Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. septembris, 2015
Drukāt

Autoram pa pēdām jeb Visus aiz restēm!

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Skatīsimies patiesībai acīs: mēs visi zogam. Nepuriniet galvu un nestāstiet man par savu likumpaklausību. Ir kādreiz gadījies veidot ielūgumus uz bērnu ballīti, tos izrotājot ar internetā atrastu fotogrāfiju vai zīmētu motīvu? Autoru uzmeklējāt, atļauju viņam palūdzāt? Un kā ar pašu ballīti: vai tajā kādā brīdī neskanēja mūzikas ieraksti? AKKA-LAA un LAIPA licenci iegādājāties? Apsveikuma kartē bija ierakstīts dzejolītis? Autoru norādījāt, par atlīdzību vienojāties? Nē? Tad par ko mēs runājam?!

Absurdi un vēl absurdāk

Protams, tā ir autortiesību novešana līdz absurdam, taču reālā situācija tieši tāda arī ir: absurda, ar tendenci uz absurda līmeņa saasināšanos, turklāt šis saasinājums notiek laikā, kad a) ikviens cilvēks uzskatāms par autoru; b) vidējais mūža ilgums pieaudzis līdz visu laiku vēsturiskajam maksimumam, un arī autortiesību aizsardzības laiks visā Eiropā pieaudzis līdz 70 gadiem pēc autora nāves. Citiem vārdiem sakot, patlaban ir ļoti reāla situācija, ka, piemēram, 1915. gadā tapušam (mākslas) darbam autortiesību termiņš var beigties 2035. gadā vai pat vēl vēlāk. Matemātika vienkārša: pieņemsim, ka runa ir par 1895. gadā dzimušu rakstnieku, mākslinieku vai fotogrāfu, kurš jaunībā kaut ko radījis. Tā kā 1915. gads ir Pirmā pasaules kara laiks, tā varētu būt vēsturiska fotogrāfija no frontes, aizkustinošs apraksts par latviešu bēgļu dzīvi kaut kur Krievijā vai iemūžināta Raiņa un Aspazijas pastaiga Kastaņolā.

Autors savu eseju vai fotogrāfiju nav parakstījis pat ar pseidonīmu – šāda situācija 20. gadsimta pirmajos divos gadu desmitos bija ļoti reāla –, tādēļ nav zināms ne viņa vārds, ne tālākais liktenis. Iespējams, viņš kritis frontē vai miris no spāņu gripas, kas Eiropā plosījās ap 1918./1919. gadu, bet tikpat iespējams, ka viņš nodzīvojis piepildītu 70 gadus ilgu vai garāku mūžu. Būtu vismaz nomiris 1942. gadā, domā neapmierinātais žurnālists, kuram kā ēst vajag Raiņa un Aspazijas bildi, bet lietot viņš to nevar, vismaz legāli ne, jo visu, kuri miruši pēc 1942. gada, autortiesības tiek aizsargātas 70 gadus pēc nāves.

Autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu. Neapšaubāmi. Tomēr ne velti pasaulē notiek nemitīgas cīņas ap autortiesību likumiem un noteikumiem.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+