Latvijā

Monika Zīle: Kapļa (ne)asināšanas princips3


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto: Timurs Subhankulovs

“Labāk sliktu izlabot nekā labu samaitāt.” Latviešu tautas sakāmvārds

Pirms kāda laika, šķirstot tautas folkloras atziņu krājumu, uzdūros skaitāmpantiņam: “Zirgs par ātru, ­arkls smags, putra šķidra, gailis traks.” Sastādītājs to bija ielicis slinkumam atvēlētajā sadaļā ne gluži bez pamata – kūtrajam der ikviens no piesauktajiem iemesliem, lai nestrādātu. Bet dzīvē mēdz būt arī tā, ka cilvēks šķietami rosās no rīta līdz vakaram, bet jēgas nav. Dažādu iemeslu pēc. Manu bērnības māju kaimiņam, lūk, gandrīz nekad nebija lauku sētas darbiem piemērotu darbarīku.

Pilnas pažobeles, bet visi lamatas. Atceros viņu izvērsti sūrojamies par nesen pirkto kapli: lūznis, pat mīkstu zemi nekož. Jebkurš kaplis palaikam jāuzasina, tad kalpo gadiem, teica mans tēvs. Kaimiņam padoms nepatika, labāk gādāšot jaunu. Acīmredzot atkal trāpījās brāķēts, jo rudenī dzirdējām žēlabas, ka tupeņu vagām spēku atņēmušas neizkaplētās usnes un raža ietilpst pāris maišeļos.

Zīmīgi, ka gadus vēlāk viņa dēls, izformējoties vietējam kolhozam, ieguva traktoru darba kārtībā un pēc pirmās tehniskās ķibeles nolika pie sētas. Tur, zālē ieaudzis, tas joprojām apskatāms kā viena dzīvesstila un attieksmes piemineklis. Vēl nesen garāmbraucot redzēju un ienāca prātā, ka daļa 13. Saeimas atlaišanas pieprasījumu parakstījušie varētu būtu piederīgi šai dzimtai, kas neatzīst darbarīku kopšanu.

Jo parlaments taču ir valsts likumdošanas darbarīks, un tagadējo Latvijas vēlētājs tikai pirms gada sev “iepircis”. Tātad vēl gluži svaigs un enerģiju neiztērējis. Bet, ja kustas pārāk lēni, nav problēmu piešķilt asumu. Elektorātam vienīgi jāizmanto savas tiesības pieprasīt tautas kalpiem regulāras atskaites.

Piketi pie Saeimas ēkas, bez šaubām, noder deputātu sapurināšanai. Taču daudz jaudīgāk iedarbotos, piemēram, no kādas listes savā apgabalā ievēlēto aicinājums uz sarunu X ciemata saietu namā. Tiesa, ir viens āķis: tāda dialoga rosinātājam vajadzētu publiski atzīties, ka par šo konkrēto politisko spēku balsojis. Bet šausmīgi negribas izrādīties nelgam, kurš noticējis solījumam, ka saraksta atbalstītājiem bezmaz ataugs sen zaudētie zobi.

Pamēģiniet mazā stihiskā aptaujā izdibināt pilsoņu simpātiju objektus pērnajā oktobrī, un jums radīsies pamats aizdomām, ka, teiksim, “KPV LV” un JKP ievēlēšanā jāmeklē citplanētiešu pirksts. Jo visi savējie liedzas vai tēlo kurlumu. Mažoritārās vēlēšanu sistēmas popularizētāji skandina, ka partiju listes mazina deputātu atbildību – bez saraksta iebalsotam vienpatniekam tā būšot daudz lielāka. Protams, drīkst šo ilūziju lolot.

Saistītie raksti

Taču Latvijas vēlētājs diemžēl īsti sarosās tikai pirms Saeimas vēlēšanām. Pēc tam vairs nešķiet būtiski pieskatīt “savu deputātu”, par kuru jūsmojis sociālajos tīklos. Arī balsošanā caurkritušie politiskie spēki tikai šķiež kapacitāti bezmērķīgā ņurdēšanā, lai gan varētu kļūt par konkrētu tautas kalpu atskaišu iniciatoriem un pie viena celtu savu akciju vērtību.

Liekas, parlamenta atlaišanas pieprasītāji nemana, ka nonākuši pretrunās ar svaigu seju pieprasījumu. Nu, ja šī Saeima, kurā līdz šim nebijis jaunpienācēju skaits, ir pati sliktākā no visiem sasaukumiem, tad ko lai gaidām no sastāva ar vēl augstāku pirmoreiz ievēlētu deputātu skaitu?!…

LA.lv