Latvijā
Izglītība

Juris Lorencs: Vājais ķēdes posms0


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Vai esam padomājuši, kāpēc valdības lēmums par Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka neapstiprināšanu amatā plašākā sabiedrībā neizsauca īpašu līdzjūtību? Nebija ne piketu, ne studentu protestu. Vien prorektore Ina Druviete piedraudējusi – ne jau atstāt amatu, bet partiju “Vienotība”… Kādreiz varbūt atstāt.

Tad kāpēc šāda reakcija?

Ne jau tikai tā pirmā, neveiksmīgā un nepārprotamā balsojuma dēļ universitātes Satversmes sapulcē – 141 balss “par”, 143 “pret”, kas kandidātam vēlāk tomēr netraucēja iesēsties rektora krēslā. Viens no iemesliem šai vienaldzībai – rektora alga, patiesībā daudzu Latvijas augstskolu rektoru algas. Arī nu jau bijušās rektora vietnieces juridiskajos jautājumos Baibas Brokas 2018. gadā universitātē nopelnītie 60 684 eiro. Ne tik daudz paši cipari, cik to nesamērīgums ar pasniedzēju algām.

Vēl viens piemērs. Gandrīz katrs piektais skolotājs saņem ap 700 eiro mēnesī “uz papīra”, tātad 8400 eiro gadā. Savukārt Valsts izglītības un satura centra vadītājs par ie­stādes vadīšanu pērn algā saņēmis 40 283 eiro. Diezin vai viņa atbildība, zināšanas un ieguldītais darbs ir piecas reizes vērtīgāks par skolotāja veikumu. Līdzīga proporcija vērojama citās jomās, medicīnu, policiju un armiju ieskaitot. Cik saņem medmāsas, cik ārsti un cik dažu slimnīcu vadītāji?

Saprotams, likums nekur nav pārkāpts. Tās nav arī Rīgas pašvaldības diezgan primitīvās naudas izņemšanas “shēmas”.

Tomēr šo atalgojumu veidošanās mehānismi sabiedrībā nav pietiekami skaidroti. Arī tas, ka augstāko amatpersonu algu samazināšana būtisku ietaupījumu valsts budžetam nedotu – tā ir elementāra matemātika. Jautājums ir drīzāk simbolisks – par samērīgumu, proporciju, taisnīgumu un solidaritāti. Temats, par ko runā sabiedrībā. Jo šīm algu “šķērēm” eksistē psiholoģiska robeža. Subjektīva, individuāla katram cilvēkam, bet tāda pastāv.

Skaidrs, ka rektora algai jābūt augstākai nekā docenta. Bet vai desmit reizes? Ja nemaldos, tad padomju laikos, astoņdesmito gadu sākumā universitātes docenta alga bija 350 rubļi uz papīra, profesora – 500 rubļi, bet rektora – 1000 rubļi. Šāda proporcija tolaik likās pašsaprotama.

Pārmetumi par sociālistisku domāšanu te ir nevietā. Cilvēki jau sen ir pieraduši pie tā, ka privātā biznesā var nopelnīt (tai skaitā arī algās) pat ļoti labi, un nevienu jau sen tas vairs neuztrauc. Vēl vairāk – cilvēki priecājas, uzzinot, ka kāds izsities, nopelnījis miljonus.

Viens no piemēriem – basketbolists Kristaps Porziņģis. Patiesībā latvieši savā vairākumā nav skaudīgi vai nenovīdīgi. Jautājums ir par nodokļu maksātāju naudas dalīšanu. Temats, kuru gadiem ilgi atkārtojuši politiķi, ierēdņi, Valsts kontrole, Ieņēmumu dienests un neskaitāmi eksperti. Aicinājuši maksāt nodokļus, taupīgi rīkoties ar valsts un pašvaldību līdzekļiem. Izskatās, ka viņi beidzot ir saklausīti.

Sekas – atsvešināšanās no valsts. Ne no Latvijas zemes, bet tieši no valsts struktūrām.
Saistītie raksti

Par to maz raksta, par to reti izsakās publiski, bet diemžēl tas bieži atklājas privātās sarunās – “mēs” un “viņi”. Viens no iemesliem, kā cilvēki dažkārt pamato savu lēmumu aizbraukt no valsts, pat emigrēt. Savdabīgs attaisnojums sevis un citu priekšā. “Valsts aizstāvēšana izaug no valstsgribas” – tā iepriekšējā gada 11. novembrī, uzrunājot Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militāro parādi pie Brīvības pieminekļa, teica Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Diemžēl, kā liecina socioloģiskie pētījumi, Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt savu valsti ārēja uzbrukuma gadījumā ir zema gan globālā, gan reģionālā salīdzinājumā. Ķēde, kas savieno pilsoni un “valstsgribu”, vienā no posmiem (varbūt pat vairākos) ir pārtrūkusi. Simboliskais “Baltijas ceļš” sadalījies fragmentos, sairis, reiz kopā sadotās rokas jau labu laiku kā pašķīrušās. Un vismaz pa daļai vainojama te ir nauda.

LA.lv