×
Mobilā versija
Brīdinājums +11.0°C
Līksma, Bārbala
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
15. februāris, 2018
Drukāt

Japānas dvēseles sargātājs Takamasu Fudžima: Svarīga ir enerģijas dzimšana! (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Takamasa Fudžima

Līdz piektdienai, 16. februārim, Rīgā pirmoreiz norisinās Japānas kultūras nedēļa, kuras uzmanības centrā – japāņu tradicionālā deja un kino. Tās laikā “LA” satikās ar japāņu tradicionālās kabuki dejas meistaru TAKAMASU FUDŽIMU, kurš ir pārliecināts, ka senās un izzūdošās tradīcijas iemieso Japānas dvēseli, un viņa izaicinājums ir rosināt interesi par tām gan dzimtenē, gan ārpus tās.

Pirmdienas vakarā Latvijas Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur, iesākot Japānas nedēļu Rīgā, priekšnesumus sniedza šīs austrumu valsts tradicionālās dejas profesionāļi, pulcējās ļaudis, kurus interesē japāniskais. Šoreiz uzmanības centrā – tradicionālā japāņu kabuki deja. Uz skatuves dejotāju sejas rotā izteiksmīgs grims, viņi valkā parūkas un košus kimono. Kā vēsta paskaidrojumi, stāsts ir par kādu bojā gājušu ģenerāli, kurš pēc nāves, nespējot samierināties ar zaudējumu karā, kā gars dodas atriebties ienaidniekam. Fudžimas dejas skolas dibinātājs, kabuki dejotājs un Japānas kultūras kaismīgs popularizētājs Takamasa Fudžima sarunā ar “LA” atklāj, ka dejas izrādes saturs nav tikai dīvains spoku stāsts no Japānas vēsturiskā Haijama laikmeta, bet arī vēstījums par būtiskām vērtībām – par spīti naidam un vēlmei atriebt, iespējama piedošana un samierināšanās. Tiesa, ne tikai Rietumos, arī Japānā šobrīd seno tradicionālās dejas valodu saprotot ne visi, atzīst kabuki dejas meistars.

Kabuki saknes meklējamas tradicionālajā Japānas teātrī, kas līdzās no un bunraku teātriem ir viens no Japānas trim galvenajām klasiskā teātra formām. Droši vien, apceļojot pasauli un iepazīstinot cilvēkus ar Japānas kultūras mantojumu, jums jau ir gatavs skaidrojums rietumniekiem, kas tad īsti ir kabuki deja?

T. Fudžima: Jā, ir gan. Savu stāstu vienmēr sāku ar vēsturi. Kabuki ir gana sens dejas žanrs, kas dzimis Edo laikmetā (17. gs. – A. K.), un tas Japānā ir bijis notikumiem bagāts laiks, kad virmojušas pamatīgas kaislības. Tāpēc arī kabuki deja ir ļoti enerģiska un kaislīga. Svarīgi atšķirt, ka kabuki deja nav kabuki teātris, kas gan ir šīs dejas pirmsākums, un ar to var nodarboties ikviens. Iespējams, ja cilvēkam nav pilnīgi nekādu priekšzināšanu, kabuki var šķist neizprotams un garlaicīgs. Tādēļ, pirms to skatīties, nelielas zināšanas nenāk par ļaunu. Ikreiz, kad dodos rādīt šo deju ārpus Japānas, par to arī mazliet pastāstu, lai cilvēkiem radītu plašāku priekšstatu par to, ko viņi redz. Tomēr mana pārliecība – arī par daudz zināšanu ne vienmēr ir vēlams, jo tad šķiet, ka kabuki ir sarežģīts.

Saruna turpinās pēc video.

Daudziem jūsu dzimtene saistās ar vairākām senām tradīcijām, tomēr nereti aizmirstam, ka mūsdienu Japāna ir gluži cita, augstu tehnoloģiju zeme. Vai, piemēram, kabuki deja šobrīd interesē Japānas jauniešus?

Japāna ir gan augstu tehnoloģiju, gan tradīciju zeme reizē, tomēr, manuprāt, konflikta starp abām pusēm nav. Es teiktu, ka japāņi šobrīd tiecas tradīcijas pārskatīt no jauna, ieraudzīt tās no jauna ar mūsdienu acīm un saprot, ka ir svarīgi tās parādīt un darīt saprotamas jauniešiem. Šobrīd interesi par tradicionālo mantojumu jauniešu vidū gan aizstājusi interese par amerikāņu kultūru, un reizēm skolu programmās atrodas vieta hiphopa dejai, bet tradicionālā deja tajās sastopama retāk. Man ir prieks, ka pēc ilgāka pieklusuma visai daudz jauniešu interesējas par kabuki un ir notikusi žanra atdzimšana. Liela nozīme ir televīzijai, kur arvien biežāk uzstājas daudz jaunu kabuki teātra aktieru, un viņi ir zvaigznes.

Kāpēc jums ir svarīgi turpināt tradīciju mūsdienās?

Tradīcijas ir Japānas dvēsele. Mūsu senči ir gadsimtiem ilgi tās veidojuši, nosargājuši un nodevuši tālāk. Arī es pats dzīves pirmajā pusē par šo visu īpaši neinteresējos, aptuveni 35 gadu vecumā sapratu, ka vēlos nodarboties ar kabuki deju profesionāli. Un man ir svarīgi parādīt šo Japānas brīnumu pasaulei.

Kā pats nolēmāt pievērsties dejai?

Pamatskolas gados bieži vēroju, kā dejojot uzstājas mana vecmāmiņa, tomēr ilgu laiku tas man neraisīja nekādas emocijas, taču bija kāds lūzuma punkts. Kādu dienu pēkšņi ieraudzīju viņas uzstāšanos pilnīgi citām acīm. Tas bija mirklis, kad jutos ļoti iedvesmots, un no tā brīža šī deja ir mani pārņēmusi. Tas bija brīdis, kad sāku interesēties par dejas žanru un domāt, ko varu darīt pats. Tā nokļuvu pie kabuki, kas mani ir ļoti iespaidojis, un tagad esmu zvērināts šīs dejas piekritējs. Šobrīd vēlos, lai šī deja iedvesmo arī citus, lai cilvēkus pārņem kabuki brīnums, kas reiz piemeklēja mani, vērojot dejojam vecmāmiņu.

Jums pašam ir sava kabuki dejas skola. Vai tādu Japānā šobrīd ir daudz?

Japānā pašlaik ir piecas lielas kabuki dejas skolas, tostarp mūsējā, un vairāk nekā simt mazāku. Nereti šāda skola ir ģimenes tradīcija, kurā vecāki nodod zināšanas bērniem. Tiesa, neviens no maniem vecākiem nav bijis saistīts ar deju, taču dejoja mana vecmāmiņa. Lai dejotu kabuki, nekādas īpašas spējas nav nepieciešamas, pietiek ar vēlēšanos, to var darīt jebkurš atšķirībā no kabuki teātra, kurā joprojām spēlē tikai vīrieši – arī sieviešu lomas.

Strikta tradīcija vai jaunrade – kurā pusē esat jūs savā dejā?

Noteikti esmu jaunrades pusē – tieši ar to pats nodarbojos. Mana tēma ir komiskais elements kabuki dejā. Reizi divos gados rīkoju solokoncertus un tajos arvien parādu jaunās dejas. Pērn, piemēram, viesojos Lietuvā ar jaunu deju par kādu viduslaiku karali un mūku.

Pirms gada latviešu režisors Alvis Hermanis izmantoja kabuki teātra citātus, Milānas “La Scala” iestudējot operu “Madama Butterfly”. Kā izturaties pret mēģinājumiem lietot Japānas kultūras elementus Rietumos, kur, jādomā, tos saprot tikai daži un tie iemanto visai rietumniecisku seju?

Tas taču ir lieliski! Es par to esmu ārkārtīgi priecīgs. Līdzīgs kultūras apmaiņas process notiek arī Japānā. Gan pasaulē pazīstamais Japānas filmu režisors Akira Kurosava, gan citi kino un teātra režisori tieši tāpat izmanto no Eiropas aizgūtas lietas. Šādā veidā, aizgūstot kaut ko no Japānas, patiesībā rodas jauna Japānas kultūras daļa. Katrā ziņā esmu ļoti priecīgs, ka kaut kāda Japānas “garša” ienāk šejienes kultūras vidē, mākslā un līdz ar to dzimst kaut kas jauns un skaists. Nav būtiski, ka šī Japānas izpratne kaut kādā ziņā nav “pareiza”, jo tas nemaz nav iespējams, iespēja kļūdīties ir liela, taču tikpat labi arī japāņi Šekspīru uzved savā izpratnē, un, iespējams, tas ir pavisam cits Šekspīrs, nekā to pazīst, piemēram, angļi. Svarīga ir nevis burtiska detaļu ievērošana, bet enerģijas dzimšana.

Latvijā esat pirmoreiz. Kādi ir pirmie iespaidi?

Šajā reizē viesojos visās trijās Baltijas valstīs, Lietuvā esmu bijis jau iepriekš, bet, jāatzīst, par Latviju man nav bijis daudz informācijas. Tiekoties ar Japānas vēstnieci Fudži kundzi, par Latviju uzzināju visai daudz. Zinu, ka starp latviešiem ir ļoti daudz pasaulslavenu mūziķu un arī ikviens latvietis ir kaut kā saistīts ar mūziku. Lai arī esmu šeit ļoti īsu brīdi, mazliet pastaigāju pa pilsētu un uzreiz ievēroju, ka Rīga ir ļoti skaista pilsēta. Arī cilvēki šeit ir ļoti skaisti.

Takamasa Fudžima (1971)

* Absolvējis Ņihonas universitātes Mākslas koledžas dramaturģijas kursu, mācījies pie Japānas dejas meistara Šosaku Fudžimas.

* Veidojis dejas izrādes, horeogrāfiju Japānas sabiedriskās televīzijas NHK seriāliem un citiem raidījumiem.

* Takamasas dejas kompānijas vadītājs, ar paša dibinātas organizācijas “Japānas harmonija” starpniecību un Japānas fonda atbalstu popularizē Japānas kultūru Japānā un ārvalstīs.

Japānas filmu festivāls, kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē:

* 15. februārī plkst. 18.30 “Ar dziesmu uz lūpām”;

* 16. februārī plkst. 18.30 “Abraksa svētki”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

Draugiem Facebook Twitter Google+