Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. decembris, 2015
Drukāt

Dziedot dzīvoju. Saruna ar folkloristi Zani Šmiti

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pietuvoties “īstajam” senču tradīciju saturam mūsdienu cilvēkam ir tikpat kā neiespējami, tāpēc folkloristi Zani Šmiti interesē dainu skanējums, kas dziesmai piešķir tik varenu jaudu, kāda mūsdienu “skaistajā” dziedāšanā vairs reti sastopama. 28. un 29. decembrī Zanes Šmites unikālā balss skanēs postfolkloras grupas “Iļģi” ziemas saulgriežu koncertprogrammā “Saule griežas. Spēlēju” Valmieras teātrī.

Maz būs tādu folkloras kopu Latvijā, kurām ar padomu tradicionālās dziedāšanas mākslā un pašas piemēru nebūtu līdzējusi folkloras zinātāja, nu arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas klases pasniedzēja Zane Šmite. Tāpat viņas unikāli spēcīgā balss skan daudzos mūsdienīgos folkloras iedvesmotos projektos (“Iļģi”, “Šmite. Kārkle. Cinkuss” u. c.). Zane teic – pētot un nododot tālāk senču pieredzi, nepietiek ar ierakstu klausīšanos un materiāla vākšanu. Viss jāpārbauda “uz savas ādas” – pat ja tas nozīmē vienatnē iešanu pļavā vai mežā un gavilēšanu tā, ka galotnes līgojas.

“Neesmu īpašā folkloras piesātinātā vidē augusi, un tikai ļoti vēlu uzzināju par visām padomju laika nejēdzībām, kas šeit notikušas – vecāki un vecvecāki mani ļoti sargāja no visa tā. Tomēr padomju iekārta likās tik neīsta, bet man gribējās kaut ko īstu, un šo īstumu savulaik ieraudzīju dainās. Tur es atklāju dziļumu, pat ja viss, kas tur teikts, man joprojām nav saprotams – un tieši tas man patīk. Dainās nav literatūras autora emocionalitātes. Romantika ir gan, bet tā ir pateikta tik skaistā – poētiskā veidā. Par to domājot, vienmēr brīnos, kā mūsu senči, kurus vācu mācītāji mēdz saukt arī par lauķiem, šo visu radīja. Mans vecaistēvs, kurš bija amatnieks, galdnieks un māju būvētājs ar zelta rokām, nāk no šīs kultūras, kurā nostrādāts smagais darbs, un tad ir dziesma.”

“Biju vienkārši ar tradicionālo mūziku aizrāvusies dziedātāja, bet Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas klasē tam visam guvu atbalsi. Esmu ļoti priecīga, ka šobrīd esmu izglītota folkloras dziedātāja,” pasmaida Zane. “Protams, ar šādu skatu arī diezgan kritiski raugos uz to, ko mūsdienās cilvēki dzied, uzdodot to par folkloru. Vēsturiski ir noticis pārrāvums – šobrīd dainas tiek publicētas atsevišķi no dziesmām, tomēr tās allaž tika skandētas vai dziedātas. Dainas ir jādzied. Tomēr cilvēki nezina par tradicionālās dziedāšanas stiliem, daudz no dziedātā ir pārveidots “savā mērcē”, apgalvojot, ka tā darīja mūsu senči. Tomēr tāpat, kā ir jāzina, kā spēlēt baroka vai cita laikmeta mūziku, tas pats jāzina arī, runājot par tradicionālo mūziku. Notis īsti neiedod visu, ko vajadzētu zināt. Studiju laikā klausāmies mūziku, trenējam ausis, sadzirdam stila īpatnības.”

Uzraksts uz pasniedzējas Zanes Šmites kabineta durvīm vēsta – šeit ir arī latgaliešu valodai draudzīga telpa. “Mācību procesā piecos semestros “izejam cauri” visiem novadiem – suitiem, Dienvidkurzemei, Vidzemei, Zemgalei un arī Latgalei, pie mums ir studenti no visiem novadiem, un katra izloksne šeit ir dabiska un vēlama.”

Zane stāsta, lai arī topošo folkloras zinātnieku neesot daudz, šobrīd etnomuzikoloģijas klasē nokļūstot tiešām tie, kurus tas patiesi interesē. “Studijas nav vieglas, ir nopietni jāstrādā. Mums ir gan teorētiskā jeb zinātnes daļa, gan paralēli atšķirībā no daudzām universitātēm pasaulē ir arī praktiskā daļa, kurā studenti mācās gan dziedāt, gan spēlēt instrumentus. Mūsējie pēc tam dodas gan uz mūzikas skolām, interešu izglītību, diemžēl valsts pasūtījums etnomuzikoloģijā pagaidām nav liels, tāpēc ar lauka pētījumiem nodarbojas nedaudzi.”

“Tradīcija nav nekas ierāmējams, kastītē ieliekams”, ir pārliecināta Zane. Ja kāds paziņo, ka atradis īsto mūsu senču dziedāšanas veidu, folkloriste par to labvēlīgi pasmaida, sakot – varam tikai domāt, ka esam pietuvojušies. “Nekad neapgalvošu, ka mūsu senči darīja tieši tā vai citādi. Jāsāk ar to, ka retais no mums dzīvo tādu dzīvi, kādu dzīvoja mūsu senči. Neviens taču vairs nav atkarīgs no dabas apstākļiem, kā tas bija senāk. Agrāk vajadzēja iztikt no tā, ko pats biji sarūpējis ziemai, tagad zini – ja neiznāks raža, tevi tomēr atbalstīs valsts vai tu izdzīvosi citādi. Domāšana ir cita. Domāju, ka nesaprotam dainu tekstus, un veidojam no tiem kaut ko savu. Piemēram, dievturi izveidojuši dainu tekstos balstītu reliģiju. Citi nodarbojas ar meditāciju, skandējot dainas, līdzīgi kā tas ir vēdiskajās kultūrās. Kāpēc ne!”

Zane atzīst, mirklī, kad sapratusi, cik interpretējams ir tradicionāls dzīvesveids, “mazliet nolikusi malā” tās lietas, kas saistītas, piemēram, ar gadskārtu rituāliem. “Mani arvien vairāk interesē skanējums. Tas, kā var dabūt ārā to vai citu skaņu, ko dzirdam ierakstos. Tas, ko mēs šobrīd turpinām un interpretējam, ir 20. gadsimta tradīcija, jo mums nav vecāku ierakstu. Latvijā vēl ir diezgan daudz dziedātāju, kas ir mantojuši tradīciju mutiskā veidā. Vēl ir vecākas sievas, kas dziedājušas kopā darbos, lai gan paši darbi izzūd. Vairs nav ganīšanas kultūras, tā izzuda no Latvijas lauku ainavas līdz ar fermu izveidošanu pēc okupācijas, un tagad ganu dziesmas dzied tikai folkloras ansambļi – mēs mazliet nodarbojamies ar rekonstrukciju. Arī talkas vairs nerīko tādas, kādas tās bija senāk, un arī šī dziedāšana pārvērtusies par skatuves kultūru. Mēs aizmirstam, ka dziesmas ir radījuši fiziski spēcīgi cilvēki, kas ikdienā strādāja smagu darbu, un ir brīnums, ka viņu smagajā darba ikdienā viņi atrada tādu prieku, tādu poētisku baudu. Diezgan daudz apbraukāju Latviju, strādājot ar folkloras ansambļiem, esmu sapratusi, ka, īpaši no jaunatnes, grūti dabūt ārā to jaudīgo skaņu, kas raksturīga šīm āra dziesmām. Vienmēr jāpasmaida, kad kāda entuziasma pilna jauniešu kopa sanāk kopā un dzied šīs dziesmas tādās maigās, skaistās balsīs. Jaunieši šobrīd nāk kopā, vairāk attīstot radošumu, bet savulaik, piemēram, meitas spēcīgi dziedāja, parādot puišiem, ka ir stipras un fiziski veselas, tātad – labas dzimtas turpinātājas. Protams, mūsu senči arī praktizēja “ekonomiskuma” principu – nebija tā, ka dziedāja visu laiku lielā skaļumā – taupīja spēkus brīžiem, kad to vajadzēja. Tāpēc ir dziesmas, kuras nav dziedamas pilnā balsī. Un tomēr – ir talkas dziesmas, kuras jādzied tā, lai kaimiņi dzird. Arī ziemas saulgriežos, visticamāk, ķekatnieki nestaigāja klusi – tas bija skaļš pasākums. Tradicionālās dziedāšanas jauda ir tad, kad tu dziedi un dziedot – dzīvo. Tad, kad dziedot skan viss ķermenis. Tāpēc man patīk tradicionālā mūzika. Varbūt ir mazliet žēl, ka tradīcija šobrīd sadalījusies dziedātājos un klausītājos. Nekā tāda agrāk nebija. Visi darīja visu kopā, bet šobrīd visu nosaka skatuves noteikumi, un tu sāc kritiski vērtēt to, kas nemaz nav vērtējums – pēkšņi kāds neprot dziedāt mikrofonā, kāds par skaļu kliedz.”

Šobrīd Zani interesē vokālā pedagoģija – veids, kā tradicionālo dziedāšanu var nodot tālāk, iemācīt citiem. “Mans galvenais dzinulis – es pati būtu gribējusi sev tādu balss skolotāju, jo mans meklējumu ceļš ir bijis ļoti garš. Šobrīd mēģinu būt gana laba skolotāja, mācīt to, ko pati būtu gribējusi, lai kāds māca man. Muzikāli varbūt ir tāds pauzes brīdis, lai gan skatuvi, protams, atstājusi neesmu, šobrīd vēlos izmēģināt dažādas lietas,” pasmaida folkloriste. Vēl šajā vasarā Rīgā un Liepājā pirmizrādi piedzīvoja Latvijas un Francijas mākslinieku intelektuālais meditācijas priekšnesums “Da.zA” – īpaši šim notikumam radītas muzikālās improvizācijas Zane Šmite veidoja kopā ar multiinstrumentālisti Ilzi Grunti, dīdžeju Kristapu Krievu (DJ Krii) kopā ar franču domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē. “Šoreiz tā bija strukturēta improvizācija, kurā no tradicionāliem instrumentiem izmantojām tikai vargānu.”

Reizi gadā “Iļģi” spēlē savu Ziemas saulgriežu dziesmu koncertprogrammu, un šogad pašmāju pazīstamā postfolkloras grupa pirmo reizi to dara Valmierā. Pat, ja ārā nav sniega, klausoties šo mūziku, pārņems pasakainas ziemas sajūta. Solistes godā – Zane Šmite. Viņa teic – tieši “Iļģi” viņai savulaik kļuvuši par pavērsiena punktu intereses dzimšanai par tradicionālo mūziku. “Protams, esmu uzaugusi muzikālā vidē. Bērnībā mani vecāki daudz dziedāja, tēvs ir korists ar 50 gadu pieredzi, brīvdienās, ejot ciemos vienam pie otra, iemācījos visu vīru kora zelta repertuāru. Man bija tāda dziedātpatika – dziedāju pie Austras Pumpures, koros un ansambļos. Tomēr kā cilvēkam, kam ar tradicionālo mūziku nebija nekāda sakara, “Iļģi” bija atklājums manā dzīvē. Šobrīd esam kā skolasbiedri – tu vari gadiem nesatikties, bet jūs runājat vienā valodā. Ilga un Māris ir tie cilvēki, ar kuriem es augu un veidojos kā dziedātāja. “Iļģu” spēks ir gan pašos mūziķos – viņu mūziķa talantā un domubiedru kopībā. Turklāt Ilgai ir ne tikai milzīga profesionālās pieredzes un izglītības bagāža, bet viņa ir “izrakusi” folkloras materiālus un smēlusies tieši no avotiem – no teicējiem. Tas atšķir “Iļģus” no citiem.” Uz jautājumu, kas tad šoreiz skanēs koncertos, Zane smejot atbild – nekā jauna. “Tikai mēs – citi un klausītāji – citi. Mēs augam, maināmies.”

Ja vēlaties izvilināt no Zanes padomus, kā “pareizi” svinēt saules griežus vai to, kuras būtu īstās dziedamās dziesmas, nav iespējams. “Agrāk svētku laikā aktīvāk iesaistījos koncertu lietās, tad pēc skrējiena, citus izklaidējot, gribu klusumu un mieru, arī šobrīd svarīgs ir miers. Dziedu pie sevis. Skaļi dziedāt mājās arī nevaru – kaķis nevar izturēt virstoņus, pieplok pie zemes un mūk!” smejas Zane.

Svētkos viņas lauku viensētā starp Talsiem un Dundagu ir klusums, eglīte un svecītes. Pēdējos gadus siltajās ziemās jāiet gailenēs. “Ticējumi un paražas mainās no novada uz novadu, bet mūsu senčiem rituālos ieguldītā enerģija un jauda bija citāda, jo no to ievērošanas bija atkarīga izdzīvošana. Domāju, ka mūsdienās katram ir jādara tas, ko viņš vēlas. Kādreiz pati esmu mēģinājusi ievērot kādas “obligātas” ieražas, bet, ja tas nāk piespiedu kārtā, gandarījuma nav nekāda. Jauka lieta ir ķekatu kustēšanās un maskošanās, jo neļauj aizmigt tumšajā ziemā – kādreiz, kad biji iesnidzis sniegos un ilgi nevienu nesatiki, šādi ciemiņi tevi uzmundrināja. Pēc tam jau saule ir palaista atpakaļ kalnā. Saules trūkumu pati vienmēr piedzīvoju rudeņos un fiziski jūtu, kad gads sācies no jauna un būs vairāk gaismas!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+