstādē, sarunu par viņa iespaidiem Latvijas kultūras norisēs sākām ar gada virsotnēm kultūrā, kuru vidū bija Rozentāla jubilejas izstāde.

Zbigņevs Stankevičs: Janis Rozentāls ir ļoti latvisks un arī ļoti daudzpusīgs mākslinieks. Izstādē bija redzamas gan ainaviskas pērles – Itālijas Kapri ainavas –, gan izcili sieviešu un vīriešu portreti. Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.

Minēsit konkrētus piemērus?

Noskatoties lugas “Astoņas mīlošas sievietes” pirmizrādi Dailes teātrī, biju ļoti vīlies. Aktieru spēle bija laba, bet nesaskatīju jēgu kopējā iestudējuma koncepcijā. Tā noskaņa, manā ieskatā, ir stipri pārsālīta, jo skatītājs ierauga tikai negatīvo, viņam rodas iespaids, ka tad jau visas sievietes ir tādas kā izrādē atainotās.

Redzēju, kā savulaik daudzi cilvēki gāja prom no izrādes par latviešiem ārzemēs “Izraidītie”. Arī es biju sašutis – iepriekš tik daudz lamu vārdu nevienā teātra izrādē nebiju dzirdējis un arī tik piesmēķētā zālē man reti iznācis būt. Saprotu, ka notiek cilvēku degradācija un tas jāparāda arī mākslā, ka aizbraukšana prom ir milzīgs risks un ka cilvēki tur var vilties un degradēties. Bet, kad ir pārsālīts, ir tikai parādīts tas melnais, negatīvais, tad māksla nevis ceļ uz augšu, bet sāk gremdēt. Cilvēki tajā brīdī reaģē, viņos rodas emocijas, taču pēc izrādes ir citas sajūtas, ko var salīdzināt ar alkohola vai narkotiku lietošanu – vispirms bauda, pēc tam paģiras. Protams, par gaumi nestrīdas, bet mani tāda veida izrādes neiedvesmo.

Jūs apmeklējat arī Operu, kā vērtējat to?

Pēdējā laikā neesmu tur bijis. Beidzamās izrādes, ko tiku redzējis, bija “Traviata” un “Lucia di Lammermoor” ar patiešām izcilu solistu sniegumu. Pēc izrādes pateicos Marinai Rebekai par Lučijas lomas tēlojumu, arī režisoram Andrejam Žagaram paspiedu roku, sakot paldies par labu izrādi, kurā beidzot nebija neviena darvas piliena. Jo bieži vien ir kāds darvas piliens, kas saistīts ar ideoloģisku dimensiju, un ideoloģija mākslā tomēr atgrūž.

Vai iznācis redzēt Valmieras teātra izrādi “Meistars un Margarita”, pēc kuras jādomā – katrs saņem pēc savas ticības?

Par valmieriešiem man ir labs iespaids, un, kad būs iespēja, izrādi labprāt noskatīšos. Tāpat nekad neesmu bijis vīlies Jaunā Rīgas teātra izrādēs. Piemēram, izrādē “Tēvs” arī ir temats par manipulāciju tāpat kā jau pieminētajā izrādē “Astoņas mīlošas sievietes”. Taču izrādē “Tēvs”, kaut arī tā ir traģiska, nerodas iespaids, ka visa dzīve ir tāda morāli netīra un melna.

Kas vēl pēdējā laikā iepriecinājis un kā varbūt pietrūcis?

Dziļu baudījumu sagādāja Elīnas Garančas un Raimonda Paula koncerts – radošā tikšanās “Baltās paslēpes” Nacionālajā teātrī. Patiešām prieks, ka mums ir tāda ranga personības. Zināju, ka Elīna Garanča ir izcila soliste, taču šis koncerts raisīja arī pārdomas, kas cilvēkam bijis jāizdara, lai sasniegtu tādu pasaules klases līmeni. Tur ir redzams gara spēks un milzīgs ieguldītais darbs, protams, apvienojumā ar talantu.

Mapītē esmu sakrājis apmeklēto koncertu programmas. Aizvadītajā gadā mani īpaši uzrunāja divas dziesmas. Augustā koncertā Dzintaros par godu Latvijas Republikas konstitucionālā likuma par valstiskā statusa atjaunošanu pieņemšanas 25. gadadienai noslēgumā skanēja Borisa Rezņika un Valda Pavlovska “Atmostas Baltija”. Dziesma, kas savulaik tika piedzīvojusi sabiedrībā lielu rezonansi, aktualitāti nav zaudējusi. Dziesmā jūtama Atmodas elpa. Šodien situācija ir pavisam citāda. Taču es sapņoju par to, lai mums būtu nākamā atmoda, un vēlos strādāt pie tā. Uzskatu, ka nepieciešams izpētīt kompetentu cilvēku lokā, kādi bija Trešās atmodas priekšnosacījumi un kas vajadzīgs, lai būtu ceturtā atmoda. Tiku 2016. gadā piedāvājis Zinātņu akadēmijas ekspertu konsilijam pētīšanai šo atmodas tēmu. Taču pērn par svarīgākām tika atzītas citas tēmas, tostarp par integrāciju – vai turpināt esošo modeli vai izvēlēties kādu jaunu. Otra manis piedāvātā tēma – par Eiropas civilizācijas krīzes cēloņiem un iespējamiem risinājumiem tās pārvarēšanā.

Decembrī Valsts prezidenta rīkotā pieņemšanā audžuģimenēm dzirdēju repera Arvja Reika izpildīto dziesmu “Par Latviju”. Tās skanējums ir ļoti vienkāršs, taču uzrunāja entuziasms, ar kādu reperis aicina darīt visu, lai cilvēki pārstātu braukt prom no Latvijas, bet iekārtotu labu dzīvi šeit. Viņš nostiprina cilvēkos savas vērtības apziņu. Arvja vēstījumā ir milzīgs patriotisma lādiņš, izteikts mūsdienu mākslas valodā, kuru saprot jaunieši. Velkot paralēles ar Jaņa Rozentāla savulaik rakstīto, teikšu, ka jāatrod mūsdienu cilvēkiem saprotami izteik­smes līdzekļi un ar to palīdzību jāstiprina savas vērtības apziņa, piederības sajūta savai valstij, patriotisms un gara vērtības, dvēsele, nevis jāizdabā instinktiem.

Par vienu no ievērojamiem kultūras un garīgiem pasākumiem pērn uzskatu “Baznīcu nakti”, kas norisinājās jau otro gadu un kurā 190 dievnamu vēra savas durvis apmeklētājiem.

1. janvārī Rīgā noslēdzās Tezē Eiropas jauniešu tikšanās. Tajā piedalījās pāri par 15 tūkstošiem jauniešu, piedāvātās programmas ietvaros viņiem bija iespēja iepazīties arī ar Latvijas neatkārtojamo nacionālo kultūru un tikties ar mūsu zinātnes pārstāvjiem. Bez tīri garīgās dimensijas tā bija arī brīnišķīga iespēja starpnacionālajai kultūras apmaiņai.

Rakstā “Vatikāna II Koncils – 20. gadsimta vislielākā žēlastība” sakāt: “Šie dokumenti kļūs par svarīgu faktoru, lai Latvijā veicinātu garīgo atmodu.” Vai šādā nozīmē runājat par ceturto atmodu?

Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgajai (kuru neredzu bez reliģiskās dimensijas), taču arī kultūras dimensijai, patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi arī materiālie priekšnosacījumi, jo, lai cilvēks pievērstos garīgajām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums.

Vai ārzemju braucienos ir iznācis nokļūt arī uz kādu koncertu ar mūsu pasaulslaveno mūziķu piedalīšanos?

Nav izdevies, jo parasti man braucienos ir piesātināta programma. Sagadījās tā, ka Birmingemā 2009. gadā biju tajā pašā laikā, kad tur simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs diriģents bija Andris Nelsons. Es toreiz kalpoju divas nedēļas Birmingemas katedrālē.

No mākslas baudīšanas ārzemēs spilgti atceros Vispasaules jauniešu dienās Krakovā nacionālajā muzejā izstādi “Marija – žēlsirdības Māte”. Tur bija gan plaši pazīstami darbi – Dīrera un Zurbarāna gleznas, Mikelandželo “Pietas” kopija –, gan arī tādi, ko līdz tam nebiju redzējis.

Viena no iespaidīgākajām izstādēm pērnvasar Latvijā bija “Arsenālā” aplūkojamā vācu mākslinieku izstāde “Gara radinieki”, kurā, kā tika lēsts, atradās darbi 100 miljonu eiro vērtībā, gleznoti laikposmā, kas aptver pēdējo pusgadsimtu. Mākslinieki arvien turpina gremdēties Otrā pasaules kara laika radītajos pārdzīvojumos, viņu dvēseles dzīlēs nacisma radītais ievainojums ir vēl arvien. Daļa mākslinieku uzlikuši uz audekla to, kas snauž viņu zemapziņā, tostarp lielu haosu un apjukumu. Savukārt citos darbos bija redzama vēlme uzkonstruēt ideālo pasauli, kur valda vāciskā kārtība un perfektums. No vienas puses, fascinē, bet, no otras, sametas mazliet baisi… Jo cilvēku nevar ielikt dzelžainu regulu rāmjos un piespiest strādāt kā mehānismu.

Esmu apmeklējis Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas rīkotos koncertus, un spilgtu iespaidu atstāja Dmitrija Šostakoviča 9. simfonija. Tā tikusi uzrakstīta par godu uzvarai pār fašistisko Vāciju. Taču interesanti, ka komponists, apdziedot Padomju Savienības uzvaru, vienlaikus ir ironisks, pat grotesks un atmasko šā režīma būtību. Tas bija izdarīts tik smalki, ka savulaik cenzētāji nesaprata un neatšifrēja.

Decembrī žurnālā “Mājas Viesis” bija publicēta Imanta Lancmaņa altārglezna, par kuru autors sacīja, ka mūsdienās Kristus augšāmcelšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga. Jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu.

Biju uz šīs gleznas atklāšanu un patiešām priecājos, ka šāds novatorisks darbs ir tapis. Interesanti, ka Lancmaņa kungs Kristu, kam ap vidu ir Lielvārdes josta, ielicis Latvijas ainavā un kontekstā un četrus Kristus kareivjus attēlojis kā dažādu laikmetu pārstāvjus Latvijas vēsturē. Vēstījums ir intelektuāli garīgs; ar mākslas līdzekļiem tiek uzdots jautājums – kā tu pret šo notikumu attiecies, ko tas nozīmē tev šodien?

Vai esat noskatījies plašu ievērību guvušo filmu “Melānijas hronika”?

Pagaidām ne, bet esmu dzirdējis atsauksmes un ceru, ka būs iespēja noskatīties. Ir svarīgi, ka šī tēma tiek aktualizēta. Jo, kā mēdz teikt, vēsture ir dzīves skolotāja. Ja mācāmies no vēstures, tad mums gluži kā pēc pretvīrusu vakcinācijas rodas imunitāte pret šo pagātnē piedzīvoto morālo vīrusu. Bet, ja vēsturi noliekam plauktā, imunitāte zūd.

Decembrī biju konferencē, kurā tika atvērts VDK zinātniskās izpētes komisijas materiālu 3. sējums. Nepieciešams, ka izpētām šo vēstures lappusi, nosaucam lietas īstajos vārdos. Svarīgi, lai cilvēks godīgi atzīstas, tā, kā to savulaik izdarīja bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Ir dažas valstis, kuras šo jautājumu ir sakārtojušas, bet pie mums vēl daudz darāmā.

Vai jums ir laiks lasīt arī daiļliteratūru?

Pēdējā laikā esmu izlasījis Harija Tumana pētījuma “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” sadaļu, kas veltīta Maķedonijas Aleksandram. Autors rak­sta, ka tādas personības, kas ar desmit tūkstošu lielu karaspēku sakāva milzīgu impēriju un iekaroja gandrīz visu tolaik zināmo pasauli, nav bijis ne pirms, ne pēc Aleksandra. Harijs Tumans mēģina izprast noslēpumu, kā Aleksandrs dabūja gatavu to, kas no veselā saprāta viedokļa šķiet neiespējams. Maķedonijas Aleksandrs spēja uzrunāt savus karavīrus, argumentēt, iekustināt emocijas, un viņam bija vīzija par to, kas darāms. Te, manuprāt, ir arī atbilde, kas būtu vajadzīgs mūsu ceturtajai atmodai.

Brīvajos brīžos iznācis atgriezties arī pie Klaiva Steiplsa Lūisa “Nārnijas hronikas” un Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka”. Jo šīs grāmatas, no vienas puses, ir kā pasakas, taču tajās ir ietverts dziļš garīgs vēstījums.

Starp citu, pērn ir iznākusi klausāmgrāmata “Jaunā Derība jaunā tulkojumā” – audioieraksts lomās, un es esmu ierunājis Pilāta tekstus.

Pieminējāt līdzdalību Zinātņu akadēmijas eks­pertu komisijā.

Jā, LZA ievēlējusi mani par Goda biedru un aicina uz saviem pasākumiem. Zinātne arī ir daļa no kultūras, un tieši šo intelektuālo, pētniecisko dimensiju mums kultūrā vajadzētu vairāk.

LA.lv