Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Vai 16. marts jāizdzēš no atmiņas un jāsvin nākamā diena? Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu (59)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

1944. gada 16. un 17. marts Latvijas vēsturē ir savā ziņā saistīti un pelnījuši palikt mūsu atmiņā. Atkal tuvojas 16. marts – leģionāru piemiņas diena, taču politiskajās aprindās jau gadiem jūtamas vēsmas, ka vajadzētu akcentu no 16. marta leģionāru piemiņas dienas pārbīdīt uz 17. martu, kurā 1944. gadā Latvijas Centrālās padome (LCP) sagatavoja slaveno Memorandu, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Abiem datumiem ir vieta Latvijas vēsturē, un vai tiešām būtu nepieciešama tāda akcentu pārbīde? To žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde vaicāja vēstures doktoram, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājam Uldim Neiburgam.

– Daži grib, kā saka, “patumšos” un neērtos leģionāru tēlus aizstāt ar daudz gaišākiem…

U. Neiburgs: – Es teiktu, ka vispirms jāskatās abu datumu izcelsme un tradīciju nozīme. 16. un 17. martu grūti savienot, jo to priekšvēsture un tradīcijas ir atšķirīgas. 16. marts ir 1952. gadā trimdā “Daugavas vanagu” iedibināts, taču Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tas ieguvis pavisam citu, daudz plašāku nozīmi. Turklāt politiskā “piegarša” 16. martam patlaban ir daudz stiprāka nekā vēsturiskā. Karavīru pieminēšana nonākusi otrajā plānā, kamēr pirmajā ir dažādu politisko spēku pretim stāvēšana.

– Tas pārvērties par kaut kāda veida pretošanās izpausmi?

– Drīzāk daļas sabiedrības simboliska pretestība valsts varas nespējai tikt galā ar savas valsts vēsturi. Ja jau 1998. gadā Saeima pieņēma lēmumu, ka 16. marts ir oficiāla atceres diena, tad arī vajadzēja pie tā turēties, nevis šādi mētāties. Protams, jautājums, vai pirms šā lēmuma notika pienācīga lietas izspriešana. Jau sen bija laiks saprast, ka leģions un leģionāri ir mūsu vēsture un nav ko taisnoties par kaut kādām “neonacistu demonstrācijām” Rīgā. Tā vienkārši ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture. Tie bija 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas daļa brīvprātīgi, bet lielākā daļa piespiedu kārtā nonāca Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Viņiem nebija izvēles cīnīties par Latviju Latvijas armijas rindās. Tā bija liela traģēdija, taču jāapzinās, ka tie bija mūsu tēvi un vectēvi, par kuriem Latvijas valsts tajā laikā nevarēja parūpēties.

Pievienot komentāru

Komentāri (59)

  1. Beidz muldēt 12. marts, 2015 14:45
    Atbildēt

    Ja,tā būtu bijis tad anonīmi tu to nerakstītu,tas ir Ždanokas stils pierakstīt leģionam policejskās funkcijas.Ar tavu murgu var saprast,ka šīs divīzijas karoja nevis Volhovas purvos,bet gan te pat izpildīja žandarmērijas funkcijas t.i.,visi bija vietējā “zonder komando”.

    Protams, tāds R= modrie kremļa provokatori raujas melnās miesās melojot no rīta līdz vakaram, tikai tagad uzmanīgāk, pa druskai jaucot melus ar patiesību

  2. “– Vēl jau var darīt to, ko katru gadu pirms 16. marta saka premjeri un valdības ministri – ka latviešu brīvības cīnītāji jāpiemin 11. novembrī,”

    Jāatceras, ka 11. novembris ir simbols divām uzvarām pār vāciešiem: 1918.g. Vācijas kapitulācijai un 1919.g. uzvarai pāŗ Bermontu (vai fon der Golcu) Rīgā. Piemiņu kritušajiem cīņā pret PSRS šim datuman nevar piekabināt.

  3. Kārlim Ulmanim piemineklis Rīgas centrā pelnīti uzcelts – visiem “cēloņu” meklētājiem to vajag atgādināt:
    ” “Pilsoņi, pilsones!
    Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.
    Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.
    Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm……”

  4. Artūrs Malta LZS priekšsēdētājs Atbildēt

    Cēlonis visam bija baigais gads!!!! Baigā gada varoņi nav tiesāti!

    • Kuri tie būtu ? Baigā gada ”varoņus” jau tiesāja. Vietējie pašaizsardzības spēki, Vērmahta avangarda vienības, Karš un Laiks. Tas ”ešalons” ir aizbraucis.
      … bet ar tām tiesāšanām tā prātīgi, ka paši netopam tiesāti.

  5. Artūrs Malta LZS priekšsēdētājs Atbildēt

    Bruno Kalniņš bija PSRS brigādes ģenerālis un Latvijas Armijas Poļitruks.
    Poļitruks bija galvenais Latvijas armijas grāvēsj!!!

  6. <R
    "Brutāli slepkavas"?! Vai tad nollendorfieši 1990. gados nepamatoti atjaunoja Brāļu kapos apbedījuma plāksni Bruņinieku krusta kavalierim – Latviešu leģiona otrās SS brīvprātīgo brigādes kājnieku priekšniekam,
    standartfīreram Voldemāram Veisam? Diezin vai būs daudz tādu skolotāju, kas skolnieciņiem 11.novembrī aizrādīs par ziedu nolikšanu uz V.Veisa kapa. Neiburgiešu lieta dzīvo un plaukst!

  7. Uz manu vecotēvu, latviešu jaunieti, tikko sasniegušu 18 gadus, šāva leģionāri par to, ka viņš izvairījās no leģiona. Visi šāvēji bija latvieši, braukāja baros pa viensētām un ķerstot latviešu jauniešus. Starp šāvējiem bija pat viņa paša tēva brālis – viņa īstais onkulis. Onkulis bija tik pārliecināts leģionārs, ka viņam nebija problēmu šaut uz brāļa dēlu par to, ka tas nevēlas iet svešas valsts (Vācijas) veidojumā. Tā, lūk, bija! Nekas nav viennonozīmīgi. Mūsu ģimenē, zinot šo drāmu, nekad neviens neteiks, ka ar leģionāriem ir jālepojas. Nekas nepārliecinās, jo zinām, ka leģionāri bija brutāli slepkavas.

    • Katrā sabiedrībā ir ”deģenerāti”, un pēc tādiem nav jāvērtē visa tauta. Pēc Jūsu, teiktā iznāk ka, leģionāri, neko citu nedarīja, kā vien tvarstīja jaunekļus un šāva.

      • ar tādiem vispār ko diskutēt.Viņiem taču nav nekādas nojēgas par to,kas bija leģionāri,bet kas policisti(šucmaņi).Ko jau tie žīdfašisti tajās galviņās ir iesējuši,to kladzina rītā un vakarā.Kauns,ka pat latvieši to atļaujas.

    • Ja kāds npo taviem senčiem tev ir stāstījis tādus murgus/drīzāk,ka ne/,tad tev nav aizliegts,kamēr esi dzīvs,noskaidrot,kas bija leģionāri un ko īsti viņi darīja vai nedarīja,lai nebūtu murgi jāizplata publiskajā telpā.Leģionāri atradās frontē,nevis klejoja pa mājām,tvarstīdami puišus.Kauns,ka latviski rakstošs var būt tik stulbs.Ko tad var gribēt no krievu kolonistiem,ja latviski rakstoša persona 21 gadsimtā ir tik stulba?

    • Rugta patiesiba.

  8. Galvenais, ar ko jātiek galā mūsu vēsturniekiem un valsts vīriem, ir padomiskā domāšana un centieni izdabāt un nesadusmot mūsu lielo kaimiņu. (Acimredzot, pārāk daudz komunistu un pulkvežu vel ir palicis valsts amatos.) Ja mēs runājam par 16 martu pēc būtības, tad kāda nozīme tam, kas soļos demonstrācijas pirmajās rindās. Zinātniekam jau būtu jāmāk atšķirt būtisko no sīkumiem. Un kas tajās kolonās soļos pēc simts gadiem? Par nožēlu, nekādu jaunu domu un jaunu faktu rakstā nav. Patstāvīgas domāšanas arī. Vel viens banāls centiens panākt 16 marta aizmiršanu. Varētu vel piedāvāt Lestenē šajā dienā šnabi un alu “pa freiju”.

    • Ja,tā būtu bijis tad anonīmi tu to nerakstītu,tas ir Ždanokas stils pierakstīt leģionam policejskās funkcijas.Ar tavu murgu var saprast,ka šīs divīzijas karoja nevis Volhovas purvos,bet gan te pat izpildīja žandarmērijas funkcijas t.i.,visi bija vietējā “zonder komando”.

  9. < vārdu sakot:
    "Pēdējo 14 gadu laikā Latviju pametuši 238 000 cilvēku, liecina Ekonomikas ministrijas (EM) apkopotie dati. Kopumā no 2000. līdz 2014.gadam iedzīvotāju skaits valstī sarucis par 16%."
    BNS, 2015. gada 4. martā.
    ================================================================
    Process iet pilnā gaitā – PSRS pilsoņi masveidā pamet Latviju, vairums – uz neatgriešanos. Pēdējais izslēdz gaismu lidostā…

    • ka lielākā daļa “sapuvušo un degradējušos”rietumu virzienā,bet praktiski gandrīz neviens uz saules valstību-Putinlandi.Tieši uz turieni vajadzēja doties visiem,kam tā nepatīk “atdzimstošais fašisms”,kurš apdraud mazo Krieviju no visām pusēm,varētu taču aizstāvēt savu caru un viņa perfektās idejas.

  10. Padomju okupācijas gados Baltijas valstīs ir notikusi masveidīga PSRS pilsoņu iepludināšana. Tādējādi, pārkāpjot 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas 49. pantu, ir tikusi veikta nelikumīga šo valstu kolonizācija. PSRS rīcības mērķis bijis – rusificēt okupētās tautas un vairot Padomju Savienībai labvēlīgi noskaņoto iedzīvotāju skaitu Baltijas valstīs. Un Krievijai, kā PSRS tiesību mantiniecei, ir jāuzņemas atbildība par to.
    Atbilstoši mūsu Saeimas 1996.gada 22.augusta Deklarācijai par Latvijas okupāciju ir jānotiek Latvijas dekolonizācijai, kurā, sadarbojoties ar starptautiskajām institūcijām, ir jāpanāk visām iesaistītajām pusēm akceptējami nosacījumi.

    Diemžēl Krievija joprojām manipulē ar bijušās PSRS kolonistu kopienu Baltijas valstīs, lai destabilizētu politisko situāciju un stiprinātu Kremļa politikas ietekmi Eiropas Savienībā. Un, ņemot vērā notikumu attīstību Ukrainā, ES institūcijām ir jāizvērtē risks, kādu Eiropas iekšējai drošībai rada minētā situācija un jāņem dalība dekolonizācijas jautājumu risināšanā.

  11. Ļoti interesants vēsturnieka ieteikums latviešiem – jūs redz pieminiet savējos kaut kur maliņā, tā klusiņām, klusiņām. Tikai netraucējiet citas nacionalitātes demonstrantiem maršēt pie Brīvības pieminekļa.
    Vai varbūt būtu pareizāk pašiem ar paceltu galvu doties pie Brīvības pieminekļa, bet šie citi, lai staigā klusiņām pa Rīgas vai citām nomalēm. Tāda nu ir tā mana doma, jauki būtu ja tiktu valdoņos sadzirdēta.

    • Ja cilvēki ar padomju domāšanu ir homo suidae, tad kāpēc latviešiem ir jānolaižas līdz tam pašam līmenim un jāvārtās pa dubļiem? Tā ir traģēdija, ka padomju laikā tika slēpta un sagrozīta patiesība un zaudēta identitāte un tas jau nav nekas ekskluzīvi Latvijai piemītošs – tādas pašas problēmas ir Krievijā, kur tāpat izdomā jaunus simbolus un jaunus datumus.
      Nē, man nav saprotams, kāpēc vispār kādam ar leģionāriem saistītam tik ļoti ievajadzējās šādu atsevišķu datumu – lai pieminētu leģionārus varēja tos pieminēt kaut vai tajā pašā datumā, kad tiek pieminēti Baigā gada represētie. Tie ir saistīti – ja jau paši 16.marta aizstāvji paši apgalvo, ka iestāšanās leģionā bija saistīta ar Baigo gadu. Vismaz kaut kāds kopīgs piemiņas brīdis, kur visa šī antifašistu ārdīšanās būtu neleģimitīva, jo tas nozīmētu ka viņi ņirgājas arī par Baigā gada noslepkavotajiem, bet tā – šis ir pilnīgs mazohisms, jo ne tikai man nav saprotams 16. marts un nebūs arī saprotams nākotnē.

  12. Tā nav demokrātija un tā nav tautas vara, ja tā cenšas norādīt un pat sodīt tos, kas iet kur paši vēlas ziedus likt saviem kauju laukos nogalinātajiem varoņiem – tautiešiem leģionā!

  13. Kas atmiņu izdzēsīs, kas smadzenes izskalos? Ja 50 gadu ilgā okupācija nespēja izdzēst atmiņu par latviešu spožajiem brīvības gadiem, šaubos vai šodienu polītkorektie gļēvuļi izdzēsis varonīgo leģionāru cīņas no latviešu atmiņām.

  14. Nav viegli pieņemt tos 50 tūkstošus latviešus, kaut nevainīgus, kas cīnijās sarkanājā armijā kā leģitimetus Latvijas brīvības cīnīnātjus. Pirmkārt, vel līdz šai dienai, viņi ir saistīti ar PS militāriem pasākumiem un biedrojas ar sarkāns armijas pārstāvjiem, tā saukto 5. kolonu un pastāvošiem čekistiem. Diemžēl, viņi nav norobežojušies no Latvijas okupantiem. Viņi varēja saites ar sarkaniem okupācijas militāristiem pārtraukt kad PSRS sabruka. Tas ir pretēji leģionāriem, kas neuztur nekādas saites ar vācu nācistiem un citiem vācu zaldātu ‘kamerāden’ organizācijām.

    Leģionāru rašanas būtība ir ”Baigā gada” seka par ko atbildīgi ir PSRS okupācijas vara. Vācijas okupācija vel nebija notikuse. Tajā gadā PS iznīcināja pastāvošo latviešu militāro vadību 20 ģenerāļus, 39 pulkvežus; kopskaitā vairāk kā 1100 virsniekus un 3600 instruktorus un karavīrus. Augstākie virsinieki tika izvesti no Latvijas uz Maskavu kur viņus nošāva vai viņi drīzvien mira no spīdzināšanas ieslodzijumos. Šai skaitā nav minēti jau iepriekš atvaļināti virsnieki kas atseviškji tika apcietināti, spīdzināti un likvidēti (e.g. ģenerālis Goppers (arī Latvijas skautu prezidents), uc.).

    2011.g. novembrī lielajos Brāļu kapos, Sērojošās Mātes pakājē, tika iesvētītas 20 ģenerāļu piemiņas plāksnes kuriem kapvietas nav zinamas. Biju domājis šeit pienācīgi dzirdēt lielgabalu zalves. Kaut tomēr bija meiteņu koris un militārais orķestris. Citādi pilns klusums no mūsu valdības varas pārstāvjiem, žurnālistiem, vēsturniekiem, sabiedrības intelektuāliem – kauna padarīšana! – pat militārais žurnāls ‘Sargs’ šo vēsturisko gadijumu nekur nav pieminējis.

    Lietuvas militārā vadība pirmā krievu okupācijas laikā nezaudēja tik daudz ģenerāļus kā latvieši un ar vel aktīviem pieredzējušiem virsniekiem viņi spēja vācu nācistus atrunāt no leģionāru formēšanu Lietuvā.

    Latviešu leģionāru vadību uznjēmās, jau atvaļināti ģenerāļi Bangerskis, Dankers, Kurelis, uc., centīgi pārstāvēt latviešu intereses, kaut jau bija veci vīri. Viņu liktenis varēja būt kā pieminētiem ģenerāļiem.

    • Kas par drausmīgu valodu… vai tika izmantots kaut kāds autotulkotājs, jo normāls cilvēks tik kroplā valodā neko tamlīdzīgu nespētu uzrakstīt.

    • Ja, godīgi – man nav skaidrs tieši leģionāru dzītais ķīlis latviešu starpā. Ar kādu kašķīgu mērķi tas tiek darīts? Tas ir vecuma marasms vai senila plānprātība? Starp latviešiem, kas tika iesaukti Sarkanajā Armijā bija arī tādi, kas iepriekš bija leģionāros – no kā tieši viņiem ir jānorobežojas? No PSRS pagātnes? No tās ir jānorobežojas VISIEM PSRS laikus izdzīvojušiem latviešiem… un tā ir absolūti mulķīga prasība, jo nevienam tos padomju laikus nevajag – īpaši tiem, kas bijuši krievu armijā. Tad jau drīzāk leģionāriem vajag aiziet uz kādu izslepkavoto ebreju piemiņas pasākumu – tas būtu daudz būtiskāk nekā atrunāšanās par Arāja komandu un pieļaušana, ka tādi rokaspuiši vāciešu rīkojumā slepkavoja pašu pilsoņus. Bet, ok – štrunts par citiem, bet daudz svarīgāk būtu panākt kaut kādu izpratni par lietām pašu starpā. 16. marts ir tādi paši svētki kā 9. maijs – reāli nekāda Latvijas neatkarība netika nosargāta un abās frontes pusēs krita latvieši – nereti pat apšaujot viens otru. Īpaši sirreāli, kad šādās leģionāru tikšanās jauniešiem stāsta(acīmredzami tā ir patriotiskā audzināšana) kā pļāvuši padomju armiju ar kaulu zāģi, kaut no otras puses izrādās ka krita un bojā gāja krievu iesauktie latvieši, kuriem izsniedza šautenes bez patronām. Kam tas vispār vajadzīgs? Vai tiešām nevar atrast kaut kādu datumu ar kuru tiktu izbeigta latviešu skaldīšanās un rīvēšanās? Tā it kā no tā ir kāds reāls labums?

      • ak dies, apžēlojies! <<>> Nu dien, nekāda līdzība starp abiem datiem nepastāv. Pirmkārt, 16. marts nav svētki, tā ir piemiņas diena ko atcerās leģionāri un citi latvieši. Vāciešiem un nacistiem nav nekāda darīšana vai sakari ar šo piemiņas dienu. Nekad nav bijuši.

        Citādi ir ar 9. maiju, kas ir Krievijas valsts, svešas varas, svētki kurus svin Maskavā un pie okupācijas pieminekļa Uzvaras parkā Kremlim lojālie krievi un daži latvieši ar ciešām saitēm no sarkanās armijas laikiem. Lai dzīvotu maskaviešiem līdzi, svinēšanas aktivitātes un militārā parāde no Maskavas sarkanā laukuma tiek pāraidīta uz lielo ekrānu Uzvaras parkā. Krievija šos svētkus pamatīgi pumpē. Šeit īsti dedzīgi un lustīgi notiek sarkanās armijas svētki kur viens otris svinētājs arī dabū baudīt kadus ‘reālus labumus’ un streipuļot mājās. Aizvainojums ir ka Latvijas valdība nepretojas Krievijas varmācībai un pieņem šos latviešiem pazemojošus 9. maija svētkus!

        Izskatās ka ‘ak dies’ ir aizķēries pie pašizgudrotiem kašķiem un Kremļa propagandas gabaliņiem, <<>> un leģionāros bija arī tādi, kas iepriekš bija sarkanajā armijā. Un, kas ar to? Leģionāri kā jau iepriekš minēju, neuztur nekādas atiecības ar nācistu militāriem spēkiem. Citos vārdos, viņi ir norobežojušies, pārtraukuši sakarus pēc 2PK. Arī latviešiem kas dienēja sarkanā armijā vajag pārtraukt saistības ar Krieviju, sarkanās armijās mantnieci.

        Mums bija divi ienaidnieki Krievija un Vācija. Šodien mums ienaidnieks ir tikai Krievija.

        • Izrādās ka LA progrāma izmet ārā informāciju kas ir likta iekavās <<>>. Pirmā iekavā vajag būt: – ”16. marts ir tādi paši svētki kā 9. maijs”
          Otrā iekavā bija: – ”Sarkanajā Armijā bija arī tādi, kas iepriekš bija leģionāros – no kā tieši viņiem ir jānorobežojas”

        • daži latvieši ar ciešām saitēm no sarkanās armijas laikiem.

          Arī latviešiem kas dienēja sarkanā armijā vajag pārtraukt saistības ar Krieviju, sarkanās armijās mantnieci.
          —————
          Tad jūs izvēlieties un noorientējieties – vai daži vai visi. Man gan nav skaidrs kādas saites jums ir prātā… jo padomju armijā iesauktie nebija komjaunieši, tāpat kā leģionāri nebija nacisti. Varbūt jums ir tāda pati plānprātība kā Ždanokai un citiem, kas droši vien pārmet leģionāriem, ka šie neatsakās no saitēm ar Hitlera.
          Ja jums liekas, ka sarkanajā armijā iesauktajiem pensionāriem ir jāatsakās no liekas pabalsta naudas, ko tiem piešķir Krievija, tad vainojiet Latviju, kas nav sakārtojusi šīs lietas un neprasa Krievijai ieskaitīt visu naudu par latviešu izmantošanu Sarkanajā armijā un ka tā nespēj izmaksātu normālu pensiju – ne tikai armijās dienejušajiem. Bet vispār – naudas lietas ir katra paša personīgā darīšana – tāpat ir skaidrs ka ne Vācija, ne Krievija nevienam nav samaksājusi par to ko nodarījusi.

          Kas attiecas uz 9.maiju. Nu, neskan tur pārsvarā latviešu valoda – vai jūs vispār sekojiet līdzi kas tr notiek? Tur pat tikai smaka labākajā gadījumā no tiem, kas karojuši, jo pārsvarā tur ālējas tikai bērni un mazbērni un tagad arī mazmazbērni. Latvieši 9. maiju nesvin – arī tie, kas bija iesaukti un ja nu no latviešiem tur ir kāds ko nosodīt, tad tas bija Mielavs, bet man liekas, ka viņš pats pasen bija deklarējis, ka latvietis viņš nav(bet zviedrs vai kaut kas tamlīdzīgs), tā ka nav ko apvainot citus, kas tur nepiedalās.

          Kas attiecas uz 16. martu – tā nav un nebūs piemiņas diena, jo arī paši latvieši to ir pataisījuši par “lāpu gājienu dienu”, “spīta dienu” utt. Piemiņa nav publiska izrādīšanās – tā ir kopā sanākšana kapos un kopīga vēlāka ēšana, dzeršana un pieminēšana. Tas ka latviešiem joprojām ir jāprotestē pret krieviem arī mūsdienās ir saprotams, bet tad nevajag sevi mānīt un izdomāt lietas, kas tādas nav. Ja tā ir piemiņas diena – tad vajag pieminēt, nevis kaut ko pierādīt un mainīt sabiedrisko domu tāpat kā praida gājienā.

  15. 16.marts – man tā no Leģionāru dienas kļuvusi par Nacionālā spīta dienu.
    Beidzot tauta pie Brīvības pieminekļa var “pasūtīt” ministrus, minprezi un Saeimu. Lai gļēvministri un minpreze skaidrojas ASV un citiem partneriem, ka tauta ir “neaudzināta”, “nepaklausīga” un PĀRĀK NACIONĀLISTISKA, un tauta nerespektē ne Saeimu, ne liberālo ministru kabinetu, ne citus “gudros demokrātus” un vāvuļotājus, kuri zini kā pareizi jāuzvedas 16.martā.
    Jo kuplāks 16.marta gājiens – jo lielākā mērā “pareizā” ministru prezidente Laimdota un eiropeiskie ministrīši un deputātiņi jutīsies apkaunoti, piesmieti, pazemoti, tautas izsmieti un tautas pasūtīti bekot.
    16.marts ir iespēja “iespārdīt” pa mazlatvisko un zaglīgo valsts varu! Aicinu visus doties 16.marta gājienā.

  16. Varbūt pajautāt pašiem vēl dzīvajiem leģionāriem? Vai viņiem ļoti vajadzīgs tas tracis? Vai visi pārējie, kas ies gājienā ,dosies uz Lesteni? Vai pietiks pacietības turp braukt? Pārāk nogurdinošs un tāls brauciens? Arī pazīmēties nevarēs? Tā ari visa atbilde.

  17. Jājautā vai vēsturnieks zina, ka Brīvības piemineklis celts par Latvijas tautas saziedotiem līdzekļiem. Kā mana mamma atceras: ģimene gribējusi ko pirkt, bet pirkums ticis atlikts, jo vecāki teikuši, ka jāziedo naudiņa pieminekļa celtniecībai. Tā kā piemineklis ir Latvijas tautas celts! Nesaprotu, kāpēc mūsu leģionāri un viņu bērni un mazbērni nevar iet un tā pakājē nolikt ziedus, šai drūmajā, mūsu tautas sāpju dienā…
    Leģionāri, lielākotiesu ir cietušie, jo nebija likumīgi veidot iesaukumu no okupētas tautas, maz jau bija to brīvprātīgo.. Arī mūsu ģimenē 18 gadus vecu jaunieti iesauca!

  18. … Pasreizejo LR valdibu POLITIKU un ATBILDIGO neizprotami naiva un pasiva attieksme pret okupacijas vestures viltojumiem un kritiska vesturisko faktu ignoresana ir novedusi pie VAJADZIBAS iemuzinat 16. martu ari ka LATVIESU TAUTAS TIESIBU ATJAUNOSANAS DIENU …. !!!

    … Paldies, patriotiskai latviesu jaunajai paaudzei … par tas kritiski svarigo darbu lidz sim … un nakotne, kad bez destruktivu okupantu un kolonizatoru ietekmi mes pasi varesim izveleties kad, ko,un ka svinet vai pieminet !!!

  19. Neiburga kungs, PALDIES PAR INTERVIJU!!! Katrā otrā ģimenē bija mobilizētie gan vienā, gan otrā pusē!?? KO var ņemties kā nelabā apsēsti ap leģionu??? KURI IR gribējuši, sen jau ir lietas kursā šajā jautājumā!!!!!! NU tad TIKPAT DEDZĪGI ŅEMAMIES ARĪ AP padomju pusē karojošiem latviešiem!?! KAS NOTIEK???????????

  20. PALDIES JUMS! AR PĀRLIECĪBU ATKĀRTOJU JŪSU VĀRDUS: Visu saprotu, bet NESAPROTU tikai vienu: ar kadām TIESĪBĀM okupanti un viņu pēcnācēji man norādīs KUR, KAD un KĀPĒC man iet VAI neiet!????????

  21. tie laiki ir pagajusi!cik tad dzivo vairs ir palikusi abas puses!vai tad nevar savas pedejas dienas latviesu legionari pavest mierigi,kapec krievi un vinu lidzskrejeji nevar rimties,tie ir varu jasadzen kakta!

  22. Eduards Berklavs atmiņās ir tiešs: “Bija jākaro, jo cita ceļa uz Latvijas atbrīvošanu nebija.” (LA,11.09.2008)
    – Lielākā dala karotāju pēc 1945.g.9.maijā nonāca vienā – “darba frontē”. Sagrautās Latvijas atjaunotnes un attīstības darbu 1945. – 1990.gg. vajag objektīvi novērtēt, tad arī varēs beigt savstarpējo apkarošanos.

  23. to datumu izdzēsīs tad kad visi īstie latvieši nomirs

  24. nu gan uzbrauciens! Atbildēt

    vispār jau jaunieši no Visu Latvijai jau sen veidoja karogu aleju leģionāriem, sargāja tos, un tikai vēlāk viņi tika ievēlēti Saeimā, apvienojoties ar TB un LNNK. Tāpēc, nevajag apmelot un teikt, ka politiķi iet pirmajās rindās, paskatieties atpakaļ!

  25. Lietuvā 9.maijā, tāpat kā visā civilizētajā Eiropā, ar vērienu atzīmē Eiropas dienu! Kad beidzot neiburgi u.c. kangari spēs to apjēgt?

  26. Raivi DZintar, Imant Parāžniek, Jāni Dombrava! Lūdzu, atbildiet – “Bet par Brīvības pieminekli man ir jautājums: kāpēc tur pirmajās rindās būtu jāiet Nacionālās apvienības politiķiem, nevis, piemēram, leģionāru mazbērniem?”

    • Kāpēc esat pārliecināts, ka viņi NAV leģionāru mazbērni?

      • Ne visi leģionāru mazbērni ir NA politikāņi. Pirmajās rindās jāiet pašiem leģionāriem, viņu bērniem un mazbērniem, kuri nav saistīti ar politikāņiem! Pie tam, NA “nacionālistiskā” politika ir diezgan šļaugana un daudziem leģionāru mazbērniem tāds remdenums īsti neiet pie sirds (protams, NA salīdzinot ar V un ZZS ir supernacionālisti).
        Cik zinu, tad ne Dzintara, ne Parāžnieka, ne Dombravas vectēvi nebija leģionāri. Liekas, ka no Saeimā sēdošajiem NA deputātiem nevienam nebija vectēvs leģionārs.

        • Vot, vot, tas pats K.Krēsliņš – bijušais padomju armijas virsnieks…

          • Un “konservatīvā nacionālista” Dzintara audžutēvs – padomju okupācijas armijas pulkvedis. Kā izteicās Dzintars vienā intervijā, tad viņš ar šo okupācijas armijas pārstāvi runā krieviski, jo okupantarmijas pulkvedis joprojām nerunā latviski.

  27. Lietuvas armijas ģenerāļi neklausīja Hitleram,pretojās mobilizācijai vācu armijā un samaksāja par to ar savām dzīvībām,tā saglabājot tautas dzīvo spēku un sparu efektīvi pretoties partizānu karā pret okupāciju šoreiz no austrumiem un ieguvumi ir pārliecinoši: Lietuvā niecīga krievu minoritāte,nav nekādu orģiju 9.maijā,tiek atjaunots obligātais kara dienests.Ja Latvijā ir kaut kas obligāts ,tad tikai obligātā iepirkuma komponentei maksājumā par elektroenerģiju un naudas izšivirēšana visādiem neefektīviem valsts iepirkumiem.

  28. Kurš oligarhs tagad Ukrainā iet “pirmajās rindās”?
    Kad Latvija būs ASV štats arī “de iure”, tad visi politikāņi saskries…..Pagaidām, kā Jaceņuks Vācijas TV, lai stāsta par to, kā 1944.g. cīnījās pret agresoriem – Rietumu vērtības aizstāvēja.

  29. Pirmajās rindās ir jāiet politiķiem, jo mēs tos ievēlējām, lai viņi īstenotu mūsu gribu, panāktu valdībā mūsu tautas interešu aizstāvību, un viņiem ir jāizcīna politiska cīņa ar prettautiskiem spēkiem, jāpanāk, lai šis valdības atbalsts patiesas vēstures apzināšanai būtu. Kā tad tā cien. vēsturniek – uz Lesteni prezidents pa priekšu, pie pieminekļa politiķi neredzami?
    Brīvības cīnītāji, lai kādā veidā visi bija pret Krieviju un tas nav pieņemams ne Bērziņam, ne Straujumai, ne Brigmanim, ne Sudrabai, ne SC.

  30. Tie svītrainajos tērpos pie Brīvības pieminekļa ir okupanti un to bērni, kas Latvijā palika pēc kara un iebrauca saceļot rūpnīcas Olainē, Liepājā, Ogrē, Valmierā.Tā bija apzināta krievu iepludināšana Latvijā.Te nu ir tās sekas-mēs vairs brīvi nevaram atzīmēt ko vēlamies.Jebkurš krievs latviešus var nolamāt par nacistiem. Brīžiem liekas, ka tikai okupantu izsūtīšana varētu paglābt Latviju.

  31. 16.marts latviešiem vienmēr asociēsies ar brīvības cīņām pret Krieviju.

  32. Pirmais vissakarīgākais raksts 16. marta sakarā. Parakstos zem katra vārda. Labi atminos situāciju bēgļu gaitās Kurzemes cietoksnī, jaunos puišus leģionārus, noskaņojumu, arī notikumus pēc kapitulācijas. Mani vecāki personīgi pazina vismaz 3/4 LCP Memoranda parakstītājus, daudzi bija viņu darba biedri. Atklāti sakot, mani mazliet aizvaino tā politikāņu ākstīšanās un izrādīšanās pie Brīvības pieminekļa, kurš celts citiem nolūkiem, citai idealoģijai.

  33. Visu saprotu,bet nesaprotu tikai vienu-ar kādām tiesībām okupanti un viņu pēcnācēji man norādīs kur,kad un kāpēc man iet vai neiet?

  34. Kam ir vajadzīgi šādi ar norādijumiem, pamācībām un taisnošanos pilni raksti, kas regulāri parādās pirms 16. marta?
    Tiem, kas šajā dienā iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa nekas nevienam nav jāskaidro un ne par ko nav jātaisnojas. TĀS IR VIŅU TIESĪBAS!
    Bet valdības pienākums ir nodrošināt viņiem šīs tiesības.
    Viss!
    Bet pret tiem, kuri saģērbušies svītrainos paltrakos ālējās, bļaustās un traucē šo pasākumu ir jāvēršas ar visu likuma bardzību, nevis jādod atļauja viņu rīkotajiem “pasākumiem”.
    Kas attiecas uz šo 16. martu, tad to par savu cīņu un kritušo biedru atceres dienu 1952.gadā ir noteikuši paši karu izgājušie leģionāri un NEVIENAM CITAM nav tiesību šeit kaut ko mainīt vai pārcelt. Visa tā vāvuļošana, ka pareizāk būtu to atzīmēt kādā citā datumā ir vienkārši smieklīga! Ejiet, atzīmējiet kad jūs gribiet, bet liekiet leģionāriem un viņu atceres dienai mieru!
    Tik pat muļķīgas ir tās pamācības par to, kā “pareizi” vajadzētu šo piemiņas dienu atzīmēt. Vajagot, lūk, to darīt kapos, lai izsargātos no provokācijām. Attopieties! Pavērojiet tos naidā pārgrieztos ģīmjus, tos histēriskos bļāvienus ziedu nolikšanas brīdī, tos špļāvienus latviešiem sejā! Šeit izpaužas tāds agresīvs zemiskums, tumsonība, trulums un mežonība, no kura jūs neizbēgsiet ne kapos, ne baznīcā, ne gultā zem segas!

    • Vai ziniet, ka ir aitu bara sindroms? Vai ne tāds, ka vilks plēš vienu un pārējās tik blēj un skatās? Pēc tam vilks plēš otru, bet aitas turpina blēt un lūrēt. Un neko vairāk. U.t.t.

    • Tieshi taa, Zhuli! Bravo.

    • Paldies par komentāru!
      Jūsu komentārs ir nesalīdzināmi spēcīgāks par vēsturnieka četrlapu rakstu (iespējams, ka pasūtījuma).
      Kārlis Skalbe:
      “Gudrie, kas grib stāvēt malā un noskatīties, krietnie, kas grib palikt tīri un negrib darbā sasmērēt rokas, drīz redzēs, ka viņi būs aizgājuši sev un savam laikam garām, jo priekš mums nebūs vairs ne lielāka laika, ne lielāka uzdevuma par brīvo, neatkarīgo Latviju.”
      1919. gada 1. decembrī…
      Vai tādi ‘gudrie’ garamgājēji nav arī mūsdienās?…

  35. Ja kaut kas ir jādzēš, tad tas ir 9. maijs!!!

  36. Tādas kaujas, kā izcīnīja 15. un 19. leģionāru divīzijas latvieša- virspavēlnieka Artūra Silagaiļa vadībā- pret milzum lielāku krievu armiju, kuru sasita lupatās un tā vairs neuzdrošinājās uzbrukt svarīgajai augstienei 93,4, jo latvieši cīnījās ziedojot savas dzīvības ar domu, ka jāuzvar, jo 50 km aiz muguras atradās viņu Dzimtene Latvija un sarkanās šausmas, ko piedzīvoja 1940.g.baigajā vasarā, vairs nedrīkstēja ielaist Latvijā! Mans tēvs aizgāja leģionā, kad viņam bija 18 gadi (dzimis 1923.g.5.jūnijā), bet laimīgi izdzīvoja, atgriezās no frontes, atgriezās no krievu izsūtījuma (nometnē tika merdēts badā) un nodzīvoja līdz 80 gadiem. Es lepojos ar savu tēvu un iešu nolikt ziedus ne tikai uz viņa kapa, bet arī pie Brīvības pieminekļa tiem cīnītājiem, kuri nolika savas galvas šajā nevienlīdzīgajā cīņā, bet nezaudēja ticību, ka Latvija būs brīva!

  37. no kādreiz par atzīmējamām uzskatītām dienām jādzēš no atmiņas lielinieku apvērsuma gadadiena, okupācijas armijas diena, S†aļina konsti†ūcijas diena, “uzvaras” diena, okupācijas gadadiena, komsomoļcu organizācijas dibināšanas diena un sprāgoņa Uļjānova dzimšanas diena. bet ne tik viegli izdzēst no atmiņas un rūgtums sirdī šā kā tā paliks!

  38. Nevajag te liekuļot un izlikties – šitiem jāiet tur, bet tiem citur – cik ilgi demokrātiskā valstī visādi varas advokāti norādīs, kur man iet pieminēt kritušos karavīrus? Visas šīs varas norādes aizskar manu pašcieņu un manas tiesības, kā arī ierobežo manas cilvēktiesības! Vienkārši valsts varai ir jāciena un arī jānodrošina
    šī mana izvēle, jo es nedaru neko tādu, kas būtu saistīts ar likuma pārkāpumu.

Draugiem Facebook Twitter Google+