Dabā
Medības

Populācijas, aprēķini, metodes. Kā zināt, cik mežā dzīvnieku?1


Staltbriedis, kā izrādās, Kurzemē ir kļuvis par lielāķo probolēmu, kuras dēļ neesot iespējams izaudzēt mežu.
Staltbriedis, kā izrādās, Kurzemē ir kļuvis par lielāķo probolēmu, kuras dēļ neesot iespējams izaudzēt mežu.
Foto: Shutterstock

Kā uzskaita mežā dzīvniekus? Ar šādu jautājumu pie redakcijas vērsās kāds mednieks, kurš medījot jau kopš 1962. gada. Viņš presē redzot dažādus skaitļus, bet nesaprotot, no kurienes tie rodoties. Viņam liekoties, ka uzskaite patiesībā nenotiek.

Tādēļ arī tika pieņemts lēmums šo tēmu izvēlēties kā galveno žurnāla marta numurā. Atbildot uz jautājumu, kā notiek medījamo dzīvnieku uzskaite, konferencē Medības 2019 Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis norādīja, ka uzskaites skaitļi nereti medniekiem tikai jaucot galvu.

Galvenais, ko VMD darbinieki var precīzi noteikt, ir tendences, vadoties pēc nomedīto dzīvnieku skaita, kas no visiem cipariem tomēr būs visprecīzākais.

Populācijas novērtējums

Jāsāk ar to, ka, pēc normatīvajiem aktiem, medījamos dzīvniekus neuzskaita, bet veic to populāciju stāvokļa novērtēšanu. Pēc Zemkopības ministrijas metodikas medījamo dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtēšanā ietilpst sugas izplatības novērtējums (vienmērīgums), dzīvnieku skaita noteikšana, populācijas pārmaiņu tendences novērtējums, nosakot, vai tā samazinās, saglabājas vai palielinās.

Tāpat novērtē arī demogrāfisko stāvokli (dzimumu struktūru), jāiegūst vairošanās pierādījumi, jāņem vērā medību sezonā nomedīto dzīvnieku skaits, tāpat arī jāņem vērā nomedīto un kritušo limitēto medījamo dzīvnieku dzimuma un vecuma struktūra.

Novērtējot populāciju, vērā tiek ņemta mijiedarbība ar citām sugām, proti, plēsējiem un konkurentiem. Tiek izvērtēta arī informācija par postījumiem mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, kā arī cita nozīmīga informācija – dzīvnieku piebarošana, iežogotu platību tuvums, satiksmes infrastruktūra, aizsardzības pasākumi pret postījumiem mežsaimniecībai un lauksaimniecībai.

Dzīvniekus var uzskaitīt, izmantojot šādas metodes: pēc dzīvnieku pēdām sniegā, ar medījamo dzīvnieku dzīšanu, tāpat arī aļņu, staltbriežu un stirnu uzskaite pēc ziemas ekskrementiem.

Staltbriežus, stirnas un mežacūkas var uzskaitīt barošanās un piebarošanas vietās, kā arī medību platību apdzīvotības blīvumu var noteikt pēc tiešiem vizuāliem dzīvnieku novērojumiem. Bebrus uzskaita pēc to apmetnēm.

Metodes

Kā jāveic uzskaite pēc dzīvnieku pēdām sniegā? Vispirms iepriekš ieplānotā uzskaites maršrutā dodas vienu diennakti pēc sniega uzsnigšanas vai, ja svaiga sniega nav bijis, pēc esošo pēdu nodzēšanas. Uzskaiti neveic uzreiz pēc pirmā sniega uzsnigšanas, kā arī dziļa sniega apstākļos.

Svarīgi, ka uzskaites maršruti jāizvēlas pa kvartālu stigām un meža ceļiem tā, lai novērstu dubultgājienus un tiktu ietverta visa uzskaites teritorija. Uzskaites maršrutos dodas vienlaikus un uz iepriekš sagatavotas maršruta shēmas (kartogrāfiskais materiāls) atzīmē svaigās dzīvnieku pēdas, norādot dzīvnieku pārvietošanās virzienu, skaitu un sugu.

Ja atsevišķās vietās uz kvartālu stigas vai meža ceļa pēdu ir tik daudz, ka nav iespējams noteikt dzīvnieku skaitu un kustības virzienu, šo vietu apiet pa mežu.

Ja uzskaites maršruts šķērso regulāri izmantotu dzīvnieku taku, uz kuras nav iespējams noteikt dzīvnieku skaitu, vietu shēmā apzīmē – dzīvnieku taka. Uzskaites maršrutu ar vairākām dzīvnieku takām kopējā uzskaites platībā neietver.

Visas novirzes no plānotā maršruta atzīmē shēmā tā, lai būtu iespējams noteikt platību, kurā veic uzskaiti. Uzskaites teritorijā esošo dzīvnieku skaitu aprēķina katrai sugai atsevišķi, no uzskaites teritorijā ieejošo dzīvnieku skaita atņemot izejošo dzīvnieku skaitu. Lai iegūtu precīzākus datus, pēc šādas metodes dzīvniekus var uzskaitīt divas dienas pēc kārtas, pirmajā dienā uzskaitīto dzīvnieku pēdas nodzēšot.

Šajā gadījumā dzīvnieku skaitu aprēķina, ņemot vērā to dzīvnieku skaitu, kuru pēdas pirmajā dienā nav uzskaitītas. Uzskaiti ar dzīvnieku dzīšanu veic medībās ar dzinējiem, ja medību dalībnieku skaits ir pietiekams, lai uzskaitītu visus iztraucētos dzīvniekus.

Pēc masta beigšanas medību vadītājs veic aptauju par to, kuras sugas un dzimuma (mātīte, tēviņš, jaunāks par gadu, dzimums nezināms) dzīvnieki mastā redzēti. Redzēto dzīvnieku skaitu nosaka tā, lai vienu un to pašu dzīvnieku nepieskaitītu divreiz.

Veidlapā, kas atrodama Zemkopības ministrijas vai Valsts meža dienesta mājaslapās, apkopo informāciju par katrā mastā redzētajiem un nomedītajiem dzīvniekiem. Ja vienas medību sezonas laikā to pašu mastu dzen atkārtoti, uzskaiti veic tikai pirmajā dzīšanas reizē.

Abas iepriekš minētās metodes izmanto tikai tad, ja visā medību sezonā pēc šīm metodēm dzīvnieki uzskaitīti vismaz 30 procentos no kopējās teritorijas, uz kuru attiecina uzskaites datus.

Ja ar minētajām metodēm dzīvnieki uzskaitīti mazāk nekā 30 procentos no teritorijas kopplatības, dzīvnieku skaitu visā teritorijā nosaka, kombinējot rezultātus, kas iegūti ar vairāk nekā vienu uzskaites metodi. Uzskaiti pēc ekskrementu metodes veic meža zemēs vai pēc apauguma stāvokļa mežam līdzīgās platībās (stirnām arī lauksaimniecībā izmantojamā zemē) tūlīt pēc sniega pilnīgas nokušanas līdz pat zemsedzes un pameža augu saplaukšanai.

Ekskrementu kaudzītes uzskaita transektos, kuru platums ir divi metri. Parauglaukumus izvēlas uz kvartāla iedomātas viduslīnijas tā, lai tajos būtu ietverts pēc iespējas vairāk nogabalu. Izvēlas tādu parauglaukumu skaitu, lai no kopējās teritorijas, uz kuru attiecina uzskaites datus, parauglaukumu platība aizņemtu 0,2–0,3 procentus. Katrā parauglaukumā nosaka ekskrementu kaudzīšu skaitu atsevišķi katrai dzīvnieku sugai.

Dzīvnieku skaita aprēķinam izmanto šādu formulu:

m*S*10000
N = ____________________
2*l*t*f

N – dzīvnieku skaits, m – uzskaitītais ekskrementu kaudzīšu skaits, S – teritorija, uz kuru attiecina uzskaites datus, ha, l – kopējais transekta garums, m, t – uzskaites periods dienās (skaitot no 15. oktobra līdz uzskaites dienai), f – ekskrementu kaudzītes, ko dzīvnieks vidēji atstāj vienā dienā (alnim – 20, stirnām un staltbriežiem – 16).

Staltbriežu, stirnu un mežacūku uzskaiti barošanās un piebarošanas vietās veic medību iecirkņos, kuros ir pastāvīgas regulāras barošanās vietas, kas izvietotas ne retāk kā pa vienai uz 500 hektāriem. Tas ir jādara medību sezonas beigās, pēc iespējas vienlaikus apsekojot barošanās vietas. Katru barošanās vietu apsekojot ne mazāk kā divas reizes un pēc iespējas mainot apsekošanas diennakts laiku.

Iegūtos datus ierakstot veidlapā dzīvnieku uzskaitei barošanās vai piebarošanas vietās, kas atrodama VMD vai ZM mājaslapās, un tajā norādot platību, katras barošanās vietas numuru vai īsu barošanās vai piebarošanas vietas aprakstu. Uzskaitei izmanto lielāko vienā reizē fiksēto dzīvnieku skaitu.

Savukārt medību platību apdzīvotības blīvumu pēc tiešiem vizuāliem dzīvnieku novērojumiem nosaka tām sugām, piemēram, aļņiem, mežacūkām, stirnām, kuras viegli identificēt to bēgšanas laikā no uzskaites veicēja. Uzskaitei izvēlas vienu sugu, taču uzskaites laikā fiksē arī nejaušos citu medījamo sugu dzīvnieku novērojumus.

Veicot uzskaiti, jāizvēlas laiks no pulksten 11.00 līdz 16.00, kad dzīvnieki ir mazāk kustīgi, jebkurā gadalaikā vienā medību sezonā.

Ir jāizmanto kompass un kvalitatīvs kartogrāfiskais materiāls vai ģeogrāfiskās pozicionēšanas iekārtas (GPS uztvērēji), kas dabā ļauj pastāvīgi noteikt atrašanās vietu attiecībā pret mežmalām, meža ceļiem, stigām, grāvjiem un citiem topogrāfiski attēlotiem objektiem. Uzskaites veicējam ir jāizdala parauglaukumi pēc vairākiem kritērijiem.

Platību kartogrāfiski sadala kvadrātos ar tīklu, kurā katras kvadrāta malas garums ir 500 metru. No iegūtajiem kvadrātiem izvēlas tos, kuros mežs un krūmāji pēc izvietojuma kartē aizņem ne mazāk kā 75% no kvadrāta platības.

No šiem kvadrātiem savukārt izvēlas dabā pārbaudāmos tā, lai pēc iespējas vienmērīgāk nosegtu visu pārbaudāmās teritorijas mežaino platību. Dabā pārbaudāmo kvadrātu kopplatība attiecīgajā teritorijā nedrīkst būt mazāka par 1000 hektāriem (vismaz 40 kvadrātu).

Kvadrātus, kas novietoti līdzās vai tādā attālumā, ka iztraucēts dzīvnieks uzskaites laikā var pāriet no viena kvadrāta uz otru, nedrīkst pārbaudīt vienā un tajā pašā dienā.Veicot uzskaiti, pārbauda kvadrātus dabā pēc iespējas uzmanīgi, sākot ar vietu, kur, visticamāk, gaidāma uzskaitei paredzētās sugas dzīvnieku uzturēšanās.

Atzīmējot tieši novērotus vai citādi nepārprotami konstatētus dzīvniekus, kas pārbaudes laikā atrodas attiecīgajā kvadrātā. Pārtraucot kvadrāta pārbaudi pēc sastapšanās ar uzskaitei paredzētās sugas dzīvnieku, jo dabā nav iespējams noteikt, vai pēc laika atkārtoti novērotie dzīvnieki ir citi vai tie paši, kas attiecīgajā kvadrātā redzēti iepriekš.

Ja dzīvnieki novēroti tieši, uzrāda to dzīvnieku skaitu, kas redzēti vienlaikus. Pārbaudes laikā izdara pierakstus, atzīmējot attiecīgā kvadrāta numuru, datumu, laiku, novērotos dzīvniekus (arī nejauši novērotās medījamās sugas) un to skaitu. Ja dzīvnieki konstatēti pēc skaņas vai nepārprotami tikko atstātām darbības pēdām, bet tieši nav novēroti, norāda tikai minimālo iespējamo īpatņu skaitu.

Novērojumi jāapkopo medību platību apdzīvotības blīvuma noteikšanas rezultātu kopsavilkuma tabulā, kas atrodama ZM un VMD mājaslapās, sasummējot kvadrātos novērotos un pēc netiešām pazīmēm konstatētos dzīvniekus, un, ja pārbaudīto kvadrātu kopplatība bijusi lielāka, pārrēķina uz 1000 hektāriem meža zemju.

Bebru skaitu nosaka pēc to apmetnēm – atsevišķu īpatņu, pāru vai ģimeņu pastāvīgas uzturēšanās vietām. Apmetņu skaitu ezeros un nosusināšanas sistēmās nosaka pēc vietām, kurās konstatētas svaigas bebru darbības pēdas. Upēs, kur bebru darbība iespējama nepārtrauktā posmā, par vienu apmetni uzskata katru bebru apdzīvoto kilometru.

Ja nav precīzas informācijas par apmetnēs esošo dzīvnieku skaitu, tad bebru skaitu aprēķina, reizinot teritorijā esošo apmetņu skaitu ar četri (ar pilnīgas izķeršanas metodi noskaidrotais vidējais bebru daudzums vienā apmetnē).

Medījamos dzīvniekus var uzskaitīt vai veikt to monitoringu, izmantojot arī citas zinātniski pamatotas metodes.

Pārdomas

Kādā sarakstē sociālajos tīklos kāds nemednieks norādīja, ka kārtīgu uzskaiti jau mednieki neveicot, jo ko tad varot saskaitīt pēc dzīvnieku pēdām. Populācijas novērtēšanai var izmantot un arī jāizmanto vairākas metodes, kas, kā redzams, nav nemaz tik vieglas un vienkāršas, kā sākotnēji varētu iedomāties.

Pārsvarā mednieki dzīvniekus uzskaita dzinējmedību laikā, kā arī pēc tiešajiem novērojumiem, lai gan diez vai tiek tiešā veidā izmantota iepriekš aprakstītā metode. Visdrīzāk dzīvnieki tiek uzskaitīti, apbraukājot medību platības. Laikam vislielākā problēma, novērtējot medījamos dzīvniekus, ir tas, ka nekur pasaulē vēl nav atrasta metode, kas nodrošinātu dzīvnieku saskaitīšanu par visiem simt procentiem. Labākajā gadījumā skaits var svārstīties par 20% uz vienu vai otru pusi.

Šeit gan mēs runājam par pārnadžiem, nevis lielajiem plēsējiem. Piemēram, Zviedrijā arī vilki tiek skaitīti ar ekskrementu metodi, izmantojot tos, lai noteiktu vilku DNS. Rezultātā zviedri pārliecināti, ka viņi vairākās paaudzēs var izsekot tam, no kurienes ir nācis katrs vilks, kādas ir tā ģimeniskās saites. Arī Latvijā lielajiem plēsējiem tiek veiktas DNS analīzes, kas ļauj labāk izprast to izcelsmi un populācijas stāvokli.

Tāpat, it īpaši ar lielajiem plēsējiem, plaši tiek izmantota pēdu uzskaite sniegā, kā arī informācija, kas gūta no meža kamerām. Attiecībā uz pārnadžiem situācija ir mazliet sarežģītāka, jo nav iespējams uzskaitīt katru sivēnu. Tādēļ ar iepriekš minētajām metodēm var noteikt tendences – populācija palielinās, samazinās, ir stabila, tās nav vispār. Un tas arī ir pats galvenais, lai noteiktu nomedīšanas apjomu un to, kādu stratēģiju izmantot.

Ievērojot populācijas pārmaiņu tendences, skaita grafiskā ekstrapolēšanā piemēro atbilstošus koeficientus:
• dzīvnieku skaits samazinās – ≤ 0,9
• dzīvnieku skaits saglabājas – 0,91–1,10
• dzīvnieku skaits palielinās – 1,11–1,25

Kurš veic uzskaiti

Tā kā Zemkopības ministrijas apstiprinātā kārtība nav saistoša trešajām pusēm, bet tikai Zemkopības ministrijas un VMD darbiniekiem, saskaņā ar šo dokumentu medījamo dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtēšanu VMD virsmežniecībā organizē virsmežzinis. Virsmežzinis nosaka dzīvnieku skaita noteikšanas teritoriālās vienības – vienlaidu teritorijas ar noteiktām dabā eksistējošām robežām.

Uzskaites vienības, kurās ietver vienu vai vairākus pēc iespējas nedalītus medību iecirkņus un kuras, ievērojot kopējo medību platību, nav mazākas par 20 000 hektāriem vilkiem un lūšiem, 5000 hektāriem aļņiem un staltbriežiem, 1500 hektāriem mežacūkām un 500 hektāriem stirnām. Dzīvnieku skaitu nosaka neatkarīgi no uzskaites vienībā ietverto medību iecirkņu robežām.

Pēc apstiprinātā dzīvnieku skaita uzskaites vienībās izrēķina vidējo dzīvnieku blīvumu, medību platībā ieskaitot meža zemes, krūmājus un purvus – alnim un staltbriedim, bet stirnai un mežacūkai – meža zemes, krūmājus, purvus un lauksaimniecībā izmantojamo zemi.

Uzskaitē ar saviem datiem var piedalīties arī mednieki, un viņiem tas būtu jādara, ja pastāv viedoklis, ka VMD dati nav precīzi. Jāatgādina, ka sezonas sākumā VMD rīko reģionālas sanāksmes, kurās var piedalīties medību tiesību lietotāji, lai vienotos par dzīvnieku nomedīšanas apjomiem. Šajās sanāksmēs arī ir laiks un vieta, lai runātu par dažādām problēmām, ar ko saskaras medību kolektīvi.

Jāatceras, ka VMD atbilstoši medījamo dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtējuma datiem pieļaujamo nomedīšanas apjomu katrā uzskaites vienībā pamato ar lēmumu par populācijas stāvokļa uzlabošanu, saglabāšanu vai ierobežošanu.

Ir novērots, ka daudzi kolektīvi nenomedīto dzīvnieku atļaujas noraksta pie galda, kas savā veidā sakropļo statistiku. Konferencē Medības 2019 Valters Lūsis uzsvēra, ka limitu VMD nesamazinās, ja nav izmantotas visas medību atļaujas. Viņš arī piebilda, ka nesaprot, no kurienes radies tāds viedoklis, ka nenorakstītās atļaujas tiekot izmantotas kā iemesls, lai samazinātu limitu.

Viens piemērs ir mežacūkas – izsniegtais limits ir daudz augstāks nekā nomedīto dzīvnieku skaits tikai tādēļ, ka daudzviet mežacūku nav, bet tas nav iemesls, lai atļaujas neizsniegtu, ja iecirknī parādās mežacūkas.

Izsniegtais mežacūku nomedīšanas limits pašlaik ir daudz augstāks nekā nomedīto dzīvnieku skaits tikai tādēļ, ka daudzviet mežacūku nav, bet tas nav iemesls, lai atļaujas neizsniegtu, ja iecirknī parādās mežacūkas.

Stāsts par aļņiem

Valsts meža dienests norāda, ka aļņu govīm teļš piedzimst, tām esot divus gadus vecām. Gadu vecām govīm teļu nav. Parasti piedzimst viens teļš, bet 32% gadījumu (vidēja vecuma govīm) divi teļi. Grūsnai govij ir vidēji 1,13 embriji, bioloģiskais pieaugums – vidēji 0,85 teļi katrai populācijas aļņu govij (ieskaitot arī gadu vecās).

Zudumi vērtējami 10–20% robežās. Bioloģiskais pieaugums ir ap 40%, un saimnieciskais pieaugums 25–35% robežās. Aļņu limita noteikšanas viens no kritērijiem ir tāds, ka par gadu jaunāki dzīvnieki no kopējā nomedītā apjoma ir vismaz 40%.

Saistītie raksti

Tāpat nomedītais apjoms tiek noteikts ≥90% no noteiktā pieļaujamā apjoma. Vērā tiek ņemtas postījumu tendences. Svarīga ir pamata vienība – dzīvnieku skaita noteikšanas teritoriālā vienība.Tas nozīmē – ja ir iespējams nomedīt noteikto teļu limitu, tad tas liecina, ka ar populāciju viss ir kārtībā. Ja teļus nav iespējams nomedīt, tad tas ir viens no rādītājiem, ka kaut kas nav kārtībā.

Uzskaites kārtībā izmantotie jēdzieni
populācija – vienas sugas īpatņu kopums, kas apdzīvo vienu teritoriju
skaits – īpatņu daudzums populācijā
izplatība – populācijas īpatņu teritoriālais izvietojums
populācijas stāvoklis – populācijas izplatības, skaita, blīvuma, dzimuma un vecuma struktūras vai citu faktoru raksturojums attiecīgajā teritorijā
populācijas stāvokļa uzlabošana – ietekme, kuras dēļ populācija var palielināties un (vai) paplašināt savu izplatību
populācijas stāvokļa saglabāšana – ietekme, kuras dēļ populācijas lielums būtiski nemainās un (vai) populācija saglabā savu izplatību
populācijas stāvokļa ierobežošana – ietekme, kuras dēļ būtiski samazinās populācijas lielums un (vai) izplatība
dzīvnieku uzskaite – darbības, ko veic dabā, lai pēc tiešām vai netiešām pazīmēm noteiktu īpatņu skaitu
zinātniski pamatotas dzīvnieku uzskaites un monitoringa metodes – dzīvnieku uzskaites vai monitoringa metodes, kas publicētas recenzētos zinātniskos darbos
dzīvnieku skaita novērtēšana – īpatņu skaita aprēķins, kura pamatā ir uzskaite vai salīdzinājums ar skaitu, kas noteikts citā laikā vai platībā (skaita ekstrapolācija vai interpolācija no vienas platības uz citu)

Vairāk lasiet žurnāla “Medības” marta numurā

LA.lv