Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. novembris, 2012
Drukāt

Eksdeputāts 29 dienas cīnās ar bebru aizsprostu

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Kas notiek, ja uz vienas takas sastopas Lācis un bebrs? 
Cīņa. Saeimas eksdeputāts Visvaldis Lācis, glābjot tuvējo lielceļu uz Gaiziņkalnu, visu vasaru veltījis 30 metru gara bebru aizsprosta demontāžai. “Es eksperimentāli izmēģināju, vai varu cīnīties ar bebriem,” viņš pamato saviem 88 gadiem visai drosmīgo ideju.


Visvaldis Lācis veselības labad katru dienu nosoļo vismaz 7,2 kilometrus – 3,6 uz vienu pusi un tikpat atpakaļ. Viņam patīk kārtība – mājās, pagastā, valstī, saprotams, ka arī ceļam, pa kuru soļo Visvaldis, jābūt bez vainas. Bebriem gan par to viens pīpis – viņi savu māju būvē, kur grib, taču šoreiz mazie celtnieki nokļūdījās.

“Piecu metru attālumā no lielceļa bebri bija uzcēluši apmēram 25 – 30 metru garumā pamatīgu dambi, lai paceltu ūdens līmeni. Tur bija viss – zari, koki, zeme. Var tikai pabrīnīties, kā viņi to dabū gatavu!” Visvaldis Lācis stāsta, kā izskatījās jaunbūve. Otrpus ceļa bebri jau bija applūdinājuši daļu no bagātnieka Ķirsona meža, bet kāda mežu tirgotāja pļavu pārpurvojuši aptuveni hektāra platībā. “Tur ir briesmīgs skats!” nosaka Visvaldis un pabrīnās, ka īpašnieki par postījumiem neliekas ne zinis. Kad ūdens no bebru dambja sāka grauzt lielceļu, Visvaldis satraucās ne pa jokam. Zvanījis ceļa apsaimniekotājiem, viņi atbildējuši: “Vēl jau var braukt!” Taču ceļš bija apdraudēts.

Visvaldis pabrīdinājis tuvējās zemes īpašnieku, sak, pamēģināšu tavā pļavā to dambi izjaukt. Kādu dienu, pošoties kārtējai pastaigai, viņš uzmetis plecā lielo ugunsdzēsēju ķeksi un lāpstu, paņēmis arī grābekli un devies glābt lielceļu, kas no viņa mājas atrodas 2,3 km attālumā – Visvaldim visi attālumi precīzi nomērīti.

“Uzvelku gumijas zābakus, iebrienu ūdenī un sāku rakt. Atskan plunkšķi – jūtu, ka viņi tur ir un kļūst satraukti. Tā es raku 29 reizes no vietas! No viena gala jaucu, bet viņi laboja.

Bebru mājas tuvumā auga liels melnalksnis – to viņi nograuza, pēc tam sadalīja zaros un mazākās daļās, ievilka dambī un nostiprināja, lai man būtu grūtāk jaukt. Tad es izmēģināju citu paņēmienu,” trako vasaru atceras eksdeputāts.

Noģērbies gluži pliks un ar gumijniekiem kājās bridis vēl dziļāk, lai tiktu klāt bebru mājas pamatiem. “Sāku rakt no apakšas un visu to metu dziļumā, ūdenī. Dziļumā ar lāpstu varēja vairāk ko izdarīt, jo būves augša ir tā nostiprināta, ka neko prātīgu nevar norakt. Tas viņiem ļoti nepatika. Rezultāts ir tāds, ka apmēram trešdaļai dambja ūdens plūst cauri, un tajā vietā bebri to neatjaunoja. Lielceļš vairs nav apdraudēts, un man liekas, ka arī bebri tur vairs nedzīvo. To trešdaļu es viņiem atkaroju un pierādīju, ka cilvēks ar milzīgu pacietību un enerģiju var uzvarēt,” plati smaidīdams, nosaka Visvaldis, tomēr piebilst, “taču – tikai šajā vietā…”

Savā mežā Visvaldis Lācis cīņā ar bebriem zaudē, nelīdzot arī vietējie mednieki un pat sarunas ar “augstiem” ļaudīm – par bebru postu savulaik stāstījis pašam zemkopības ministram Dūklavam. “Vasarā mežs slīkst nost arī karstākā laikā, ziemā ūdens nesasalst, taču, ja sasalst, tad ir metru dziļš sniegs. Man ir 8,3 hektāru, bet pēc malkas netieku. Tas ir kronis!” piktojas eksdeputāts, kura skaisto īpašumu Viešūra ezera krastā apsēduši ne tikai bebri, bet arī mežacūkas. Kas notiek, ja uz takas Lācis sastop mežacūku, var uzzināt žurnāla “Medības” novembra numurā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+