Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Brāļu kapi ir simboliska vieta kopīgai piemiņai

berzins_leta8

Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicinājums 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu biedrībai un Latvijas Nacionālo karavīru apvienībai, kā arī citām kara veterānu organizācijām – Latviešu strēlnieku apvienībai un “Daugavas vanagiem”.

 

Latvijas valsts un ikviena godprātīga politiķa morāls pienākums pret savu tautu ir pagātnes pāridarījumu sajūtas mazināšana un sociālā izlīguma veicināšana. Tādēļ tieši 8. maijs ir atbilstoša diena, lai izteiktu aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem pulcēties vienotā piemiņas pasākumā un kopīgi pieminēt visus nacisma un komunisma upurus Otrajā pasaules karā. Un tieši Rīgas Brāļu kapi, kur atdusas dažādās frontēs un dažādos karos kritušie karavīri, ir vienlīdz simboliska vieta kopīgai piemiņai, kas mūs vienotu, nevis turpinātu šķelt divās karojošās pusēs.

Šogad aprit 67 gadi, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Tomēr Latvijas valsts traģēdija, kad mūsu tautieši tika ierauti divu lielvaru slaktiņā un kad bojā gāja desmitiem tūkstošu jaunu cilvēku, kad tauta pret pašas gribu tika sadalīta divās karojošās pusēs, kad brālis tika nostādīts pret brāli, joprojām tiek izmantota pretrunu sēšanai un tautas dalīšanai. Ir saprotams, kādēļ izveidojusies šāda savstarpēji pretrunīga situācija. Daudzi Latvijas pilsoņi, kas Otrā pasaules kara laikā karoja sarkanās armijas rindās, kļuva par Latvijas PSR nomenklatūras un represīvo iestāžu darbiniekiem. Vienlaikus neapstrīdams ir fakts, ka sarkanās armijas rindās kara pēdējos gados nokļuva vairāk nekā 57 tūkstoši mobilizēto Latvijas iedzīvotāju. Daudzi tika iesaistīti 130. latviešu strēlnieku korpusa vienībās un piedalījās Kurzemes kaujās. Tieši tur notika smagas sadursmes ar Vācijas karaspēka vienībām, kuru sastāvā karoja arī iesauktie latviešu puiši. Tas kara traģēdijas piemiņu dara daudz sāpīgāku un smagāku, jo abās frontes pusēs karoja brāļi, draugi, kaimiņi, skolasbiedri. Tomēr ikvienam no mums ir dārga savu tuvinieku piemiņa neatkarīgi no tā, kādā frontes pusē mūsu tēvi vai vectēvi ir karojuši.

Kopš 1995. gada, kad 8. maijs Latvijā tiek atzīmēts kā Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, šajā nozīmīgajā datumā mūsu valstī notiek vairāki piemiņas pasākumi. Dažādās pusēs karojušajiem tie ir atšķirīgi gan laika, gan vietas ziņā. Bet Latvijas valsts oficiālais 8. maija atceres rituāls ik gadus notiek Rīgas Brāļu kapos. Tajā piedalās valsts augstākās amatpersonas, Nacionālo bruņoto spēku vadība un ārvalstu vēstnieki.

 

Tomēr ir pamats apgalvot, ka šis piemiņas rituāls tā īsti nekalpo savam galvenajam uzdevumam – atgādināt cilvēkiem par nacisma traģēdijām un mācīt to, ka mūsu nākotne, cilvēku attiecības un valsts politika jāveido tā, lai līdzīgi notikumi nekad vairs neatkārtotos.

 

Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka pirms oficiālā atceres pasākuma pie Svētās uguns un Mātes Latvijas ziedus noliek 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu organizācija. Abi piemiņas pasākumi Brāļu kapos notiek atšķirīgos laikos un to dalībnieki nesatiekas. Savukārt tajā pašā laikā Lestenes karavīru kapos latviešu leģionārus atceras viņu karabiedri un tuvinieki.

8. maijam jākalpo ne tikai piemiņai, bet arī daudz tālejošākam mērķim – sociālā sabiedrības izlīguma veicināšanai, jo pretējā gadījumā vairāk nekā pusgadsimtu ilgā laika posmā pēc cilvēces lielākās traģēdijas mēs nebūsim apguvuši nopietnāko no mācībām, kas izriet no Otrā pasaules kara un visiem iepriekš notikušajiem kariem. Mēs nebūsim darījuši visu iespējamo, lai konfrontācijai, naidam un atriebībai, ko uz totalitāru lielvaru ideoloģijas pamatiem joprojām vēlas reanimēt atsevišķi radikālie grupējumi, mūsu sabiedrībā vairs nebūtu dzirdīgu ausu un kaismīgu piekritēju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+