Bezmiega zona. Dzejniece Iveta Ratinīka 0
Dzejniece, literatūrzinātniece un kritiķe Iveta Ratinīka (1978) dzimusi Viļānos, agrīnā jaunība pavadīta Rēzeknē.
2000. gadā Rēzeknes Augstskolas (RA) Humanitārajā fakultātē iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds filoloģijā un latviešu valodas, literatūras un kultūras vēstures skolotāja augstākās profesionālās izglītības diploms; 2002. gadā Latvijas Universitātē (LU) iegūts humanitāro zinātņu maģistra grāds filoloģijā, bez piecām minūtēm finišētas doktorantūras studijas LU. Kopš pērnā gada septembra – filoloģijas doktorante Daugavpils Universitātē. Strādājusi par latviešu valodas un literatūras, kā arī kultūras vēstures skolotāju Rēzeknē, bijusi Baltu filoloģijas pētnieciskā centra vadītāja un sabiedrisko attiecību speciāliste RA, zinātniskā līdzstrādniece, tekstu autore reklāmas aģentūrā “McCann-Ericson Riga”, AKKA/LAA komunikācijas nodaļas vadītāja, kopš 2008. gada – latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Lasījusi dzejas teorijas un kritikas kursu LU un Literārajā akadēmijā, aktīvi rakstīti literatūrkritiski raksti, veidoti plašāki komentāri par literatūru Radio. Saņēmusi Latvijas Izglītības inovācijas balvu par jaunu ideju ieviešanu izglītības un mācību procesā (2011). Pirmā dzejas publikācija – dzejoļu kopa “Emociju šķērēs” RA jauno autoru kopkrājumā 1998. Dzeja publicēta preses izdevumos (“Mājas Viesis”, “Kultūras Diena”, “Kultūras Forums”, “NRA”), portālos (“Satori”), kopkrājumos un antoloģijās latviešu, angļu un vācu valodā. Debijas krājums “Rūgts” iznācis 2011. gadā, nominēts Literatūras gada balvai (2012).
– Kam vajag vairāk drosmes – rakstīt mīlestības dzeju vai dzīvē pateikt: “Es tevi mīlu” un kāpēc?
– Dzejas tapšana bez mīlestības nav iespējama. Var variēties tās tapšanas objekti, intensitāte, taču tikai patiesas emocijas veido dzejas kodolu. Tieši tāpēc tiem autoriem, kas sevi sākotnēji apzināti vai ne atklāj kā liriķus, ir tik ļoti grūti būt laikmetīgiem, moderniem, aktuāliem, saprotamiem auditorijai, ja vien viņi neizdabā populāriem stereotipiem, shēmām, gaumei. Diemžēl vai par laimi, to grūti spriest, man ir grūti pārvarēt personiskās emocionālās pieredzes robežas. Var apskaust, piemēram, Kārli Vērdiņu vai pēdējā laikā Arvi Vigulu, kas spilgti spēj saplūdināt dzejas un vēstoša, visbiežāk ironiska, ar paša pieredzi maz saistāma vēstījuma tapšanu augstvērtīgā tekstā.
Vai ir viegli pateikt “Es tevi mīlu”? Jā. Daudz grūtāk ir turpināt mīlēt arī pēc tam. Arī pēc tam, kad salūsti vai tiec salauzts.
– Kā sajūtat latgalisko sevī?
– Latgaliskais manī ir drīzāk zemādas izjūta, bezapziņas reakcija. Urrāpatrioti, īpaši tie, kam par tādiem ir izdevīgi būt kādu savu pētniecisko, politisko vai citādu ambīciju pēc (un diemžēl šādi cilvēki patiešām ir sastopami), manī izsauc nīgrumu. Nerakstu latgaliski, taču tā runāju ar ģimeni, savu sirdsapziņu, Dievu un arī kaķi. Diez vai spēju sevi kaut vai iedomāties lokālpatriotisku esam.
– Kas dzīvē sagādā vislielāko gandarījumu?
– Prieku sagādā spēja, varbūt pat talants redzēt skaisto, pamanīt detaļas, pustoņus. Priecāties par to, ko citi pat nepamana. Lielākā mērogā – mans skolotājas darbs un atbalsošanās manos talantīgākajos skolēnos. Brīdis, kad viņi mani pāraug, apliecina, ka esmu ne tikai eksistējusi, bet arī pilnasinīgi dzīvoju.
***
Mīlestības nav
I
bezmiega zona.
iedzīvotāji baidās
no saviem sapņiem.
(tikai ne rozā ziloni,
tikai ne to)
un jā. Atkal.
tu. vasara. Jūlijs.
mana māte ravē
magoņu laukus.
II
atnāk rīti. un izdur acis.
izdzīvotāji baidās elpot.
mīlestības nav.
III
vizoši melns, samtaini pelēks,
atkal stūri, kas izšķīduši,
tomēr atsit sāpīgi
mūsu neērtos apavos ievilktos pirkstus.
vizoši melns, samtaini pelēks.
tikai neskatīties. tikai neklausīties. tikai neiemigt.
mīlestības nav.
IV
Prometeju dvīnis
spēlējas ar nozagto elektrību.
(apaļās spuldzītes
šī pilsēta vairāk
neražo) un tad pēkšņi metro, un sliedes,
kas atvadoties izraisa
avāriju. mīlestības nav.
V
sestdiena. mēs varam būt vientuļi,
cik tīk. ne ilgāk.
rīt eņģeļi
pārbrauks mājās
VI
man pukst sirds
ne vairāk kā embrijam
abortu plakātā
un es nemāku runāt par jūtām,
pirms tās galīgi pagājušas,
padarot runas šīs
bezjēdzīgas. bezmiega zona,
no dieviem nozagts laiks.
…bet dzīve taču turpinās
kā vektoru vingrinājumi –
tikpat bezjēdzīga
***
nav laikam nozīmes,
ja tev to neparādu.
kā gausi zirnekļi
klīst pirmdienas pa ādu
un pieplok aukslējām,
līdz nesūcas vairs gaiss
šais svešajās un vientuļajās
plaušās
