Dombrovskis nepielaidīgs – nevar dzīvot pāri līdzekļiem 0
“Latvijas Avīzē” viesojās premjerministrs VALDIS DOMBROVSKIS (“Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane, Māris Antone-vičs un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Premjer, kas jums pašlaik svarīgākais sakāms mūsu lasītājiem?
V. Dombrovskis: – Būtiskākais, kas attiecas uz ekonomiku, ir tas, ka Latvija otro ceturksni pēc kārtas ir visstraujāk augošā ekonomika ES. Tas ļaus koriģēt uz augšu saimnieciskās izaugsmes prognozi, kas pašreiz ir 2 procenti. Pēc pārskatīšanas nākammēnes šis skaitlis diezgan droši celsies. Straujāka tautsaimniecības izaugsme un ēnu ekonomikas apkarošana dod arī pienesumu budžetā. Tādēļ sākām darbu pie nodokļu mazināšanas – jāatzīst, ar negaidīti smagu diskusiju. Tomēr pozitīvi, ka apspriežamies par nodokļu samazināšanu, nevis kā iepriekš – par paaugstināšanu. Mēs uzsvaru liekam uz darbaspēka nodokļa samazināšanu – to trīs gadu laikā plānojam mazināt par 5 procentiem, no 25% likmes līdz 20%. Te jāstrādā pie kompensācijas mehānisma pašvaldību budžetiem, kuru ienākumus tieši ietekmēs šie samazinājumi. Tāpat jau šogad veiksim PVN likmes mazināšanu par 1%, lai ierobežotu inflācijas pieaugumu. Parakstījām memorandu ar Latvijas Pārtikas tirgotāju asociāciju, ka PVN samazinājums reāli atspoguļosies preču cenās, un līdzīgu vienošanos noslēgsim arī ar degvielas tirgotājiem. Ne pārāk skrupulozā vērtējumā šis samazinājums cilvēkam, kurš mēnesī pelna 500 latus, vienā gadā līdzētu ietaupīt 50 latus.
– Jūsu oponenti saka – tas esot par maz, cilvēki to nejutīšot.
– Tas iespaidos arī inflācijas krišanos – apmēram par 0,5%. Fiskālais pilna gada efekts būtu ap 40 milj. latu, kas ir patērētāju ieguvums. Attiecībā uz darbaspēku – no 2013. gada par procentu mazāks būs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet pēc tam 1. jūlijā paaugstināsim arī atvieglojumu par apgādībā esošo personu, kas būs pretimnākšana tieši ģimenēm ar bērniem. Par likmi vēl diskutēsim.
– Un cik tauta iegūs no iespējamās ienākuma nodokļa sarukšanas?
– Provizoriski – 50 latu kabatā gadā vairāk no PVN samazināšanas un 50 latu vairāk par katru samazināto IIN procentu, ja mēnesī pelna 500 latus. Fiskālā ietekme uz budžetu – 30,5 miljoni.
M. Antonevičs: – Kāpēc apsvērāt un noraidījāt rosinājumus noteikt ievērojami mazāku PVN likmi atsevišķām preču grupām, bet piemērojot visam vienprocentīgu pazeminājumu?
– Jā, versijas bija, taču bija arī pretargumenti. FM neatbalsta PVN samazināto procentlikmju lietošanas paplašināšanu, jo tikko iepriekšējos gados šo loku sašaurinājām. Pašreiz Latvijā ir augstākā PVN likme Baltijā salīdzinājumā ar lietuviešu 21% un igauņu 20%, savukārt pārtikas precēm, kurām visbiežāk prasīja radikāli samazināt PVN, nevienā no Baltijas valstīm to nepiemēro. Lietuva mēģināja, bet atteicās, līdz ar to runājot par konkurētspēju reģionā, PVN likmes tika izlīdzinātas, lai nebūtu tā, ka mums tās ir augstākās. Attiecībā uz elektrību, gāzi – skaidrs, ka fosilo energoresursu aplikšana ar nodokli ir virziens, kurp iet ES, un var rēķināties, ka arī turpmāk uz palielināšanas pusi.
Citā diskusijā bija variants, ka varbūt jāpazemina akcīzes nodokļi. Tipiskākais adresāts bija dīzeļdegviela, bet te ir problēma, ka mūsu pašreizējā likme jau no 1. janvāra būs ES minimālās likmes līmenī. Līdz ar to nav vērts īslaicīgais efekts – meklēt iespēju likmi uz pusgadu samazināt, tad atkal celt.
V. Krustiņš: – Droši vien jums ir pazīstams prof. Deniņš un citi akadēmiķi, kuri vēršas pie jums ar grandioziem plāniem būvēt rūpnīcas Latgalē, taču – nerodot pretimnākšanu?
– Pie manis viņi nav vērsušies, taču zināt zinu par šo projektu. Par to esam runājuši ar ES komisāru Piebalgu, jo Eiropas Komisijā pašreiz izvērtē Deniņa projektu. Līdz ar to tālākais būs atbilstoši vērtējumam.
– Vai jāsecina, ka šie uzņēmīgie ļaudis vērsušies Briselē pāri Latvijas valdības galvām?
– Pagaidīsim EK atzinumu.
– Varbūt jums plāni nemaz neizskatās tik grandiozi un ievērojami, kā tos pasniedz?
– Sagaidīsim novērtējumu, jo tad, ja EK piekritusi caurlūkot projektu, mums būtu lieki paralēli darbināt savu administratīvo resursu.
– Vai tad pieklājīgie eiropieši iepriekš nejautā – tas notiks jūsu robežās, vai tādas būves būs jūsu interesēs?
– Kā minēju, tieši par to bija saruna ar komisāru Piebalgu.
– Ķīļa kungs nupat atbrīvoja diezgan ievērojamu skaitu IZM darbinieku, kamēr citas ministrijas nesteidzas pārkārtoties…
– Pārkārtojumi bijuši, un kopš 2009. gada ministriju centrālie aparāti samazināti par trešdaļu.
Tas noticis visur, bet es pozitīvi vērtēju Ķīļa kunga iniciatīvu veikt atkārtotu administratīvā aparāta pārskatīšanu, atrodot papildu iespējas štatu optimizācijai. Daļēji kadru maiņas īsteno vēl dažās ministrijās, taču ierēdņu masveida atlaišana vairs nav gaidāma.
– Divi valdībai pakļauti ģenerāļi publicējuši savu iestāžu pārskatus par situāciju. Secinājumus no viņiem esam lasījuši, bet ko secinājusi valdība? Pieņēmusi informāciju zināšanai līdz nākamā gada pārskatiem?
– Te ir nianses – pārskati ir samērā īsi un visai vispārīgi. Drošības policijas darba specifika ir tāda, ka mēs saņemam daudz detalizētākas, precīzākas atskaites, taču tā ir slepena, publiski nekomentējama informācija. Taču ir jāreaģē arī uz publiski norādītajām tendencēm – ja runājam par referenduma finansējumu, tad notiek darbs, lai noteiktu, ka turpmāk finansējumam jābūt caurredzamam un ar ierobežojumiem, piemēram, liedzot kampaņām saņemt naudu no ārvalstīm.
– Jā, tā ir pārskatos minētā “Maskavas roka”, par ko nešaubāmies, taču kustas arī “vietējie pirksti”. Vai varas nodomos ir idejiski pretoties apkārt notiekošajām provokācijām, musināšanai, cilvēku šķelšanai?
– Tas ir jautājums par sabiedrības saliedētības pasākumiem. To kompleksu sagatavoja ministrijas. Ziņojums apkopojumā tuvākajās nedēļās būs priekšā valdībai, tad sāksim ieplānotā īstenošanu. Tur ir darba virzieni – par vienotu mediju telpu, par atbalstu Latgales reģionālajai TV un Latvijas radio 4 apraides atjaunošanai Latvijas austrumpusē. Arī latviešu skolu un izglītības pabalstīšana ārzemēs, kur līdz šim nekas nav darīts. Sagatavoti daudzi pasākumi, kam darba grupas novērtējumā vajag 1,27 milj. latu.
– Kas bija vērtētāji?
– Starpministriju darba grupa. No mana biroja piedalījās Ēlertes kundze.
– Krievu presē pavīdēja cipars 4,7 miljoni, ko valdība piešķiršot saliedēšanas darbībām. Iepriekšējos gados integrāciju kritizēja visi, kam tik nebija slinkums, taču par jaunu plānu tapšanu sabiedrībai diez cik daudz vis nedarīja zināmu.
– Tātad 4,7 miljoni bija sākotnējā summa, par ko diskutēja. Patlaban šīm programmām valdība vēl nemaz nav piešķīrusi naudu, taču, atmetot nebūtiskos tēriņus, summa, kas nonāks valdības izskatīšanā, jau kritusies līdz 1,27 miljoniem. Ir arī prioritārā secībā sakārtoti priekšlikumi, par ko vienojusies darba grupa un kam atvēlēs līdzekļus minētajā apmērā.
– Jūsu padomnieki ir Ēlertes kundze un Dāldera kungs, kurus no savas iestādes atlaida kultūras ministre. Jūs viņus paturat, un tad viņi zaudējuši tikai pusi uzticības?
– Jaunzemes-Grendes kundzei izveidojies konflikts ar kultūras nozares pārstāvjiem, bet es, protams, uzskatu, ka dialoga iespējas nav izsmeltas. Pie sarunu galda jāvienojas par risināmiem jautājumiem. Zināms, ka viens problēmu cēlonis ir ierobežotais finansējums, taču ar to bija jārēķinās arī iepriekšējo gadu laikā un uz priekšu tāpat nevar solīt brīnumus, ka visiem sāks dalīt naudu. Ministre, ja nemaldos, atlaidusi visu savu biroju – ieskaitot biroja vadītāju, preses sekretāru un padomniekus.
Šos darbiniekus viņa tāpat kā citi ministri pati izvēlējās pirms pusgada. Ja tik drīzā laikā viņa konstatējusi, ka šis kolektīvs nekur neder un visi atlaižami, tad tas drīzāk ir darba stila jautājums, nevis, ka vaina meklējama uzreiz četros padomu devējos.
Dālderi un Ēlerti uzskatu par savas jomas profesionāļiem un enerģiskiem cilvēkiem, kas spējīgi daudz izdarīt. Ar viņiem man ir laba sadarbība, un es to plānoju turpināt.
– Jāpiebilst, ka vai nu katram ministram nebūtu vairāk pašam jātiek galā, nevis ar četriem padomniekiem, bet jautājums ir – vai Jaunzeme-Grende noturēsies, ja lādzīgais premjers neatvēlēs miljonus, ko iedot tulkošanas sekcijai, rakstniecībai vai literatūras izplatīšanai. Ja nav ko dot, tad ministrs nevar būt labs nekādos apstākļos!
– Ne velti minēju sarukušo finansējumu. Ir izrunātas konkrētas problēmas, ko gada laikā varēsim atrisināt, – naudu dosim noteiktā apjomā un noteiktām lietām. Bet tas nenotiks mehāniski, būs jāizvērtē iepriekšējo gadu finansējums, jānosaka prioritātes. Otrs aspekts, ka arī citi kultūras ministri manās valdībās – Ēlerte un Dālderis – strādāja ļoti ierobežotu līdzekļu apjomos, tomēr daudz kur spēja vienoties ar kultūras nozari par izpratni, ka valstī ir krīze, naudas piešķīrums jāsamazina. Tikai tagad šie apstākļi kļūst labvēlīgāki, kaut gan budžets joprojām nav ar lielu pieaugumu.
– Un vai tie rakstnieki varētu tikt valsts algā vai pie stipendijām?
– Konkrētās prasības jāvērtē. Sākumā ministrei jāuztur dialogs ar nozari, tad zināsim, ko palīdzēt.
E. Līcītis: – Rakstnieku savienība runā tīri ultimatīvi – noteikt rakstniecību kā prioritāru NAP, dot ne mazāk par 3% no kultūras budžeta. Ja nepiekritīsiet, tad kļūsiet par prototipu sevišķi spilgtam negatīvā varoņa tēlam kādā romānā!
– Esmu ar to saradis, dažs labs par mani feļetonus raksta.
A. Bormane: – Turpmāk ministre kārtošot attiecības ar kultūrcilvēkiem “pēc memoranda”. Viena no prasībām joprojām ir Kultūras fonda finansēšanas modelis – ar atskaitījumiem no akcīzes nodokļa. Tā notiekot Igaunijā, bet jūs tam nepiekrītot. Kāpēc?
– Man grūti uztvert nozīmi sasaistei ar akcīzes nodokli – jo vairāk dzersim un pīpēsim, jo kļūsim kulturālāki? Mēs neplānojam atgriezties pie specbudžetiem, pašlaik tāds palicis vienīgi sociālais budžets.
Finansējuma pārkārtošana turklāt nenozīmē, ka naudas būtu vairāk, tāpēc jāorientējas uz apjomu, kāds VKKF ir pieejams un kas pakāpeniski pieaug.
– Vai pieaugums varētu būt arī šāgada budžeta ietvaros?
– Par to tiks runāts, domāju, problēmu risināšanai kādus līdzekļus atradīsim. Protams, visām nozarēm ir vēlme pēc vairāk naudas, taču dalot visiem visu, neizveidosim stabilu finanšu politiku. Diemžēl tā varam atgriezties pie “trekno gadu” prakses, kad neviens īpaši neuztraucās par budžeta stabilitāti.
V. Krustiņš: – Vai nauda jums vispār jādod tikai tāpēc, ka prasa? Vai valdībai nekas nav pretī prasāms, vai nav jārūpējas, lai, Sudrabas iecienīto izteicienu patapinot, būtu atdeve? Un tas uz kultūru arī var tikt attiecināms!
– Tas ir filozofisks jautājums. Ja ieguldām līdzekļus kādā muzejā, var mēģināt lūkot rezultātus. Bet kultūras jomā ne vienmēr viss izrēķināms “atdevē” un naudā. Kā saskaitīt atdevi no Operas? Tie taču nav tikai ieņēmumi no pārdotām biļetēm. Arī atdevi no Dziesmu svētkiem neizmērīsim latos. Kultūra ir mūsu identitātes lieta.
– Bet valstij ir zināmas intereses. Esam deklarējuši, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu kultūrai pastāvēt, attīstīties. Tad vajadzētu būt priekšstatam, ko gribam no kultūras saglabāt, kādam radošumam naudu tērēsim. Diezin vai klasiskās latviešu literatūras izdošana ir rentabla šodienas komercap-stākļos, tāpēc ir jautājums, vai KM budžetā būs nauda, piemēram, kāda dižgara Kopoto rakstu izdošanai. Un kam tiek tā nauda, kas tomēr tiek dalīta no apcirptā KM budžeta? Latvijai drīzumā būs simtgade, un to sagaidīt varbūt vajadzēja ar pasūtītu operu, pieminekli vai enciklopēdiju, kas vēstītu par Latvijas likteņgaitām. Šādā veidā kultūrpolitiku šķiet negrasās veidot, šķiet – valdība to nemaz neprasa no kultūras ministriem.
E. Līcītis: – Dombrovska kungs, jūs taču vadīsiet valdību arī 2018. gadā?
– Pagaidām plāns ir nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām, tālāk viss atkal būs vēlētāju rokās. Bet jūsu domas uzstādījums, Krustiņa kungs, man ir skaidrs. Cik lielā mērā kultūra nosacīti kalpos latviskās identitātes saglabāšanai un veicināšanai – tas arī ir nozīmīgi sabiedrības saliedētības pasākumu kontekstā.
– Ievēroju, tiklīdz valdībai kļuva drusku mīkstāka sirds un jūs atvēlējāt mazumiņu naudas, tā pēc līdzekļiem lūdzēji apstāj valdību no visām pusēm! Tie taču nav tikai kultūrcilvēki, bet autobusu pārvadātāji un daudzi citi. Bet uz daudz ko viņi vis lai necer – tā, ja?
– Jā, bet problēmas izvērtēs, salīdzinās pēc svarīguma, paskatīsies uz minēto atdeves momentu. Būs papildfinansējums kaut kādās lietās pašvaldību ceļiem, veselībai, kultūrai, bet tas nenotiks ar pārspīlējumiem, jo budžets aizvien ir ar deficītu un tērējam vairāk, nekā ieņemam. Tiesa gan, nākamgad ieplānotais deficīts būs vairs tikai 1,4%. Svarīgi pie tā turēties, jo jāatceras, ka 2014. – 2015. gadā ik gadu jāpārfinansē valsts miljarda latu apmērā. Jautājums būs – par kādām procentu likmēm pārfinansēsim. Ir izdevies paaugstināt valsts kredītreitingus, tāpēc likmes pamazām dilst, taču, parādoties indikācijām, ka sākam atjaunot trekno gadu tradīcijas, domājams, likmes var arī strauji pieaugt. Tad veidosies nepatīkama situācija, jo FM aplēse ir, ka 1% procentpunkts pie kredītu apkalpošanas ir 38 miljoni.
– Premjer, jums atkal pārmetīs, ka priekšplānā ir tikai skaitļi, bet cilvēku vajadzības neinteresē. Kritēriji pirmajā vietā! Tomēr sakiet, vai kurss, ka 2014. gadā Latvija pievienojas eirozonai, joprojām ir nešaubīgs un nemainīgs? Vai esat stingri norunājis ar Merkeles kundzi, ka mūs pieņems klubiņā, puslīdz iekļaujoties norunātajos kritērijos?
– Uzstādījums ir pievienoties eirozonai 2014. gadā. Iepriekš plānots un cerēts, ka tas varētu izdoties 2008. vai 2011. gadā, šoreiz apņemšanās ir tiešām nopietna. Pirms pāris gadiem LDDK iniciatīva bija, ka šī ir būtiska prioritāte, kas svarīga valsts attīstībā, un, nosakot mērķi, stingri jāpiepūlas, lai noteiktajā termiņā to sasniegtu. Pašreiz strādājam, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus un pievienotos eirozonai.
Taču tik vienkārši, ka pietiktu aizbraukt uz Briseli vai Berlīni, parunāt ar kādu, sak, daudzmaz esam mājasdarbus pildījuši, uzņemiet klubiņā – tas nedarbosies. Parametrus vērtē ļoti strikti. Lietuvā 2006. gadā par 0,04% neizpildīja inflācijas kritēriju, un ar viņiem atteicās runāt par iestāšanos eirozonā. Noraidīja, un viss.
No otras puses, esmu pārliecinājies, ka ir izpratne – izpildot noteikumus, sekos uzņemšana eirozonā. Nebūs mākslīgas bloķēšanas vai sarunas par tēmu, ka “eirozonā iestājies nogurums”, kādas palaikam klīst apkārt.
M. Antonevičs: – Kāds ir jūsu skatījums uz izteikto domu, ka Rīgas domes vēlēšanās partijas apvienotos startam “latvisko spēku” sarakstā?
– Nav jāpretnostata “latviskās partijas” pret krieviskām. Ja gribam pārvarēt etnisko sašķeltību, mums jādomā, ka arī politika jādala nevis pēc etniskiem, bet pēc ideoloģiskiem principiem. Uz šīs bāzes arī “Vienotībā” vairāk iesaistām krievu politiķus. Ja pašreiz ir divi vien, var vēlēties, lai viņu būtu vairāk un lai šis iesaistes process turpinātos. Par domes vēlēšanām. Jā, meklējam konsolidācijas iespējas, taču, lai runātu par konkrētu modeli, pārrunas ir pāragrā stadijā.
V. Krustiņš: – Premjer, vai, medicīniskā valodā runājot, Repšes kunga veidojums ir jums labdabīgs?
– Viņi veidojot plānus Latvijas attīstībai. Kad tie būs izstrādāti, labprāt iepazīšos. Pagaidām biedrība darbojas kā biedrība, iespējams, pārveidosies par partiju, iespējams, ka ne.
– Vai Zaķa kungs nav bijis pārāk bargs un kategorisks, izteikdamies, ka koalīcijā ar “Saskaņas centru” vairs nekad, nemūžam…
– “Saskaņas centra” atbalsts apšaubāmai referenduma idejai lielā mērā nostādījis to kā kritiski vērtējamu sadarbības partneri. Vismaz pēdējā pusgadā rīcība bijusi neproduktīva attiecībā uz jebkādu saskaņu. Iepriekš “Vienotībā” bijušas diskusijas par iespējamu sadarbību, bet nu vairs ne.
– Varbūt Latvijas varai nemaz nebūtu vērts kontaktēties ar tiem krievu preses pārstāvjiem, kas šo pašu varu un valsti regulāri apspļauda savu avīžu slejās? Varbūt palūdziet, lai viņi turpmāk valdībā akreditē tikai pieklājīgus žurnālistus?
– Es mēdzu sniegt intervijas visiem medijiem, arī krievu avīzēm.
E. Līcītis: – Par šonedēļ valdībā lemto – kur jūsu valdības deklarācijā rakstīts par apņemšanos atjaunot valsts uzņēmumu padomes?
– Apstiprinājām valsts kapitālsabiedrību pārvaldes koncepciju, kuras būtība ir daļēji centralizēts pārvaldības modelis. Pašreiz pārraudzība notiek tādā veidā, ka uzņēmumu kapitāldaļu turētāji ir attiecīgo ministriju valsts sekretāri. Ministrijas vadīšana ir pilna laika darbs, līdz ar to seko jautājums – vai šis valsts sekretārs spēj pilnvērtīgi pārraudzīt arī lielus nozares uzņēmumus…
– Tam var piekrist, bet valdība bija apņēmusies pārvaldību veidot centrālāku – uz Privatizācijas aģentūras bāzes. Tur nav solījuma atjaunot padomes lielajās valsts kapitālsabiedrībās.
– Var diskutēt, vai šīs padomes atjaunojamas. Tas ir Ekonomikas ministrijas ierosinājums, taču, protams, atsakoties no kādreizējiem principiem, ka šīs padomes bija politizētas, kur partijas salika savus pārstāvjus. Mums būs skaidri jāatspoguļo padomju locekļu atlases principi, tās depolitizējot.
– Vai vispār esat informēts par to, ko, piemēram, dara Privatizācijas aģentūra?
– Bija vairāki modeļi, uz kāda pamata veidot centralizēto pārvaldes institūciju. Tostarp uz PA bāzes, taču to noraidīja. Pirmkārt, maldinošs būtu pats nosaukums – neko neprivatizējam, runa ir par pārraudzību. Otrkārt, Privatizācijas aģentūra pati ir valsts kapitālsabiedrība. Nav loģikas, ka to paceļ pa vertikāli pārvaldīt citas kapitālsabiedrības.
– Tā kā pārstāvniecību depolitizēsiet, vai “Vienotību” PA valdē joprojām pārstāv pensionāre, volejboliste, sporta trenere, no “Saskaņas centra” pārnākusī Gundega Drēska?
– To nezināšu pateikt.
