×
Mobilā versija
Brīdinājums +26.1°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
6. septembris, 2017
Drukāt

Anda Līce: Atkal jāiet skolā

Lice_VI

Anda Līce

Tā ir bijis un būs, ka visi nekad nedomās vienādi, tāpēc vienmēr pastāvēs izvēle, ar ko mums katram biedroties. Dzīves garšas buķeti nodrošina tieši daudzveidība. Cīņa par vienveidību uzskatu laukā, tāpat kā par monokultūru lauksaimniecībā ir bezjēdzīga un noved pie noplicināšanās, toties tā ir lielisks līdzeklis manipulēšanai ar sabiedrisko domu. Mēs taču vēl atceramies – uzskatu daudzveidība nebija iespējama vienīgi kompartijā.

Lai kaut kas valstī sakustētos uz labu, mums ir jākāpj zemē no saviem novērošanas torņiem, kuros esam aizsēdējušies, un jāiesaistās notiekošajā. Visa pamats ir godprātīga savu tiešo pienākumu pildīšana, bet tikpat svarīgi ir iekustināt domāšanu, ar ko daudzi sevi nevēlas apgrūtināt un to atvēl kādiem citiem. Un, kad nu šie citi sāk noteikt mūsu dzīvi, mēs saķeram galvu. Jēdzienu “pilsoniska sabiedrība”, manuprāt, vispirms raksturo atbildība katram par saviem vārdiem un darbiem. It kā jau nekā īpaša, it kā pašsaprotami, tomēr tā ir tik reti novērojama parādība.

Kad es saku – ir jāstājas kādā no uzskatu ziņā tuvākām politiskajām partijām, man atbild: “Bet tur jau priekšā ir tāds un tāda.” Nu, un? Pašlabuma meklētājus ir jāmācās atšķirt no jēgas meklētājiem. Pirmie uz Mēnesi nelidos, viņi vienmēr tepat vien būs un maisīsies kā peļu s… pa putraimiem. Viņiem uz lūpām vēl nav nožuvis iepriekšējās partijas piens, bet šie jau drasē uz nākamo. Tādiem var būt arī dots uzdevums – ārdīt to vidi, kurā viņi nonāk. Tik nelielā valstī kā Latvija nemaz nav iespējams noslēpt savu patieso būtību. Tas ir tikai laika jautājums. Un tad katram ir jāizšķiras – biedroties ar negodīgiem cilvēkiem vai ne. Tas ir eksāmens ne jau viņiem, bet mums, eksāmens par katra spējām atrast kompromisus ar savu sirdsapziņu. Starp mūsu vēlmēm un sirdsapziņu sadursmes var notikt pat vairākas reizes dienā.

Jo augstākā amatā kāds ir, jo biežāk notiek šī zibenim līdzīgā izlādēšanās. Kā tagad to redzam valsts pirmo personu uzvedībā sakarā ar “oligarhu lietu”. Diemžēl tie, kuriem pirmajiem vajadzēja celt trauksmi par valsts nozagšanu, ir tā sasaistīti, ka nevar pirkstiņu pakustināt, un tikai kaut ko neskaidru īd par katra paša atbildību. Nožēlojami, taču ne bezcerīgi. Acīmredzot citādi mūsu sabiedrību nemaz nebija iespējams atmodināt, kā vien to aplaupot un piesmejot. Tas viss pasaules vēsturē jau neskaitāmas reizes ir bijis. Tagad ir mūsu kārta atkal iet skolā.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kurš viņu vilks?

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pagaidām nav komentējis, vai gatavojas atkārtoti kandidēt uz amatu, tomēr šobrīd politiskais noskaņojums viņam nav labvēlīgs. Neviena no partijām nav paudusi pārliecinošu atbalstu Vējoņa kandidatūrai, un teju vienīgā prezidenta cerība ir Zaļo un zemnieku savienība, taču ar šīm balsīm var izrādīties par maz.

Kuru no šiem jūs gribētu par Valsts prezidentu?
Draugiem Facebook Twitter Google+