Juozaitis: Baltijas atslēgas atrodas Rīgā 0
Lietuviešu filosofs un rakstnieks Arvīds Juozaitis rīt saņems Baltijas Asamblejas balvu. Baltijas Asamblejas (BA) balva Arvīdam Juozaitim piešķirta par 2011. gadā klajā nākušo grāmatu “Rīga – civilizācija nevienam” (“Ryga – niekieno civilizacija”). “Juozaitis nav klasisks prozas rakstnieks. Viņa pieeja ir jauna, negaidīta mākslinieciskai publicistikai. Tas ir negaidīti un interesanti,” par A. Jouzaiti un viņa grāmatu teicis BA Lietuvas žūrijas loceklis Daniels Mušinsks. Taču darbā risinātie jautājumi guvuši pretrunīgas atsauksmes, tādēļ aicinājām autoru uz sarunu.
– Kā jums radās doma rakstīt par Rīgu – kas jūs fascinēja, piesaistīja Latvijas galvaspilsētā?
A. Juozaitis: – Interese radās pirms gadiem 20 vai pat vēl agrāk. Man ar ģimeni – sievu Laimu un diviem bērniem – bija paraža pavadīt vismaz vienu vasaras mēnesi un jebkuras svētku dienas – Ziemassvētkus vai Lieldienas – Rīgā un Jūrmalā. Un tā katru gadu. Nebija tik svarīgi, ka Rīgā dzīvoja mūsu draugi, Rīga ietekmēja kā fenomens, kā stipra, pievilcīga telpa. Taču vispirms bija 1988. gada vasara, kad kā viens no “Sajūdis” kustības līderiem Lietuvā bieži ierados Rīgā. Diemžēl pamatā man tā bija tikai tranzītpunkts ceļā uz Igauniju, jo mums bija visciešākās saites ar Igaunijas Tautas fronti. Manī valdīja visdīvainākā sajūta – un tā man saglabājusies arī patlaban – ka šeit, Latvijā, kaut kas notiek briesmīgi nepareizi. Šeit ir Baltija, taču varam to nosaukt par “Baltslāviju”. Un vēl bija ļoti jūtams, ka Latvija dzīvoja tā, it kā būtu zudusi dabai, noslīkusi kultūrā. Bieži pārņēma bailes, ka tas pats tuvāko gadu desmitu laikā var notikt arī Lietuvā.
– Vai savā grāmatā aplūkojat Rīgu cauri vēsturiskajiem laikmetiem, no dažādiem aspektiem vai kā citādi?
– Mani aizrauj esamības dziļums un arhetipi. Ikdienišķā dzīve dažreiz izskatās vienkārša un tādēļ – nomācoša. Taču patiesībā mēs dzīvojam uz vakardienas rēķina un nepavisam neesam moderni. Pagājušie gadsimti ir pamats mūsu elpošanai. Kurš uzdrīkstēsies teikt, ka vēsturiska elpošana nav iekļauta ikdienas rūpēs? Es uzrakstīju grāmatu par Rīgas civilizāciju, turpinot tradīciju, jo 2006. gadā man iznāca grāmata par Kaļiņingradas (Kēnigsbergas – Karaļauču) apgabalu. Tā bija sadalīta nevis šķirkļos, bet vigilijās, atsaucoties dižākajam Kēnigsbergas rakstniekam un komponistam E. T. A. Hof-manam, kurš izmantoja šo nosaukumu kādas savas grāmatas nodaļai. Par Rīgu uzrakstīju 30 vigilijas, taču izdevniecība “Alma littera” – lielākais apgāds Baltijas valstīs – pieprasīja samazināt skaitu līdz 24. Tas nozīmē – katrai stundai veltīta viena tēma. Tēmas ir dažādas: sievietes, krievi, vācieši utt.
– Kādēļ Rīga, jūsuprāt, ir “civilizācija nevienam”? Vai tas nozīmē nevienam nepiederošu vietu, kaut ko pašu par sevi esošu? Vai arī norāda uz apokaliptisku nākotni, kurā Rīga paliek tukša, kā rēgu pilsēta?
– Mana iztēle saka: nekāda civilizācija. Ļoti ilgi mocījos ar nosaukumu, jo mana pieredze ar iepriekšējām 18 grāmatām liecina, ka tādas lietas ir ļoti svarīgas. Jūsu jautājums to vēlreiz pierāda. Biju iecerējis ko rožainu, sentimentālu par dzintaru vai vēju pilsētu, pilsētu – karalieni. Taču jutu: pietrūkst realitātes. Un pēkšņi, ieraudzījis kādu māju Rīgas priekšpilsētā, izjutu sasauksmi: “Es neesmu tāds, kādu tu mani iedomājies!” Tā, pilnīgi negaidīti, kad grāmata jau bija uzrakstīta, uzzināju tās vārdu. Jā, Rīga ir noslēpums, izaicinājums, kā grāmata, kuru 16. gadsimtā uzrakstīja mūsu Mažvīds: “Ņemiet mani un lasiet.” – “Ņemiet mani un valdiet,” saka Rīga. Kas to šodien dara? Latvieši? Vai krievi? Atbildes nav.
– Intervijā TV5 pērnziem Rīgu nosaucāt par Baltijas metropoli. Tas ir diezgan daudznozīmīgs termins. Kā jūs izprotat Rīgas “metropoles” būtību, un ar ko Rīga atšķiras, piemēram, no Viļņas, kura iedzīvotāju ziņā taču patlaban noteikti vairs neatpaliek?
– Esmu pārliecināts, un tas ir acīm redzami, ka Rīga bija, ir un pastāvēs kā lielākā, svarīgākā pilsēta visā Baltijas piekrastē starp Pēterburgu un Gdaņsku, neraugoties, kam tā piederēs, kāda mažoritāte vai minoritāte to valdīs. Tas ir liktenīgi: Baltijas atslēgas atrodas Rīgā. Taču ne Rīgas pilī. Un diemžēl ne Rīgas jūras ostā. Vismaz pašreiz. Šobrīd Rīgas pārvaldīšana ir ļoti sarežģīts jautājums, grūti iedomāties, kas notiks pēc, teiksim, pieciem gadiem. Patlaban, ejot pa Rīgas centrālajām ielām, mani dažreiz pārņem briesmīgas bailes, redzot “klejojošos holandiešus” – tukšas mājas. Burvīgas jūgendstila ēkas stāv izsistiem logiem, tukšas. Ko tas nozīmē? Tās šādi ilgi nepastāvēs. Ko viņas gaida? Es teiktu: Rīga gaida “Bangladešu”. Tie būs jaunie ienācēji, kurus baidīsies nosaukt par okupantiem, taču īstenībā viņi tie būs. Uz jauna, sveša spēka fona visas latviešu pašreizējās ķildošanās ar “vidējiem krieviem” izskatīsies noziedzīgas, jo ir zaudēts laiks. “Krievu pilsonības” jautājums atkritīs kā rudens lapas, latviski runājošie krievi kļūs par īstajiem partneriem jaunu nelaimju novēršanai.
– Esmu dzirdējusi, ka mūs, “Latvijas Avīzi”, esat nodēvējis par galēji nacionālistisku izdevumu. Ja tā ir, ar ko pamatojat šādu apgalvojumu? Kāda kopumā ir jūsu nostāja pret nacionālismu, savu nacionālo īpašību apzināšanos un izkopšanu?
– Ne reizi vien esmu dēvējis jūs par “modernā nacionālisma” izdevumu, atsaucoties uz jūsu piekritēju un lasītāju loku. Lietuvā ar lepnumu daudzreiz esmu turējis jūsu avīzi rokā, runājot ar plašsaziņas līdzekļiem un sakot: “Tā ir lielākā un tautiskākā avīze Latvijā. Paraugs Lietuvai, modernajam nacionālismam.” Un visbeidzot: esmu lietuviešu patriots, ar tieksmi apvienot Lietuvu ar Latviju federācijā, izveidojot vienu valūtu utt. Esmu pārliecināts, ka bez šādas apvienošanās mēs, paliekot katrs vientuļš, pazudīsim no vēstures lapas. Un tas notiks jau drīz.
Viedokļi
Civilizācija Daugavas krastā
Indra Brūvere, tulkotāja:
“18. novembrī saņēmu apsveikumu no lietuviešu rakstnieces valsts svētkos. Apsveikums elektronisks, sveicienam pievienota norāde uz “Youtube” – Ievas Akurāteres “Manai tautai”. “Šo dziesmu ar sveicienu es sūtu saviem draugiem latviešiem katru gadu,” viņa raksta. Uzrakstīju viņai atbildi, ka jauniznākušajā A. Juozaiša grāmatā “Rīga – civilizācija nevienam” var atrast dziesmas tekstu un tā tulkojumu lietuviešu valodā.
Kaut arī tas noticis pavisam nesen, šis gadījums parāda to, ka grāmata savu ceļu pie lasītājiem jau ir sākusi, vispirms lietuviešiem būdama par savdabīgu Rīgas un Latvijas ceļvedi. Grāmata, kas šogad saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu literatūrā, sarakstīta laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam, taču tajā aptvertais laika periods krietni lielāks – no Rīgas pirmsākumiem līdz mūsdienām. Grāmatā skartas latviešu tautai sāpīgas problēmas – gan nepilsoņu jautājums, gan emigrācija, gan katastrofālais demogrāfiskais stāvoklis. Autora zināšanas un erudīcija pārsteidz – grāmatā ir ļoti daudz informācijas par Latviju.
Taču visinteresantāk lasīt paša autora pārdomas par Rīgu un latviešiem. Spilgti atmiņā palikusi nodaļa par kristietību Latvijā (autors, starp citu, tajā grauj lietuviešu apziņā esošo mītu, ka Latvijā valdošā reliģija ir luterisms), kurā citēts arhibīskapa Jāņa Vanaga Lieldienu sprediķis. Tā liek aizdomāties par vairākām lietām, piemēram, kas veido latvisko identitāti, kas ir latvietis, kādi mēs izskatāmies no malas.
Grāmata izdota gandrīz uzreiz pēc tās sarakstīšanas – apjomīgam darbam diezgan īss sagataves process. Iespējams, raugoties no nākotnes perspektīvas, daudz kas jau tagad liekas zaudējis aktualitāti (īpaši tas attiecināms uz politiskajiem notikumiem, kas mainās ļoti strauji, tāpat būtu bijis jauki, ja grāmatu būtu pārlasījis kāds latviešu redaktors). “Rīga –civilizācija nevienam” ir ļoti saistoša lasāmviela, un jācer, ka ar laiku ieraudzīsim grāmatu arī latviešu valodā.”
Arvīda Juozaiša Latvija: fikcija vai realitāte
Silvestrs Gaižūns, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris,
Baltijas Asamblejas prēmijas 2000. gada laureāts:
2011. gada Baltijas Asamblejas prēmiju par grāmatu “Rīga – civilizācija nevienam” saņēma lietuviešu rakstnieks, publicists, filozofs un politiskais darbinieks Arvīds Jozaitis. Lietuvā viņš ir strādājis kā augstskolās, tā arī valsts posteņos, bet pēdējā laikā dzīvo Rīgā. Strādādams par Lietuvas kultūras atašeju Karaļaučos uzrakstīja eseju grāmatu „Karaļu pilsēta bez karaliem”.
Jaunā grāmata sadalīta daudzsološās nodaļās, kurās autors stāsta par latviešu teātri, literatūru, Raimondu Paulu un dziesmusvētkiem, par jūgendstilu un par Rīgas lietuviešiem, par kristietības dažādību Latvijā un par leģionāriem, ir pat atsevišķas nodaļas par Latvijas prezidentiem un par Latvijas krieviem.
Jau grāmatas nosaukums daudz ko izsaka par autora koncepciju – viņš raksta apceri par pilsētu un zemi, kuras nevienam nepiederēja un nepieder, protams, arī latviešiem. Nav nejaušība, ka savu grandiozo stāstu Jozaitis sāk ar Livonijas vēsturi. Autors nestāsta vienkāršu vēsturi – savu stāstu viņš saista ar mūsdienu politikas un sabiedriskās dzīves aktualitātēm. Vēl vairāk, lasot kā šo nodaļu, tā arī visu grāmatu, liekas, ka Jozaitim vissvarīgāk runāt par latviešu „vēsturiskām kļūdām”.
Viens no pirmajiem Jozaiša triecieniem ir vērsts pret Tobago salu un tās kolonizāciju. Pēc Jozaiša domām, par Jēkaba veikto kolonizāciju latviešiem būs jāatvainojas cilvēces priekšā, pat jānosoda tā. Lietuviešu autors bieži salīdzina nesalīdzināmas vēsturiskas parādības: Tobāgo kolonizāciju viņš pielīdzina tam, ko PSRS izdarīja ar Latviju 1940 gadā. Visi šie antivēsturiskie prātojumi ir iekļauti nodaļā ar cēlu nosaukumu – “Trīs zvaigzņes”.
Cita briesmīga „vēsturiska kļūda” – leģionāri. Jozaitis, runādams par traģisko leģionāru likteni, pat neslēpj, ka viņa pozīcija sakrīt ar krievu un ar sarkano latviešu pozīcijām.
Bet vai Jozaitim tiešām ir svarīga vēsturiskā patiesība? Šķiet, ka galvenais viņa mērķis ir vēstures pārrakstīšana padomju garā. Viņš runā par Bangerski un priecājas, ka Lietuvā nekā tam līdzīgā nebija, bet „aizmirst”, ka bija majors Semaška un citi lietuvieši, kas Otrajā pasaules karā cīnījās kopā ar vāciešiem. Jozaitis ar patosu stāsta par ne vienu vien izšķirošo Latvijas vēstures posmu (piem., nodaļā „Valsts un Lāčplēsis” veltīta Latvijas valsts dibināšanai), bet viņam ļoti nepatīk „nacionālas dvēseles” sargātāji mūsdienu Latvijā, un tur, kur ir runa par tiem, bieži parādās nacionālisma jēdziens.
Nacionālisti Jozaitim rēgojas jugendstila arhitektūras veidotāju rindās. Par nacionālistiem tiek saukti tie, kas neaizmirst Abrenes jautājumu. Arī „Latvijas avīze” tiek nosaukta – bez jebkādiem argumentiem – par nacionālistisko („galējā un modernā nacionālisma bastions”). Pat latviešu valodas likums tiek traktēts kā nacionālisma apliecinājums („radikālie nacionālisti lolo cerības palielināt latviešu skaitu asimilējot krievus”), kā vardarbības akts. No visa teiktā izriet galvenais Jozaiša secinājums: latvieši, visiem Latvijas krieviem nedodot pilsonību, pārkāpj cilvēka tiesības. Šo apvainojumu
Jozaitis atkarto arī dažādās intervijās. Pat eksprezidentei Vairai Vīkei-Freibergai viņš pārmet to, ka viņa neiemacījās krievu valodu.
Jozaiša secinājums: no apspiestiem latvieši kļuva par apspiedējiem. Šis secinājums kļūst par grāmatas leitmotīvu.
Grāmata beidzas ar katastrofālām ainām: Latvija var nesagaidīt simtgadi, jo katastrofiski samazinās iedzīvotāju skaits. Tātad tā tiešām kļūs par „neviena civilizāciju”. Meklēdams vainīgos, Jozaitis nonāk pie absurdiskiem secinājumiem: Latvijas demogrāfiju mainija nevis okupācijas un režīmi, bet … Martins Luters. Jozaiša katastrofisms nav vienkāršs katastrofisms: viņam tas „vajadzīgs”, lai vēlreiz attaisnotu imigrantu neizbēgamību Latvijā. Kas notiks, kad Latvijā ieplūdīs imigrantu armijas?
Latviešiem būs aizbāztas mutes, viņi vairs nevarēs jauno ienacēju saukt par okupantiem, būs sodīti par tādu apsaukāšanu.Vai vēl var sasniegt augstāko demagoģijas pakāpi? Vai var vēl drausmīgāk apvainot Tautu?
Daudzas grāmatas lappuses Jozaitis ir veltījis latviešu kultūrai un literatūrai, pat tautas dvēselei. Grūti iedomāties vēl primitīvākus prātojumus, kādus lietuviešu lasītājam piedāvā autors. XX gs. latviešu literatūras virsotnes viņam joprojam paliek Lācis un Upītis, runādams par Eduārdu Smiļģi, viņš uzsver to, kā režisors sadzīvoja ar visām varām. Tāda pati pieeja arī Rainim – kā visu varu ierocim. Ne vārda par daiļradi.
Bet kā ar mūsdienu kultūras sasniegumiem? Tas, kas pasaulē atzīts, Jozaitim izraisa šaubas. Par demagoģijas virsotni var nosaukt Jozaiša spriedelēšanu par Edvīna Šnores filmu „Padomju stāsts”. Filmas autoram Jozaitis nevar piedot Marksa nosodīšanu. Šo darbu Jozaitis uzskata par ideologijas ieroci, kura mērķis – valdīt masas, bet Latvijas un Igaunijas valsts apbalvojumus nosauc par propagandu (Ždanoka filmu nosauca par propagandas ražojumu!). Ir tāda sajūta, it kā es lasītu padomju laika avīzi. Padomju žurnalista stilā, ar rupjām kļūdām uzrakstītas arī lappuses par Konstantīnu Raudivi, Imantu Ziedoni un Zilākalna Martu…
Faktu noklusēšana, kropļošana, paviršība, demagoģija – tie ir galvenie paņēmieni, uz kuriem balstas Jozaiša stāsts par „neviena civilizāciju”. Domāju, ka šī grāmata ir vērsta kā pret Latviju, tā arī pret Igauniju, pazemojot abas valstis dažādos līmeņos.
