Latvijā
Vēsture

Grāmata, ko kāri pirka PSRS vēstniecība 16


Arturs Silgailis (no kreisās) un Kanādas latviešu virsnieku savienības vadītājs Viktors Dreifelds. 1995. gadā, leģiona cīņu vietu kartes pētot.
Arturs Silgailis (no kreisās) un Kanādas latviešu virsnieku savienības vadītājs Viktors Dreifelds. 1995. gadā, leģiona cīņu vietu kartes pētot.
Foto no Kara muzeja krājuma

Latviešu leģiona pulkveža Artura Silgaiļa (1895 – 1997) 1962. gadā trimdā sarakstītais un izdotais darbs “Latviešu leģions” joprojām ir fundamentālākais un visaptverošākais, kas līdz šim par leģionu uzrakstīts. Lai arī vēsturnieki norāda, ka tajā ir nepilnības, nekas labāks pagaidām nav radīts. Šīs grāmatas tapšana, ar to saistītās peripetijas jau pats par sevi ir interesants stāsts, kam var izsekot, pārlapojot Kara muzejā glabāto pulkveža Silgaiļa korespondenci.

“Tu saki, ka par to, vai mūsu kādreiz izvēlētie ceļi bijuši pareizi, izspriedīs nākotne. Tas tiesa, spriešana jau varbūt būs, bet, cik pareiza, tas cits jautājums, un tā atkarāsies no spriedēju simpātijām, vienalga vai spriež šodien vai nākotnē. Tā sauktā vēstures tiesa ir kļuvusi tāda pati kā viss šodien: patēriņa manta ar pielāgojumiem pircēju gaumei un mēram,” tā 1952. gadā Kanādā dzīvojošajam draugam Arturam Silgailim raksta Zviedrijā dzīvojošais Aleksandrs Plensners. Abi ir bijuši Latvijas armijas pulkveži, abi ieņēmuši komandējošus amatus leģionā, abi nonākuši trimdā, un abiem rūp, kā nākamās paaudzes vērtēs latviešu leģionu. Silgailis jau vēl kara laikā sāka vākt dokumentus, acīmredzot paturot prātā, ka agri vai vēlu kādam to dienu notikumi būs jāapraksta. Kara noslēgumā pulkvedis nonāk britu gūstā, pēc tam dzīvo karagūstekņu nometnē Vācijā, 1948. gadā iestājas dienestā britu Reinas armijas baltiešu sardzes un transporta vienībās un visbeidzot 50. gadu sākumā apmetas uz dzīvi Kanādā, dažus kilometrus no Helifaksas. Latviešu apkaimē tikpat kā nav. 1959. gadā Silgailis publicistam, vācu okupācijas laika avīzes “Tēvija” bijušajam redaktoram Paulam Kovaļevskim-Klānam stāsta, ka pilnībā nodevies darbam – grāmatvedībai un par dzīvi žēloties nevar: “Neskatoties uz maniem daudziem gadiem, man šeit palaimējās un es atradu patīkamu darbu, kas kaulus nelauž. Strādāju kā galvenais rēķinvedis vienā auto pārdošanas un izrentēšanas uzņēmumā.” Sarakstei ir konkrēts mērķis – vienoties par “Leģiona vēstures” uzrakstīšanu, ko gatavs izdot Kopenhāgenā bāzētais apgāds “Imanta”. To vada Imants Reitmanis, bet Kovaļevskis-Klāns, varētu teikt, ir attiecīgā “projekta” vadītājs.

“Apkārums ar pieskaņu”

50. gadu sākumā Silgailim jau bija koferis ar leģionu saistītu dokumentu, cīņubiedru liecību. No 1951. līdz 1954. gadam viņš “Daugavas vanagu” “Mēnešrakstā” publicē rak­stu sēriju par latviešu leģiona gaitām. To uzņem pozitīvi. Trimda tobrīd ir apjautusi nepieciešamību pēc pētījumiem, kas sniegtu arī kādu izvērtējumu un pagātnes skaidrojumu. Nacionāli noskaņotais Plensners 1952. gadā sūdzas Silgailim par leģionam veltītu “burtnīciņu”, ko uzrakstījis vēsturnieks Arvēds Švābe: “Es zvanīju Švābem un prasīju, kāpēc tad viņš to vācu nosaukumu ar četrdesmit četrinieku bāzis pašā priekšā. (..) Tāds tak esot bijis leģiona oficiālais nosaukums! Bet taisni šis vācu oficiālais apzīmējums, kas ne vienmēr ir bijis tāds (Jekelna piesūtītā rakstā tas skanēja citādi), jau ir taisni tas, kas iet garām visai mūsu leģionbūtībai un vērš to tādā virzienā (nenacionālā un vāciski politiskā), kā to cenšas novirzīt leģiona pretinieki.” Plensneram derdzās, ka paši latvieši turpina kabināt burtus “SS” pie leģiona nosaukuma. Viņa uztverē leģions bija “Latvijas armijas atjaunojums”, kam šīs runas tikai “apkārums ar pieskaņu, pret kuru, kā tu pats zini, mēs bijām jau pašā sākumā un kas mums nekad nav bijusi vairāk nekas kā organiski sveša rindkopa uz adreses vai zīmoga”. Plensners atgādina Silgailim, ka mobilizācijas pavēlēs bijusi runa tikai par “latviešu leģionu”.

“Daugavas vanagi” 50. gadu vidū bija gatavi uzticēt Silgailim plašāku darbu par leģionu, tača turpat cirkulēja doma, ka drīzumā tapšot, kā to vēstulēs min Silgailis, “oficiālā leģiona vēsture”. Nav skaidrs, kurš grasījās būt autors, taču fakts, ka Silgailis nevēlējās iepīties intrigās un pagāja malā. “Oficiālā” vēsture izpalika, un 1959. gadā “Imanta” atkal atcerējās par pulkvedi. Visi citi līdz tam sarakstītie bijušo leģiona komandieru apcerējumi, tajā skaitā ģenerāļa Rūdolfa Bangerska memuāri “Mana mūža atmiņas” (1958), trimdas sabiedrībai drīzāk bija nesuši vilšanos kā ļoti nepilnīgi un subjektīvi.

Sākumā bija doma tikai par agrāk publicēto rakstu apkopojumu, papildinātu ar shēmām un foto. Tādai grāmatai būtu ne vairāk par 240 lappusēm (beigās izdevumā bija 400). 1959. gada 11. oktobrī Silgailis Kovaļevskim atzinās, ka tiešām vēlētos redzēt savus rakstus vienkopus: “Esmu šim aprakstam pielicis daudz darba un pūles, un mans galvenais nolūks bija dot vēlākiem leģiona vēstures pētītājiem pareizos pieturas punktus toreizējām kaujām un notikumiem. Esmu attēlojis faktus tādus, kādi tie īstenībā bija, pamatojoties uz manā rīcībā bijušajiem dokumentiem, aculiecinieku nostāstiem un ziņām, kas man bija pieietamas, pateicoties manam dienesta stāvoklim. Laikam gan nevienam no vēl dzīvajiem leģiona virsniekiem nav tik sīki zināmi apstākļi, kas noveda līdz leģiona formēšanai, un kauju gaitas kā man. (..) Esmu centies manā darbā būt objektīvs, bezpersonisks, neko neizkrāšņot vai nepareizi nopelt, un attēlot tikai faktus.”

Pēdējais laiks

Kad Silgailis 1960. gadā ar misijas apziņu ķērās pie grāmatas, viņam jau bija 65 gadi un rakstīšanai varēja atvēlēt vien brīvo laiku, kas palika pāri pēc algotā darba auto nomā. Trimdas sabiedrībā tad bija sajūta “tagad vai nekad”. “Kādēļ, mīļais pulkveža kungs, latvieši tik daudz enerģijas pieliek pretvēstures rakstīšanai un nepatiesību atspēkošanai? Kādēļ latvieši nevar taisīt un rakstīt vēsturiskas lietas un memuārus tā, kā latviešiem vajag, – un tad lai citi “atspēko”,” 1960. gada 9. februārī autoram retoriski vaicāja “Imantas” šefs Reitmanis. Trimdai bija pamatotas bažas, ka vilcināšanās novedīs pie tā, ka latviešu leģiona vēsturi pirmie uzrakstīs vācieši vai vēl kāds cits, ka tajā būs apmelojumi un latviešiem nāksies, kā ierasts, taisnoties. Vēl viens apsvērums bija bažas, vai, svešatnē dzīvojot, pēc gadiem tāda grāmata maz kādu interesēs. “Esmu jau ilgus gadus darbojies dažādos apgādos un redzu, cik neatlaidīgi krīt lasītāju interese par visu to, ko latviešu apgādi publicē svešumā. Manuprāt, tagad, kad vēl vispār kas iespējams, ir jāizdod viss, kam vien kāda vērtība un nozīme mūsu tautai, tās vēsturei, arī tās nākotnei. Citādi iznāks, ka, brīvībā esot, padarām pārāk maz vai nekā, bet aiz dzelzs aizkara, kur naudas un valsts pavēļu netrūkst, var tapt tāda latviešu nesenās pagātnes vēsture, kas atbildīs gan Maskavas gribai, bet ne mūsu tautas interesēm, un galvenais – faktiem,” jau pieminētajā vēstulē argumentēja Reitmanis. Bet bija arī cits viedoklis. Silgaiļa draugs Plensners vēstulēs atkārtoti neslēpa, ka ir bažīgs par šādām grāmatām: “Ne jau tāpēc, ka mums būtu ko slēpt patiesas taisnības priekšā, bet tāpēc, ka ir liela un neatlaidīga, ar visiem līdzekļiem strādājoša vara, kas cenšas ārpasaulē, diemžēl ne gluži bez panākumiem, kompromitēt visu, kas bijis tai naidīgs, sevišķi, ja tam bijis kāds sakars ar vāciešiem.” Bija zināms, ka pēc Bangerska atmiņu iznākšanas čeka 60. gados sāka vajāt vairākas grāmatā pieminētas personas, bijušos leģionārus, policijas bataljonu locekļus, kas dzīvoja okupētajā Latvijā. Tāpēc Plensners brīdināja no trimdā un īpaši Latvijā dzīvojošo bijušo leģiona virsnieku vārdu pieminēšanas, tāpat fotogrāfiju publicēšanas, kuros tie būtu identificējami: “Tā ir pārāk liela atbildība, ko mēs uzņemamies zināmā drošībā no tiem, kas mums varētu uzsaukt: Ko jūs darāt!” Nez vai tā bija sagadīšanās, ka, “Latviešu leģionam” iznākot, Zviedrijā viena no pirmajām to iegādājās PSRS vēstniecība. Silgailis apzinājās lietas nopietnību, tādēļ centās minēt tikai tos vārdus, kas bija izskanējuši jau iepriekšējās publikācijās.

Kauja par honorāru

Pēc trīs gadu intensīva darba “Latviešu leģions” iznāca 1962. gada nogalē. Silgailis bija vēlējies uz vāka redzēt leģiona emblēmu – sarkanbaltsarkano vairodziņu. Uz to viņš norādīja vēstulē Reitmanim 1961. gada 19. februārī: “Personīgi gribu redzēt vākā ģerboni, nevis saulīti. Ģerbonis bija visu latviešu vienību simbols un nozīme Otrajā pasaules karā, kamēr saulīte tikai dažu vienību.” Izdevēji tomēr deva priekšroku stilizētam karoga uzgalim ar trim zvaigznēm, kas uz vāka turklāt bija diezgan neveiksmīgi izvietots. Drīz arī atklājās, ka izdevumā daudz burtu un skaitļu kļūdu, daudzām grāmatām trūka karšu un shēmu pielikuma. “Imantas” redaktori izrādījās tik pavirši, ka kļūdas tika konstatētas pat tur, kur autors tās iepriekš bija labojis. To visu paredzēja novērst otrajā, atkārtotajā izdevumā, kas tiešām iznāca 1964. gadā. Izdevniecības vaina tāpat bija agrākā kara ziņotāja Nikolaja Uldriķa fotogrāfiju izmantošana grāmatā bez paša atļaujas. Vācijā dzīvojošais Uldriķis par to nikni uzbruka Silgailim, kam 1962. gada decembrī indīgā tonī draudēja ar tiesu, jo viņa fotogrāfijas esot “starptautiski apdrošinātas”. Silgaiļa vainas tajā nebija. Viņš jutās nelaimīgs un atkal un atkal lūdza Reitmanim noregulēt jautājumu. Vēl lielāki kreņķi autoram bija par izdevniecības nozaudēto, viņam svarīgo Vācijas 18. armijas komandiera ģenerālpulkveža Lindemana godarakstu Silgailim par augstienes 93.4 atgūšanu 1944. gada marta kaujās pie Veļikajas. Godaraksta oriģināls pazuda un neatradās.

Ādas vākos iesietā grāmata daudziem šķita dārga – Zviedrijā tā maksāja 42 kronas. Tajā pašā laikā Silgailim nācās līdz pat 1963. gada vidum cīnīties, lai “Imanta” izmaksā atlikušo honorāra daļu. Kopumā autors par darbu saņēma 750 dolārus un 25 “Latviešu leģiona” brīveksemplārus. Plensners jau grāmatas tapšanas laikā bija brīdinājis, ka Reitmani interesē tikai peļņa un viņam ir slikta slava – “tik brutālu izdevēju” starp latviešu grāmatniekiem vēl varot pameklēt. Reitmanis taisnojās, ka grāmata “neejot”, kamēr Silgaiļa avoti liecināja, ka pieprasījums pēc tās ir gana labs un apgāds nespējot grāmatas savlaicīgi iesiet. Turklāt 1963. gada janvārī “Latviešu leģions” bija kļuvusi par visvairāk pārdoto trimdas grāmatu.

“Samije glavnije”

Pašu grāmatu trimda uzņēma dalītām jūtām. Vieni to cildināja, citi jutās patmīlībā aizskarti, kad nesastapa tajā savu vārdu vai arī uzskatīja, ka viņu nopelni nav novērtēti. Tā pavēsinājās Silgaiļa attiecības ar “Daugavas vanagu” dibinātāju, pulkvedi Vili Janumu, kurš apvainojās, ka “Latviešu leģionā” nosaukts par “operatīvo adjutantu”, nevis “štāba priekšnieka operatīvo palīgu”. “Vai tiešām mans grēks ir nepiedodams?” 1967. gada 12. maijā Silgailis apjucis jautāja Plensneram.

Dusmīgs bija arī pulkvedis Kārlis Lobe, bet Plensners Silgaili mierināja: “Man liekas, viņš vairs nav gluži vesels. Kaut kas tur domāšanā un sevišķi iedomībā vairs nav kārtībā.” Vēstulē “Imantas” pārstāvim Kovaļevskim-Klānam 1964. gada 22. oktobrī Silgailis ar zināmu atvieglojumu konstatēja, ka visi līdz šim viņam izteiktie pārmetumi bijuši nevis par attēloto notikumu pareizību, bet drīzāk atspoguļojuši attiecīgo komandieru personīgo godkārību: “Jo vairāk šāda veida pārmetumi, jo vairāk topu pārliecināts, ka darīju pareizi, nākot klajā ar šo darbu, kura pamatā es centos likt objektivitāti, nevis “personības kulta” slavināšanu.” Savukārt Plensners prātoja, ka tas viss jau bijis paredzams, jo rakstīt tādu grāmatu nozīmējis “iet karā ar tik daudz slavenībām, kas, protams, bijuši “samije glavnije” (paši galvenie) visās vietās un lietās”.

“Latviešu leģions” pozitīvi mainīja Silgaiļa dzīvi. Rietumos viņu sāka uzskatīt par latviešu leģiona ekspertu. Par grāmatu interesējās no “daudzām pusēm”. 1978. gada 18. jūlijā Silgailis raksta, ka sācis leģiona vēsturi tulkot angliski. Darbs tiek pabeigts 1982. gadā, un 1986. gadā angļu valodas versija iznāk “R. James Bender Publishing” Kalifornijā, ASV – izdevniecībā, kas specializējas Otrajam pasaules karam veltītos darbos.

LA.lv