Latviešu “uzlidojums” Londonā ienesis svaigas vēsmas visumā konservatīvajā Lielbritānijas izdevējdarbībā.
Latviešu “uzlidojums” Londonā ienesis svaigas vēsmas visumā konservatīvajā Lielbritānijas izdevējdarbībā.
TOMS HARJO FOTO PLATFORMAI LATVIAN L ITERATURE

Kā pārstāvēt Latviju pasaulē? Lūdzu – ar grāmatām! 0

No 10. līdz 12. aprīlim Londonā risinājās ikgadējais Londonas Grāmatu tirgus, kurā šogad goda viesu lomā bija nokļuvušas trīs Baltijas valstis. Šī ir viena no reizēm, kad pierādās teiciens par mazo cinīti, kurš gāž lielo vezumu: Latvija, Lietuva un Igaunija bija visur.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
VIDEO. “Vai tu zināji, ka krāpniekam nemaz nav svarīgi, vai tev kontā ir vai nav nauda?” Padoms kā pārbaudīt, vai krāpnieki uz tava vārda nav paņēmuši kredītus 4
Lasīt citas ziņas

Īpaši spilgti Baltijas klātbūtne izpaudās Izcilības balvu pasniegšanas ceremonijā, kur Latvija saņēma trīs godalgas (Latvijas Nacionālā bibliotēka atzīta par Gada bibliotēku; “Zvaigzne ABC” – par labāko Baltijas valstu mācību līdzekļu izdevēju, bet “Dienas Grāmata” – par labāko Baltijas valstu pieaugušo literatūras jomā).

Kultūras ministre Dace Melbārde, kas grāmatu tirgu apmeklēja divas dienas pēc kārtas, atzina, ka ir ļoti priecīga un gandarīta par Latvijas simtgades norišu kulmināciju: “Pirms divām dienām biju Parīzē, kur baltieši pilnīgi apgāzuši priekšstatus par simbolismu, ir neskaitāmas publikācijas presē, un visi jautā, kur šie mākslinieki līdz šim slēpušies. Tieši tāda pati sajūta ir tagad Londonā – kur gan visi šie izcilie rakstnieki līdz šim bijuši?!”

CITI ŠOBRĪD LASA

Iespējams, salīdzinājums ar izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” Orsē muzejā nav pilnīgi precīzs, jo ikvienas tautas vizuālo māk­slu bez tulka palīdzības spēj baudīt jebkuras citas tautas pārstāvis, tādējādi literatūra vienmēr ir grūtākās pozīcijās. Turklāt Lielbritānijas lasītāji ir pazīstami kā konservatīva publika, kura nelabprāt lasa tulkojumus. Emma Raita, izdevniecības “Emma Press” dibinātāja un vadītāja, sarunā atzina, ka ir ļoti svarīgi, stāstot britu lasītājiem par autoru, izvēlēties pareizo vidusceļu – no vienas puses, nedrīkst pārāk lielu uzmanību pievērst tam, ka grāmata ir tulkojums, no otras puses, pietiekami uzsvērt tās neparastību.

“Man ir sajūta, it kā Latvija būtu atnākusi pie manis,” emocionāli atzina Anglijā dzimusī latviete Rūta Abakuka, kuru sastapu Britu padomes rīkotajā seminārā “Writing the City: Baltic Spaces, British Spaces”.

Par veiksmi jāatzīst arī baltiešu atrašanās kopīgā stendā, kura katra puse veltīta savai valstij. To noformējums ir pietiekami atšķirīgs, lai nesajauktu, tomēr veido arī vienota veseluma iespaidu, padarot Baltijas pieteikumu nopietnāku un pamanāmāku, nekā tas izdotos katrai valstij atsevišķi.

Turklāt visā “Olympia Hall” teritorijā ļoti klātesošas bija norādes uz tirgus goda viesiem gan tradicionālā, gan arī visai savdabīgā veidā. Tradicionālā – ar dienas autoru portretiem, kuri sagaidīja pie ieejām, kā arī ar baltziliem baneriem, kuri atgādināja par Baltiju kā tirgus goda viesi. Netradicionālā veidā tieši ar Latvijas rakstniecības tēlu bija iespējams sastapties visnegaidītākajā vietā – labierīcībās, kur, aizverot kabīnes durvis, pretī veras introvertais latviešu rakstnieks/rakstniece. Iespējams, šāds jokpilns atgādinājums drīzāk būtu vietā nākamgad, lai par mums neaizmirst, taču daži grāmatu tirgus apmeklētāji, ar kuriem aprunājos, tieši šo Reiņa Pētersona radīto introverta tēlu bija pamanījuši, un tas viņus bija ieinteresējis.

Reklāma
Reklāma

Protams, Londonas grāmatu tirgus nav “klasisks” tādā nozīmē, ka tas pārsvarā paredzēts profesionāļiem – tiesību pirkšanai, pārdošanai, tiek piedāvātas plašas iespējas dalīties savstarpējā pieredzē un sastapt autorus. Un diemžēl jāatzīst, ka autoru ziņā, neraugoties uz lielo uzmanību, kas pievērsta Baltijas rakstniekiem, ne Luīze Pastore, ne Kārlis Vērdiņš un pat ne Nora Ikstena un Kristīne Sabaļauskaite nevar sacenties ar Džodžo Moju, Džeimsu Patersonu vai pazīstamo britu bērnu autori Lorenu Čaildu. Un tomēr tirgus žurnāls “The Bookseller Daily” veselu atvērumu veltīja Izcilības balvu ieguvušā Latvijas apgāda “Zvaigzne ABC” panākumiem, tāpat tajā katru dienu pieteikti ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas autoriem saistītie dienas notikumi, bet oficiālajā tirgus blogā otrās dienas notikumu galerijas centrā bija likta Noras Ikstenas saruna ar pazīstamo britu kultūras žurnālisti un moderatori Klēru Armitstedu.

Interesanti, ka latviešu “uzlidojums” ienesis svaigas vēsmas visumā konservatīvajā Lielbritānijas izdevējdarbībā. Seminārā, kas bija veltīts bērnu literatūrai Baltijas valstīs, īpašu uzmanību saņēma Luīze Pastore un viņas grāmata “Maskačkas stāsti”, kas Velsas izdevniecībā “Firefly” ieguvusi nosaukumu “Dog Town” jeb “Suņu pilsēta”. Luīze Pastore atklāja, ka nekad nav cerējusi ieraudzīt šo vai jebkuru citu savu grāmatu, izdotu angļu valodā, jo domājusi, ka tā ir pārāk specifiska, stāsta par Rīgu, par kuras atrašanās vietu nav skaidrības pat visiem pieaugušajiem Lielbritānijā, kur nu vēl bērniem. “Taču biju patīkami pārsteigta, tiekoties ar bērniem bibliotēkā, – viņi saprata grāmatu un viņiem tā šķita interesanta,” atzina rakstniece.

“Dog Town” ir tiešām ļoti neparasta grāmata Lielbritānijai. Literārā aģente Žanete Vēvere-Paskvalīni “LA” pastāstīja, un uz to arī vairākos Londonas Grāmatu tirgus pasākumos norādīja vietējo izdevniecību pārstāvji, ka šeit ir skaidri noteikts, kā jāizskatās grāmatai katra vecuma bērniem. Astoņus līdz divpa­dsmit gadus veciem bērniem paredzētajās grāmatās Lielbritānijā nav zīmējumu, kamēr “Maskačkas stāsti” ir bagātīgi ilustrēti. Tas pats attiecas uz vairākām citām latviešu rakstnieku grāmatām, kuras pēdējos gados iznākušas Lielbritānijā.

Centrālā loma latviešu literatūras popularizēšanā un Latvijas literatūras tēla veidošanā bijusi platformas “Latvian Literature” pārstāvjiem. “Mēs visu laiku runājam, kā pārstāvēt Latviju pasaulē. Lūdzu, ar grāmatām! Un to ir izdarījušas piecas meitenes,” otrās dienas noslēgumā sarunā ar “LA” atzina rakstniece Nora Ikstena, piebil­stot, “ka milzīga pateicība pienākas kultūras ministrei Dacei Melbārdei, kura saprot nacionālo kultūru un ir cīnījusies kā lauva, lai šo sasniegtu”. Tagad jācer arī uz citu politiķu izpratni par nacionālās kultūras nepieciešamību un jātur īkšķis, lai veicas latviešu literārajiem aģentiem – profesijai, kas mūsu valstī tikai tagad sāk lēnām attīstīties. Londonas grāmatu tirgū visi Latvijas aģenti bija aizņemti, viena tikšanās sekoja otrai, un tas ir labi, jo liecina – mūsu rakstniecībai patiešām šobrīd durvis uz pasauli ir pavērušās, jāprot tikai pašiem tās noturēt vaļā.