Ciemos Pelču un Padures skaistākajos dārzos 0
Kuldīgā sabraukušie puķu draugi nupat, 13. jūlijā, varēja aplūkot astoņus skaistus privātos dārzus. Iepazīstinām ar diviem no tiem – “Vītoliem” Pelču pagastā un “Lazdkalniem” Padures pagastā.
Abiem dārziem ir vairākas kopīgas iezīmes. Tie nav ierīkoti klajā vietā – mājas nopirktas gadsimtu mijā un desmit gadu laikā īpašumi pakāpeniski sakopti, pārbūvēti un labiekārtoti. Šie dārzi ir samērā vienkārši, tie nedižojas ar greznību, milzu plašumu vai augu pārbagātību. Taču puķu draugus šādi tautas klases dārzi vienmēr interesējuši, jo līdzīgus ierīkot daudziem būtu pa spēkam.
Zem lielā vītola
“Vītolu” pagalma vidū slejas varens vītols nokareniem zariem. Īsts skaistulis, bet vai nav drusku par lielu dārzam ciemata centrā? Taču dižais koks ir mājas vizītkarte, turklāt ar saviem trauslajiem zariem aizsedz acīm netīkamu grandiozu celtni – ciemata katlu māju, kas ieriktējusies pretējā ielas pusē. Jau agrākos laikos šis arhitektūras šedevrs apkārtni nedaiļoja, bet tagad, pamests un paplucis, – ne tik!
Reisu ģimene “Vītolus” nopirka 2000. gadā. Pirmo gadu aizņēma celtniecības darbi – Līvānu mājiņu pārbūvēja, paplašināja un siltināja, pēc tam ķērās pie dārza iekārtošanas. Akurāti sakoptais īpašums 2011. gadā atzīts par Kuldīgas novada sakoptāko lauku sētu. Velga Reisa ir farmaceite aptiekā “Kuldīgas zāles”, Jēkabs Reiss – fizkultūras skolotājs Laidzes pamatskolā. Galvenā puķu kopēja ģimenē ir viņu meita Inese Reisa, Kuldīgas 2. vidusskolas vācu un angļu valodas skolotāja. Saspringtajam, stresa pilnajam pedagoga darbam ir arī sava priekšrocība – divi brīvi vasaras mēneši, ko var veltīt dārza darbiem.
Vēl viena īpatnība ir dārza novietojums gandrīz vai krustcelēs – ielas to ieskauj no trim pusēm! Ja dzīvotu pilsētā, klātos pavisam švaki, jo būtu smagi jānopūlas, tīrot garās ietves. Par laimi, ciematā dzīve vienkāršāka – ietvju nav, jātīra vienīgi piebraucamais celiņš.
Zemes gabals atrodas nogāzē ar izteiktu slīpumu. Tāds reljefs nelielā zemes platībā saimniekiem vienmēr ir izaicinājums: kā šādu pagalmu iekārtot, lai būtu praktisks un vizuāli pievilcīgs?
Dārza augstākajā daļā, kur kādreiz atradās nodeguša šķūņa akmens pamati, Ineses tēvs uzcēla saimniecības ēku grupu, veidojot vienotu būvi L burta veidā. Tur atrodas garāža, pagrabs, kā arī malkas šķūnis. Ēku krāsojumam pieskaņots žogs un vārtiņi. Laukakmeņi no vecā šķūņa pamatiem izmantoti atbalsta mūrītim.
Visapkārt dārzam stādīti dekoratīvie krūmi – melnais plūškoks ar baltraibām lapām, dažādi raiblapu grimoņi, spirejas. Nav aizmirsti arī ceriņi un filadelfi (jasmīni). Interesanti ir Amūras ceriņi ar sīkiem krēmkrāsas ziediņiem, kas pēc izskata un saldās smaržas mazliet atgādina vīgriezes un zied krietni vēlāk par citiem ceriņiem. Dārza vidū greznojas veselmalu kārkla raiblapu šķirne ‘Hakuro Nishiki’.
Zem lielā vītola uz bruģēta laukumiņa novietotas dārza mēbeles, veidojot omulīgu atpūtas vietu. Tur viegli nokļūt tieši no viesistabas, jo lielais logs, kas sniedzas līdz zemei, kalpo arī kā durvis.
Karaliski stalti slejas delfīnijas jeb zilauši maigi violetos un koši zilos toņos. Dārza stūrī noslēpušās studentu neļķes. Dārzā aug daudz sen pazīstamu lauku sētas puķu. Puķu daudzveidība radusies, iemainot stādus no draudzenēm un paziņām. Dalot sakuplojušās ziemcietes, daudz kas paliek pāri, grēks ārā mest! Inese secinājusi, ka, veidojot augu grupas, jāskatās arī uz lapu krāsu – tad puķu dobes izskatās gleznainas arī bez ziediem. Noder pelēkie, raiblapainie un sarkanlapainie augi. Sudrabainam akcentam daudzviet stādīta vilnainā sārmene. Interesanti ir veidot arī augu grupas līdzīgos krāsu toņos. Lūk, sārtā kompānija – dekoratīvā nokarenā ābele sarkanām lapām, parūkkoks, čīkstuļu laimiņš ar sarkanām lapām un heihēras. Pērn nolēmuši izmēģināt ko jaunu – angļu rozes. Šovasar tās jau zied, smarža gan nedaudz īpatnēja, toties ziedu forma ir pasakaina.
Zālienā vietumis paceļas kurmju tornīši, bet Reisi nolēmuši necīnīties ar čaklajiem racējiem – tie ir dabas daļa, lai dzīvo!
Lai nav par daudz, bet pietiek!
“Bagātība ir ļoti laba, kad mums kalpo, bet ļoti slikta, kad tā valda pār mums” – šiem Frensisa Bēkona vārdiem, kas rotā Melnaču ģimenes pirts viesu telpas sienu, piekritīs ikviens aizrautīgs dārza kopējs. Daudziem taču tā ir gadījies – pērkam arvien jaunus stādus, veidojam arvien jaunas dobes, līdz saprotam, ka savāktā bagātība mūs nevis priecē, bet izkalpina…
Tādēļ ir svarīgi laikus apstāties! Lai nav par daudz, bet pietiek. Šā principa īstenošanu varam redzēt arī Melnaču ģimenes lauku sētā “Lazdkalnos”. Kalns tur patiešām ir, jo no pagalma paveras plaša panorāma uz Kurzemes zilajiem siliem, arī lazdas augot tuvējā mežiņā, bet visi Melnači smaidīgi raugās pretī mirdzoši zilām acīm!
Solveiga un Jānis Melnači agrāk mituši Kuldīgas dzīvoklī, lauku māju iegādājušies 2002. gadā. Plašā sarkano ķieģeļu dzīvojamā ēka celta gandrīz pirms gadsimta, 1920. gadā. Nu tā ir pārplānota un izremontēta. Toties pirtiņa dīķa krastā uzbūvēta nesen. Lielu daļu būvdarbu gan pirtī, gan mājā Jānis veicis pats, viņam ir namdara un santehniķa kvalifikācija. Tagad pirts kalpo arī kā viesu namiņš. Jau izveidojies savs klientu loks, kas uz “Lazdkalniem” brauc gan pērties, gan atpūsties.
Solveiga beigusi Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, ir diplomēta agronome dārzkope. Strādā Kuldīgas alternatīvās sākumskolas Padures filiālē par dārznieci. Ierīkojusi arī savu nelielu stādaudzētavu, kur galvenokārt piedāvā ziemcietes. Vecākais dēls Tomass, kuram ir 15 gadi, aizrāvies ar sportu (agrāk nodarbojies ar vieglatlētiku, bet tagad trenējas futbolā). Stādaudzētavā liels palīgs ir jaunākais dēls septiņgadīgais Roberts Rūdolfs, viņš arī labprāt ar traktoriņu pļauj mauriņu.
Dīķis iztīrīts, padziļināts, tā krastā iestādīti ekoloģiski iederīgi augi, kuriem patīk mitrums, – kazbārdis, vītolu vējmietiņš, dienziedes, bergēnijas un astilbes. Augi skaisti atspoguļojas tumšajā ūdens spogulī.
Mājas priekšā, šosejas pusē ierīkota plaša paraugdobe, kurā aug gan dekoratīvie krūmi, gan dažādas ziemcietes. Saimniece stāsta, ka tagad, vasaras vidū, cilvēki galvenokārt interesējas par flokšiem un astilbēm. Solveigai ir arī laimiņu kolekcija. Ja dārzā ir smilšaina augsne, vērts stādīt laimiņus, jo tie labi pacieš sausumu, bet daudzās šķirnes atšķiras gan ar lapu krāsojumu (tās var būt zaļas, zilpelēkas, baltraibas, sarkanīgas), gan ar ziedu toņiem (spilgti dzelteni, balti, sārti, rozā, koši sarkani).
Pie pagraba tapis savvaļas augu stūrītis rozā toņos – tur tīk gan šaurlapu ugunspuķēm (kazrozēm), gan dzirkstelītēm, labi iejutušās arī meža zemenītes.
“Lazdkalnos” aug arī trīs diži ozoli. Rudeņos to lapas noklāj puķu dobes, kalpojot par ideālu segmateriālu sala bailīgākām ziemcietēm. Lapas nogrābj tikai pavasarī.
Piemājas dārziņā rieš ogas sarkanās un dzeltenās mēnešzemenes. Ar dzeltenajām (tās ir saldākas, maigākas un garšo pēc ananasiem) varot mieloties arī tie, kuriem zemenes izraisa alerģiju.
Solveigai vairāk patīk puķes, kas iederas lauku vidē. Veidot rožu dobi viņa nebija plānojusi taču uz rožu kāzām (10 gadu kāzu jubileju) viesi sadāvinājuši stādus. Tā tapusi samērā plaša rožu dobe. Nu gan laikam var teikt: “Tagad mums nekā netrūkst!”
{gallery id=”1917″}
