Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. marts, 2012
Drukāt

Eiropas Parlamentā runā par PSRS sabrukšanas sekām

kalniete3_etp_4

Negaidīti lielais žurnālistu pieplūdums Eiropas Parlamentā Briselē eirodeputātes Sandras Kalnietes sarīkotajā seminārā ”Dzīve pēc PSRS” liecina, ka 20 gadu senie notikumi, to izvērtējums un mācība joprojām saista ļaužu prātus kā Austrumos, tā Rietumos. 


1991. gada 26. decembra lēmuma par PSRS pašlikvidēšanos atcerei sarīkotais pasākums Eiroparlamenta konferenču zāli pagājušajā nedēļā piepildīja tā, ka vēlāk pienākušajiem nācās meklēt vietas papildu krēslos. Kā runātāji bija aicināti ne tikai pieredzējuši politiķi, bet arī gados jauni, vēl 40 gadu vecumu nesasnieguši deputāti un eksperti, kuri brīvā stilā dalījās pārdomās un atbildēja uz publikas jautājumiem. Kā atzīmēja semināra atbalstītāja – Roberta Šūmaņa fonda – priekšsēdētājs Žans Dominiks Žuliani, PSRS sabrukums neapšaubāmi bija viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem notikumiem, pat pagrieziena punkts cilvēces vēsturē, kura sekas jo tālu iestiepās politikā, ekonomikā, sociālajā jomā; kļuva iespējama ES un NATO paplašināšanās. Vienlaikus Žuliani atzina, ka austrumeiropieši un rietumeiropieši vēstures jautājumos viens otru joprojām pilnībā neizprot, taču tādas izpratnes veidošanās nav viegls process.

Sandra Kalniete klātesošajiem aizrādīja, ka, runājot par Padomju Savienības sabrukuma iemesliem, bieži tiek aizmirstas Baltijas un Austrumeiropas tautu demokrātiskās kustības. To var uzskatīt par paradoksu, ka no 15 bijušajām PSRS republikām tikai trīs Baltijas valstis šobrīd uzskatāmas par stabili demokrātiskām un brīvām. Pārējās brīvību ir pat mazāk nekā 1992. gadā, kad vēl valdīja pēcpārbūves entuziasms un optimisms.

 

”Baltijā Eiropas identitāte bija lielāka nekā pārējās padomju republikās,” uzsvēra Kalniete. Tomēr demokrātiskie procesi, kas 90. gados tajās tika apspiesti, pēdējos gados atkal izlaužas, kā redzams, piemēram, Ukrainā, Gruzijā, Krievijā.

 

Šajā sakarā aplausus izpelnījās krievu žurnālista un politologa Vladimira Karamurzas uzstāšanās. Viņš atgādināja, ka pēc PSRS sabrukuma Krievijā nav sarīkota neviena prāva pret tiem, kas pastrādāja noziegumus komunistiskā režīma vārdā, un īstenībā nav notikusi arī šo noziegumu publiska nosodīšana. ”Un tas nenotika ne tikai tādēļ, ka tam pretotos Krievijas varas augšslāņi, bet arī tādēļ, ka to nevēlējās tie daudzie Rietumu politiķi, kuri bija draugos ar PSRS un nealka, lai viņu vārdi tiktu atrasti padomju kompartijas un Valsts drošības komitejas arhīvos,” uzsvēra ASV dzīvojošais krievu žurnālists. Pēc viņa vārdiem, sekas ir bijušo komunistu un čekistu atrašanās pie varas mūsdienu Krievijā. Viņu atstāšana amatos tika attaisnota ar augsto profesionālo kvalifikāciju un nevēlēšanos rīkot ”raganu medības”, tomēr, kā, citējot bijušo disidentu Vladimiru Bukovski, atzīmēja Karamurza: ”Ja jūs nemedīsiet raganas, tās drīz atgriezīsies, lai medītu jūs. Un tas ir noticis.” Runātājs atgādināja, ka Krievijā 1990./1991. gadā galvenais PSRS sabrukuma dzinējspēks bija iedzīvotāju neapmierinātība ar ekonomisko stāvokli. Šobrīd opozīcijas mītiņos Krievijas pilsētās neredz ekonomisko prasību saukļus: ”Ir runa tikai par pilsoņu pašcieņu un cilvēka tiesībām. Tā ir progresīva, proeiropeiska, prodemokrātiska kustība.” Pēc Vladimira Karamurzas domām, tas, ka prezidenta vēlēšanās uzvarēja Vladimirs Putins, ir viņa ”Pirra uzvara”, jo ”Putina ēras” noriets faktiski jau sācies. ”Putina aiziešana jau ir tikai ”kad”, nevis ”vai” jautājums. Mums ir jāmācās no 20 gadu seniem notikumiem, jo mēs vairs nedrīkstam palaist garām otro izdevību un atkārtot vecās kļūdas.”

Poļu eirodeputāte Sidonija Jedržejevska akcentēja jautājumu, kā varēja notikt, ka PSRS sabrukumu nespēja paredzēt neviens eksperts. Acīmredzot sagrūšanas process bija ārkārtīgi pakāpenisks.

 

Pat nerunājot par sakariem ar rietumvalstīm, paradoksālā kārtā notikušais atviegloja sakarus arī bijušo sociālistisko valstu starpā, jo padomju gados pat vienai politiskajai nometnei piederošās Lietuvas PSR un Polijas robeža bija klāta dzeloņstiepļu žogiem un nocietināta. Režīmam cilvēku ceļošana šķita nevēlama pat komunistisko valstu starpā.

 

Jedržejevskas teiktais saskanēja ar viņas Bulgārijas kolēģes Marijas Nedelčevas sacīto par ceļošanas brīvību kā vienu no lielākajiem PSRS likvidēšanas ieguvumiem. Nedelčeva noraidīja eiroskeptiķu mēģinājumus salīdzināt PSRS ar ES, jo vērtību sistēmas tajā ir radikāli atšķirīgas. Tikmēr deputāts no Vācijas federālās zemes Bavārijas Manfrēds Vēbers izteica apbrīnu tiem ļaudīm, kuri pirms 20 gadiem uzdrošinājās sacelties pret padomju režīmu. Vēbers atzinās, ka 1991. gada augustā, TV vērodams notikumus Maskavā, nevilšus uzdevis sev jautājumu, vai labklājīgajā Bavārijā atrastos kāds, kurš varētu kāpt uz tanka un teikt runu, kā to darīja toreizējais Krievijas vadītājs Boriss Jeļcins? ”Galvenais ir drosme,” viņš piebilda. Vācu eirodeputāts tāpat aicināja beigt dalīt ES valstis ”vecajās” un ”jaunajās” un komunisma vēstures mantojuma sakarā uzsvēra, ka totalitārie režīmi nav dalāmi labajos un sliktajos, jo ir vienādi ļauni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+