Pasaulē
Eiropa

“Krievija ir panākusi pretkrievisku noskaņu.” Intervija ar “Bild.de” redaktoru Juliānu Repki 16

Foto-Valdis Kauliņš

Vācijas portāla “Bild.de” politikas redaktors Juliāns Repke vienmēr interesējies par militārajiem konfliktiem. Juliānu var apbrīnot par uzņēmību. 2014. gadā viņš sāka darboties kā pilsoniskais žurnālists – analizēja ierakstus sociālajos tīklos, mēģināja saprast, kas notiek Ukrainā un Sīrijā. Šos konfliktus viņš sauc par mūsdienu būtiskākajiem kariem. “Mums tevi vajag redakcijā pilnu slodzi,” 2015. gada februārī viņam teica laikraksta “Bild” interneta versijas galvenais redaktors Juliāns Reihelts. Žurnālists piekrita, un viņa dzīve kļuva vēl interesantāka un dinamiskāka.

Kāpēc sākāt rakstīt par Ukrainas un Sīrijas konfliktiem?

Vienmēr esmu interesējies par konfliktiem, piemēram, par 2003. gada ASV iebrukumu Irākā. Jo sevišķi mani ieinteresēja asimetriskā karadarbība, kā tas bija Irākā, un tagad tā notiek arī Ukrainā un Sīrijā. Studēju ģeogrāfiju un socioloģiju, specializējos terorisma un mediju jautājumos. Ap 2014. gadu sāku darboties kā pilsoniskais žurnālists. Tolaik bija daudz viltus ziņojumu no Ukrainas un Sīrijas un cilvēki nezināja, kas tur notiek – kas ir valdība, kas dumpinieki, kur stiepjas frontes līnija. Internetā bija daudz brīvpieejas avotu, piemēram, ieraksti un video materiāli sociālajos tīklos un interneta dienasgrāmatās, kurus tradicionālie žurnālisti neizmantoja. Brīvpieejas materiālus analizēju, mēģināju saprast plašāku ainu. Manu darbību pamanīja “Bild” un piesaistīja sev kā anonīmu padomnieku. Kad žurnālisti bija Ukrainā, viņi man prasīja, kā es redzu notiekošo, sēžot Berlīnē un pētot savus avotus. Piemēram, man jautāja, kur nākamajā dienā varētu būt Krievijas spēku uzbrukums. Pēc man pieejamajiem datiem izteicu spriedumus, kas bieži izrādījās precīzi.

Kāda, jūsuprāt, ir Vācijas sabiedrības izpratne par notiekošo Ukrainā?

Pirms Maidana revolūcijas Vācijas sabiedrības apziņā Ukraina bija normāla pēcpadomju valsts. Šo jēdzienu es neattiecinu uz Igauniju, Lietuvu un Latviju, taču Ukraina bija “ielikta kastītē” līdzās Uzbekistānai, Kazahstānai, Kirgizstānai, Gruzijai un citām. 2013. gadā eiropieši ziņās pamanīja, ka Ukrainā notiek cīņa par Eiropas ideju un vērtībām. Tā bija domāšanas maiņa. Nekas tāds iepriekš nebija redzēts, ka miljoniem cilvēku šādi iestājas par savu valsti un Eiropu. Tomēr Vācijā daudzi joprojām tic Krievijas vēstījumam, ka ekstrēmisti Ukrainā īstenojuši puču un sagrābuši varu. Tā joprojām domā liela daļa Vācijas kreiso intelektuāļu. Krievija Ukrainā izveidoja konfliktzonu. Šobrīd, ja runājat ar cilvēkiem Vācijā, Ukraina viņiem asociējas ar haosu. Nostiprinājusies apziņa, ka Ukrainā ir karš. Arī Ukrainā cilvēki baidās no kara. Man Kijevā vienmēr bijis ļoti grūti sarunāt palīgus darbam, piemēram, Kramatorskā Doņeckas apgabalā, kuru kontrolē Ukrainas spēki. Vācijā sabiedrībā daudzi Ukrainu uztver kā kaut ko, kas ir Krievijas darīšana. Ukraina viņiem nav Eiropa.

Kāda loma konflikta sākumā bija un tagad ir Ukrainas brīvprātīgo bataljoniem?

Ir skaidrs, ka bez brīvprātīgo bataljoniem Ukrainas teritorija būtu vairāk okupēta. Piemēram, ja nebūtu bataljona “Azov”, Mariupole būtu prokrievisko spēku kontrolē, bez bataljona “Donbass” iesaistes Debaļceves apvidus būtu plašāk okupēts. Bataljoni šajā ziņā izdarīja neizmērojami lielu darbu. Bet atsevišķi ir jāskata ideoloģija, jo es noraidu nacistisko simbolu kultu, kas raksturīgs “Azov” bataljonam. “Azov” sauklis ir “Ukraina pāri visam”, vai “Labējam sektoram” – “Ukraiņu asinis”. Ar šādām idejām nevar uzņemt kursu uz Eiropu. Pašlaik šī ideoloģija rada draudus Ukrainas stabilitātei un vienotībai. Piemēram, “Azov” bataljona rīcībā ir dučiem tanku, ap 3500 kaujinieku. Ja viņi valstī iegūs vairāk ietekmes, pastāv pilsoņkara risks, tomēr ceru, ka tas nenotiks. Viņu vēstījums bija – esam stiprāki nekā armija. Ir arī cilvēki pašreizējā Ukrainas valdībā, kuri atbalsta bataljonus un kuriem ir liela ietekme.

Tie ir nākotnes riski, tomēr Krievija izvērš karu Ukrainā, un tas ir acīmredzams apdraudējums…

Kremlis ir ļoti nelaimīgs, ka 2013. gadā Ukrainā zaudēja cīņu par varu. Krievijas vēstījums ir: “Ja negribat būt prokrieviski, tad būsiet nestabili un noasiņosiet.” Tas attiecas uz politiku, ekonomiku un kultūru. Austrum-
ukraina, kuru kontrolē separātisti, kļuvusi par Ziemeļkoreju – par to liecina parādes, laikraksti, stadionos pulcējas bērni, un viņiem jāsniedz ideoloģiski pielādēti priekšnesumi. Ļoti bēdīgi, ka no indivīda tiek veidota nekritiska masa. Katru dienu Ukrainā tiek nogalināti trīs Ukrainas karavīri. Un kopš konflikta sākuma ir nogalināti gandrīz 10 000 ukraiņu. Krievijai ir izdevies panākt, ka Ukrainā tagad ienīst Krieviju. Savulaik Ļvivā 51 procents tūristu bija no Krievijas, pret viņiem izturējās ļoti draudzīgi. Bet nesen biju Karpatos – redzēju kādas skolas ekskursijas dalībniekus. Kalnos bija ukraiņu partizānu apģērbos tērpti cilvēki, kas bērniem deva ieročus bez patronām. Un teica: “Tur ir Kremlis un Putins! Par Donbasu! Par Krimu! Šauj!” Un to veica visi grupas bērni. Krievija ir panākusi pretkrievisku noskaņu, kas ir īpaši spēcīga Rietumukrainā. Bet šāds iedzīvotāju noskaņojums ir loģisks, jo tā ir katrā valstī, pret kuru izvērš karu. Kremlim izdodas dažādas ukraiņu nacionālistu darbības pavērst sev par labu, un tad Eiropā sāk apsvērt, ka Krievijai varētu būt taisnība. Nesen Ukrainā notika patriotisko plakātu konkurss, kurā viens no plakātiem vēstīja, ka krievu valoda ir slimība. Taču tā nebija nekāda oficiāla kampaņa, tā bija mākslinieka izpausme, bet ne politika. Tomēr Krievijai tas dod iespēju savam sagrozītam vēstījumam. Tā uzreiz ir Kremļa veiksme.

Tas ir izdevīgs stāsts Krievijas propagandas aģentūrām…

Krievijas oficiālie mediji melo šā vai tā. Galvenais panākt, lai stāstījums nonāk Rietumu medijos.

Un kāds noskaņojums veidojas Rietumu medijos?

Telekanāliem par karu Ukrainā ziņot ir grūti, jo jāprot izskaidrot par iesaistītajām pusēm. Konflikts ir “iesaldēts”, tomēr vienlaikus tas ir “karsts” – to ir grūti “pārdot” skatītājiem. No viņu skatījuma izriet, ka ir slikti, ka Ukrainā ir karš. Dienā iet bojā divi cilvēki, bet nav liela dramatisma. Televīzijas kanāliem tad nav par ko ziņot.

Austrumu frontē bez pārmaiņām…

Tā to arī var uzlūkot. Mediju dabā ir meklēt negatīvo un dramatismu. Kad pie Ukrainas parlamenta kāds vīrietis uzspridzināja rokasgranātu, tā uzreiz bija ziņa, jo var izteikt minējumus, ka Ukraina atrodas pilsoņu kara priekšvakarā. Un tad Rietumu sabiedrībā parādās arī viedoklis, ka varbūt tomēr Krievija kopumā rīkojusies pareizi. Tas gan netiek aplūkots kā vispārēja patiesība, bet jautājums tiek uzdots. Tiek aizmirsts, ka tajā pašā laikā katru dienu Krievijas artilērija šauj uz Ukrainas pozīcijām. Vācijas medijos allaž svarīga bijusi neitralitāte, līdzīgi ir Francijā. Vācijā raksturīgi, ka vienmēr mediju materiālos nepieciešams uzklausīt abas pozīcijas. Mediji mēģina saprast Ukrainu, zina, ka Krievija rīkojas slikti, taču krieviem arī ir ko teikt, un tas arī jāuzklausa! Bet laiki tomēr mainījušies.

Bet mūsdienās, kad ir daudz dezinformācijas un melu, vai šāds līdzsvars ir nepieciešams?

Līdzīgu jautājumu nesen uzdeva “Radio Brīvā Eiropa”/”Radio Brīvība” (RFE/RL) žurnālists Braiens Vitmūrs, sakot, ka mēs Rietumu medijos esam apsēsti ar līdzsvaru, bet kas notiek, ja viena no pusēm melo, un vai tad līdzsvars nozīmē patiesības un melu sajaukumu? Un tas attiecas uz ziņošanu gan par notikumiem Ukrainā, gan Sīrijā. Krievija panākusi, ka viltus ziņojumi medijos tiek apspriesti kā viedoklis, un tā atkal ir viņu veiksme.

Vai Rietumos acīmredzami melu stāstījumi nonāk dienaskārtībā kā jautājumi, kas jāapspriež?

Ir parādījusies jauna realitāte. Neliels skaits cilvēku saka, ka Ukrainā pie varas ir “hunta”, bet arī viņi nepieņem to kā vienīgo patiesību. Prokrieviski noskaņotas politiķu aprindas Vācijā, kuras izteiktākas ir sociāldemokrātu partijā, uzskata, ka mums jāmēģina izprast Krievijas pozīciju. Viņi gan nesaka, ka tie varētu būt meli, bet – tas ir cits skatījums, iespējama patiesība. Un tā ir kārtējā lielā uzvara Kremlim.

Vai vācieši uzticas tradicionālajiem medijiem, piemēram, laikrakstiem “Bild” un “Die Welt”, žurnālam “Der Spiegel”, sabiedriskajiem medijiem un komerckanāliem?

Vācijā sociālajam tīklam “Facebook” kā medijam ir mazāka ietekme nekā angliski runājošajās valstīs. Pie mums cilvēki vairāk uzticas tradicionālajiem medijiem – televīzijai, avīzēm, kā arī interneta platformām. Krievijas ietekmes panākums ir tas, ka cilvēkiem ir vairāk skepses par faktiem. Mana vecmāmiņa reiz teica, ka katrs tagad saka ko atšķirīgu, un jautāja – kam lai mēs ticam? Tiek izplatītas dažādas patiesības, un cilvēkiem ir jāizvēlas. Viltus ziņas nav nekas jauns, 
jo mēs zinām, ka tās ir nepatiesas, tomēr tās radījušas efektu, ka nepamatota skepse tiek vērsta pret visiem. Un, kad nav patiesības, nav arī demokrātijas. Tas, ka par patiesiem faktiem tiek uzdoti skeptiski jautājumi, ir Krievijas panākums.

Krievijas propagandas aparāts jums devis iesauku “Džihāda Džuliāns”. Droši vien esat ļoti neērts Kremlim…

Zinām, ka Krievija pret jebkuru aktīvistu un žurnālistu, kas iebilst pret viņu politiku, var izvērst nomelnošanas kampaņu. Vācijā esmu viens no skaļākajiem un redzamākajiem, darbojos sociālajos tīklos, un tas viņiem ļoti nepatīk. Ja, piemēram, Vācijas televīzijā Kristīgo demokrātu partijas (CDU) politiķis pasaka, ka par Krievijas rīcību Sīrijā nepieciešams ieviest sankcijas, tad krievi nospriež – to redz, lielākais, četri miljoni cilvēku, nav nekas būtisks, tas jau aizvējos! Bet, kad tviterī kāds žurnālists sāk runāt par to, ka virs Sīrijas jāievieš lidojumu aizliegumu zona, un norāda uz kara noziegumiem, pret viņu var izvērst nomelnošanas kampaņu. Kad ziņoju no Ukrainas un biju ticies ar “Azov” kaujiniekiem, no Kremļa puses tiku pataisīts par “Azov” draugu. Bet es darīju savu darbu. Vai tas, ka ar kādu runājos, uzreiz nozīmē, ka esmu viņa draugs? Par Sīriju Krievija uzskata, ka patiesība ir tas, ko saka viņu militārā pavēlniecība, un domā, ka tā visiem cilvēkiem arī būtu jāuztver notikumi. Es biju Sīrijā, runāju ar kaujiniekiem, un tad pēkšņi no “Azov” drauga kļuvu par “Džihāda Džuliānu”. Tika sadzejots, ka esmu džihādistu draugs, islāmists. Tomēr es nāku no kristiešu kultūras.

LA.lv