Ideālā ērģeļkoncerta meklējumos 0
Kamēr Latvijas simfoniskajiem orķestriem pēc Jaungada koncertu sērijas nepieciešama kaut neilga atpūta un arī profesionālie kori vēl gatavojas sezonas turpinājumam, Rīgas Domā ērģeļmūzikas koncerti 2017. gadā notiek jau no 1. janvāra.
Pirmo šīgada muzikālo notikumu īstenoja Ilze Reine un Aigars Reinis kopā ar trompetistu Jāni Porieti un saksofonistu Aigaru Raumani, bet 4. janvārī viņiem sekoja ērģelniece un komponiste Ligita Sneibe. Programma bija stilistiski daudzveidīga. Ērģeļmūzikas standartrepertuāram (Johana Sebastiana Baha un Luija Vjerna darbi) tajā pievienojās Latvijā mazāk zināmi opusi (Fannijas Mendelszones un Hokana Sundīna veikums) un neiztrūka arī latviešu komponistu daiļrade – pašas Ligitas Sneibes un Dzintras Kurmes-Gedroicas partitūras. Panākumi neizpalika, tomēr 4. janvāra koncerta repertuāra izvēli un tā īstenojumu nevarētu nosaukt par viennozīmīgu radošu veiksmi. Arī šī programma, tāpat kā daudzas citas, kas iepriekš atskaņotas Rīgas Domā, aicināja meklēt atbildi uz jautājumu, kā tad īsti pietrūcis līdz atziņai par ideālu ērģeļkoncertu.
1829. gadā radītā prelūdija Fa mažorā tapusi par godu Fannijas Mendelszones laulībām ar gleznotāju Vilhelmu Henzelu. Viņas slavenais brālis Fēlikss Mendelszons kāzu svinībām apsolīto darbu tomēr neuzrakstīja, un tā nu to izdarīja līgava pati. Un rezultāts neapšaubāmi saucams par izdevušos, prelūdijas tematisms un emociju spektrs spēj pārliecināt arī mūsdienu klausītāju. Atliek pieminēt, ka laulības bija laimīgas, tomēr komponistes dzīve diemžēl aprāvās 42 gadu vecumā. Viņu pārdzīvoja gan vīrs, gan dēls, bet 20. gadsimts pienāca ar vērīgāku ielūkošanos aizgājušo laikmetu mūzikā, tostarp Fannijas Mendelszones daiļrades aktualizēšanu.
Tāpat kā Ligita Sneibe, arī Hokans Sundīns dzīvo un strādā Zviedrijā, un 4. janvāra koncertā viņa mūziku pārstāvēja triptihs “Saules spēks” (“Dzīvība”, “Siltums” un “Gaisma”). Autors bija veiksmīgi atradis līdzsvaru starp klasisku un laikmetīgu izteiksmi un izveidojis pārdomātu un kontrastainu mākslinieciskās dramaturģijas struktūru. Pats intonatīvais materiāls gan saistīja mazāk – tiesa, trešās daļas sākuma ritmiski harmoniskā pulsācija gan paliks atmiņā uz ilgāku laiku, taču citādi mūzikas melodiskajiem zibšņiem un faktūras variācijām izdevās pieslēgties tikai daļēji.
Jau Fannijas Mendelszones un Hokana Sundīna darbu lasījumi visnotaļ skaidri atklāja Ligitas Sneibes interpretācijas pieeju, solistei to īstenojot arī turpmākajā koncerta gaitā. Mūzikas skaņuraksts tika iedzīvināts veikli un prasmīgi, arī virtuozāko epizožu atainojumam iezīmējoties ar plastisku izsmalcinātību un vieglumu. Līdztekus tam ātri vien kļuva skaidrs, ka Ligita Sneibe, pretstatā virknei citu ērģelnieku, mūzikas satura atklāsmē vairāk balstīsies uz dinamiskiem kontrastiem nekā ekscentriskām tembrālām krāsām un necentīsies arī apžilbināt ar skanējuma vērienu un impulsivitāti. Dzintras Kurmes-Gedroicas “Valsī” no cikla “Dejas” un Johana Sebastiana Baha kanoniskajās variācijās par Mārtiņa Lutera Ziemassvētku dziesmu “No debesīm es atnesu” daudzi muzikālo tēmu izvedumi izskanēja ekstrēmi klusi, un arī citkārt publika tika aicināta ieklausīties trauslu nianšu gammā. Protams, šādai pieejai bija arī savas ēnas puses – Kurmes-Gedroicas “Valsī” pavisam noteikti varēja atrast arī košākus un kolorītākus toņus, turpretī Baha variācijas šajā interpretācijā radīja iespaidu, ka Lutera vienkāršais korālis komponistu nav īpaši iedvesmojis.
Jāteic arī, ka iepriekšminētais “Valsis” ar visu autores vēlmi savu radošo domu izteikt labi ilgi šķita pārliecinošāks par Ligitas Sneibes “Viderunt omnes”. Un atkal jāraksta – neizklausījās, ka komponistei dotais uzdevums – radīt skaņdarbu ar atsauci uz slaveno Perotīna organumu – būtu viņā atraisījis spilgtas mākslinieciskās ieceres. Tēlu un raksturu pretstatījumos bija grūti notvert emocionāli saistošu pieturas punktu, un arī kompozicionālā arhitektonika atradās uz pārāk nedrošiem pamatiem. Lielāku valdzinājumu sniedza koncerta noslēgums ar pastorāli un finālu no Luija Vjerna Pirmās simfonijas ērģelēm. Te nu varēja sastapties gan ar izteiksmīgākiem tembriem, gan ar iezīmīgākām intonācijām un noskaņām.
Bez šaubām, pat visinteresantākais un daudzsološākais repertuārs nespētu noslēpt interpretācijas nepilnības. Tomēr priecātos, ja nākamajos Ligitas Sneibes solokoncertos ērģelniece dotu iespēju noskaidrot, kas tad īsti slēpjas pārējā Dzintras Kurmes-Gedroicas ērģeļdeju ciklā, kā ar Eiropas Raidorganizāciju savienības pasūtījumu par godu Perotīnam tikuši galā citi projektā iesaistītie komponisti un kā Luija Vjerna opuss izklausās kopumā. Un tāpat skaidrs arī tas, ka vēlamie soļi ideāla ērģeļkoncerta virzienā būtu aicinājumi uzrakstīt jaundarbus Artūram Maskatam, Jānim Petraškevičam, Anitrai Tumševicai vai Evijai Skuķei – kāds no viņiem noteikti atsauktos.
