Mobilā versija
Brīdinājums +15.5°C
Bērtulis, Boļeslavs
Ceturtdiena, 24. augusts, 2017
18. novembris, 2016
Drukāt

Atriebība kapteiņa Linča garā

Auzins_VS

Arnolds Auziņš: "Es negaidu iedvesmu kā slinki dzejnieki, varu rakstīt jebkuros apstākļos, vislabāk lietainā laikā, kad nav vēlēšanās līst laukā no mājām."

Novembra nogalē jubileju svinēs ražīgais rakstnieks Arnolds Auziņš (29.11.1931.).

Auziņš dzimis Dundagas pagasta Sumberes ciema “Mālejās”, agri iemācījies lasīt un jau pirmajā klasē uzrakstījis pirmo dzejoli.

Pirmā grāmata ir 1965. gada viencēlienu konkursā prēmētā drāma “Mirušie sāk runāt”, taču kopumā Auziņš savā daiļradē ir ļoti ražīgs un daudzveidīgs, rakstījis kā dzeju, tā stāstus, pasakas, humoreskas, dokumentālo prozu, publicistiku, libretus, filmu scenārijus dažādu vecumu auditorijām. Un – arī kriminālromānus, pie kuriem pieder “Kā toreiz Virdžīnijā”.

Kādēļ šāds nosaukums, kas drīzāk saistās ar Tomasu Mainu Rīdu, neatklāsim, lai interesantāk lasīt.

Grāmata “Lata romānu” sērijā iznāks janvāri, bet šobrīd piedāvājam fragmentu no tās.

Un – paša autora sacīto: “Ir autori, kas titullapā ieraksta: “Visi aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti.” Ja es tā rīkotos, nebūtu patiess. Arī romānam “Kā toreiz Virdžīnijā” ir konkrēti prototipi.

Ceru, ka viņi neapvainosies un neturēs ļaunu prātu, jo esmu pārveidojis gan situācijas, gan raksturus, atmetis nost lieko, paspilgtinājis būtisko.

Ja kāds sazīmēs sevi un iebildīs, ka tā gluži nebija, man iespējams aizstāvēties: “Bet varēja būt”, vai arī pāriet uzbrukumā: “Tu slikti pazīsti sevi”, vai izlīdzēties ar tik spēcīgu ieroci kā demagoģija: “Dzīve un literatūra nav viens un tas pats.””

 

Kā toreiz Virdžīnijā, Fragments no Arnolda Auziņa jaunā romāna

Trešajā dienā Aivaru mežā pārņēma apātija. Viņš jau bija samierinājies ar nenovēršamo galu. Sajuta smaržojam kotletes. Vēl karstas un čurkstošas uz pannas. Nāsīs iesitās tik spēcīgs smārds, ka vēders sarāvās čokurā. “Es laikam sāku jukt prātā.”

Bez ēšanas būtu izticis veselu nedēļu. Veselības žurnālā viņš bija lasījis, ka, septiņas dienas badojoties, ne tikai atbrīvojas no liekā svara, bet – galvenais – organisms attīrās, tikai jādzer daudz šķidruma – trīs litri ūdens dienā. Tagad briesmīgi slāpa, īpaši no diviem līdz pieciem pēcpusdienā, kad saule karsēja visnegantāk. Kā par spīti debesīs neviena mākonīša. Par lietu Aivars priecātos kā par eņģeļu izrādītu žēlastību. Pavasarī laika reģis, kurš pusgadsimteni pierakstīja savus novērojumus, apgalvoja, ka vasara būšot slapja un vēsa. Pagaidām apstākļi liecināja, ka gudrinieks smagi kļūdījies. Iespējams, jūlijā dažās dienās nolīs mēneša norma. Savukārt augustā var uznākt tāds aukstums, ka jāstaigā vatenī un naktīs salnas dārzā nokodīs krāšņās dālijas. Bet kāda jēga prātot par dienām, kuras viņš vairs nepiedzīvos? Žēl ne tikai sevis, arī Daces. Mīlestība vēl pumpurā, nepaguva uzplaukt un izsmaržot. Nāve nāktu kā atvieglojums pēc pārciestām mocībām, tomēr dvēsele protestēja, ka jāmirst tik pazemojoši un apkaunojoši.

Virs galvas riņķoja putns – tāpat kā pirmajā dienā. Vanagu lidonis neatgādināja. Meta draudīgus lokus arvien zemāk. Aivars sadzirdēja spārnu švīkstus. Kļuva pavisam neomulīgi.

“Tā ir maitu lija. Gaida manu nāvi. Putnam piemīt nemaldīga intuīcija, saprot, ka es vairs ilgi neķepurošos. Tad viņš knābās manas atdzisušās miesas. Pretīgi. Nebūs pat kas mani apbedī. Un nebūs jau arī ko – tas putns… Stāsts par domu pārraidi ir lētticīgu ļautiņu muļķošana.”

Divās dienās, kas vilkās bezgalīgi, Aivars daudz domāja par Daci un Egilu, sūtīja abiem ziņu, bet ne draugs, ne mīļākā nereaģēja. Netaisnīgi arī viņiem pārmest, ja pašam nav ne jausmas, kur atrodas, kas šis par mežu, uz kuru pusi no pilsētas pazudušo meklēt. Mobilo telefonu kafejnīcā viņš bija izslēdzis un vēlāk neattapa ieslēgt. Kabatā bez skaņas tas vibrēja vismaz reizes desmit, tātad par viņu interesējas un zvanītāji nesaprata, kāpēc viņš izvairās un neatbild.

Piesiets pie koka, krustām šķērsām Aivars bija pārdomājis savu dzīvi divdesmit astoņu gadu garumā. Pēc celtniecības koledžas izdevīgs darba piedāvājums abus ar Egilu atveda uz šo pilsētu. Pelnīja labi, bet laiks aizskrēja tukšgaitā, jo neviena meitene pirms Daces nešķita tik pievilcīga un iekārojama, lai atdotu savu sirdi un roku. Vaina slēpās ne jau daiļajā dzimumā, bet viņā – trūka īstu, spēcīgu jūtu, lai uzņemtos atbildību par ģimeni. Atturēja arī Egila neveiksmīgā laulība. Vaļsirdības brīdī pie glāzītes draugs atzinās, ka pārāk dažādas bijušas intereses, taču noklusēja sava rakstura vājumu – nepamatotu greizsirdību, kas sagandēja dzīvi jaunajai, skaistajai sievai un pašam. Viņa nedrīkstēja uz citu vīrieti paskatīties, uzsmaidīt vai pārmīt laipnu vārdu. Tad bija uguns pakulās. Laulātā draudzene nevēlējās ilgāk uzklausīt nepelnītus pārmetumus un pieprasīja laulības šķiršanu. Egils lūdzās un solījās laboties, viņa vairs neticēja, jo ne jau pirmo reizi vīrs nožēloja savu rīcību, turklāt pats nelaida garām iespēju pameņģēties ar vieglprātīgām drostaliņām, uzskatīdams, ka viņš drīkst, sieva – ne.

Aivars zināja, ka vecpuisī nenodzīvos, gan satiks īsto un vienīgo. Tagad labajiem nodomiem, nākotnes plāniem pārvilkta svītra. Viss beidzies. Maitas putns jau noskatījis viņu kā nabaga cāli.

Smaržas halucinācijas nomainīja redzes dīvainības. Pārdesmit soļu attālumā viņš ieraudzīja divus cilvēkus. Tā noguris un izslāpis ceļinieks tuksnesī redz mirāžu – palmas vai ezeru, lai gan bezgalīgajā smilšu klajumā nav neviena koka un ūdens krātuvju. Vai tiešām rādās rēgi? No kurienes šajā nolādētajā nostūrī radās puisis un meitene? Ne ogu, ne sēņu vēl nav. Ka jauniešus mežā interesē daudz nopietnāka nodarbe, par to viņš neaizdomājās.

Skaļi pakliegt Aivars vairs nejaudāja. Viņš pavēra muti, bet palīgā sauciens izskanēja kā nožēlojams čuksts. Līdzīgi notiek sapnī, kad skaņa nenāk laukā. Mīlnieki viņa sēcienu nesadzirdēja.

Jauneklis skūpstīja meiteni un pogāja vaļā viņas blūzīti.

– Ak Dievs! – viņa iekliedzās.

– Kas ir? Kas tev notika?

– Paskaties tur!

– Kaut kas traks! Jāiet atbrīvot.

– Jāizsauc policija!

– Iekulsimies tikai nepatikšanās. Vispirms jānoskaidro lietas apstākļi.

Viņi pienāca nelaimīgajam klāt.

– Kas jūs te piesēja? – puisis vaicāja.

– Nezinu, – atbildi abi vairāk nolasīja no lūpām.

– Sajucis nabadziņš, – meičai tapa skaidrs.

Viņi atraisīja gūstekni. Aivars bez spēka saļima.

– Piezvanīsim ātrajiem!

– jaunais cilvēks sacīja.

– Saviem spēkiem šis nekur tālu netiks.

– Bet kā mēs pateiksim, kur viņš atrodas?

– Jāaizvelk līdz ceļam.

– Ir nu gan neraža!

– Es pats, – Aivars murmināja. – Jūs mani tikai… balstiet!

Kājas tomēr neklausīja, notirpušas, kļuvušas nejūtīgas, kā piederētu citam, svešam ķermenim. Bez jauniešu palīdzības nelaimes čupiņa paliktu uz vietas. Noderēja pat meitenes trauslais plecs.

“Slava mīlestībai! Visu zemju mīlētāji, savienojieties! Naids ir uzveicams.”

Nekaunīgi riņķojošais putns bija nozudis. Varbūt spārnotā būtne bija redzes māns, izmisuša cilvēka iedoma? Šķita, arī divi izpalīdzīgie jaunieši nemaz īstenībā nepastāv, tas ir sapnis, kas nekad nepiepildīsies.

Bet glābēji labi pazina apkaimi, precīzi pateica ātrajai palīdzībai ceļu un pat zināja, cik liels attālums līdz pilsētai.

Novada slimnīcu gribēja likvidēt kā daudzās citās pilsētās. Pateicoties pašvaldības enerģiskajai rīcībai, dziednīcu saglabāja. Domes priekšsēdētājs ar delegāciju un petīciju brauca uz Veselības ministriju un ātrāk neatstāja kabinetu, kamēr neguva apliecinājumu, ka ārstniecības iestāde pastāvēs. Ne vien grēks, pat noziegums būtu pamest nesen celto ēku, dārgu un modernu aparatūru un profesionālus mediķus atstāt bez darba. Slimniekus tad vajadzētu vest tālu uz citu pilsētu, laiks, kad katra minūte no svara, paietu ceļā, un pacientiem, kuriem nepieciešama steidzama ķirurģiska iejaukšanās, draudētu letāls iznākums.

Jaunieši palika pie cietušā tik ilgi, kamēr ieradās slimnīcas mašīna. Dažos vārdos viņi izstāstīja ār­stam par vājinieka stāvokli.

– Jūs brauksiet līdzi?

– Nē, mēs te gadījāmies pavisam nejauši.

– Skaidrs.

Puisis ar meiteni saskatījās un uzsmaidīja viens otram. Viņus gandarīja paveiktais, un tagad drīkstēja veltīt laiku sev.

– Es jums būšu visu mūžu parādnieks, – Aivars čukstēja.

– Tagad viņš runā pavisam sakarīgi, – meitene atzina.

Apkampušies mīlētāji devās atpakaļ mežā.

– Par ko sūdzaties? – ātrās palīdzības ārsts prasīja Aivaram.

– Nespēks. Trīs dienas es biju piesiets mežā pie koka.

– Kurš to izdarīja? Mēs ziņosim policijai.

– Viņi bija maskās.

– Vairāki?

– Divi. Man ir aizdomas. Pamatotas.

– Labi. Klusējiet! Jums grūti runāt.

– Jā. Ja jūs būtu sasaistīts… Tik ilgu laiku.

– Pagaidām vēl nav dzirdēts, ka neapmierināti pacienti ved ārstu uz mežu.

– Laimīgais. Jums vēl viss priekšā.

Viņa pēdējie vārdi. Ne jau pirms miršanas, bet pirms aizmigšanas. Miegs bija nepieciešams vairāk par ēdienu, lai atgūtu spēkus.

Kad pēc divpadsmit stundām Aivars pamodās, pirmo vārdu izdvesa:

– Dzert.

– Būs dzīvotājs, runā par dzeršanu, – palātas biedrs komentēja un pasniedza slāpstošajam glāzi ar ūdeni.

– Daudz šķidruma viņam uzreiz nedrīkst dot, – pamācīja trešais gulošais – večuks ar lielu dzīves pieredzi. – Jauns, izķepurosies.

Ienāca māsiņa, lai izmērītu temperatūru.

– Kur es atrodos? – Aivars vaicāja.

– Slimnīcā.

– Paldies Dievam. Es domāju, ka cietuma kamerā.

– Ja jūs nav pametusi humora izjūta, ātri tiksiet uz kājām.

– Temperatūra bija paaugstināta, spiediens paaugstināts, pulss pazemināts. Māsiņa iedeva viņam vitamīnus.

– Jums nepieciešams miers.

– Visā pasaulē nav miera, kā lai es pie tā tieku? – Aivars atbildēja filozofiski.

Kad māsiņa aizgāja, viņš piezvanīja Dacei.

– Kur tu esi? Kas ar tevi noticis? Kāpēc neatbildi uz maniem zvaniem? Atkal biji komandējumā? Uz kurieni šoreiz? Kāpēc tu nesaki patiesību?

– Tu uzdod pārāk daudz jautājumu. Esmu slimnīcā.

– Infarkts? Insults?

– Nē. Atnāc ciemos. Neko man nest nevajag. Buča!

 

Sagatavojusi LINDA KUSIŅA

Pievienot komentāru

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+