Kas mainīsies Krievijas ārpolitikā? 0
Maskavas manevru iespējas atkarīgas no iekšpolitiskām izmaiņām, kā arī no naftas cenām
Kas mainīsies Krievijas ārpolitikā līdz ar Vladimira Putina atgriešanos Kremlī? Atbilde ir lakoniska: nekas. Lai gan konstitūcija paredz, ka gala lēmumus pieņem prezidents, Krievijā ir izveidojusies tāda varas struktūra, kurā Dmitrijs Medvedevs nevarēja pieņemt nekādus nopietnus lēmumus jautājumos, kas saistīti ar ārējo vai drošības politiku bez konsultācijām ar savu aizbildni – bijušo un nākamo prezidentu Putinu.
Būdams valsts vadītājs, Putins centās izveidot un īstenot tādu drošības politiku, kas Krievijai palīdzētu nodrošināt maksimālu ietekmi uz kaimiņvalstīm un tuvinātu to mērķim – kļūt par vienu no ietekmīgākajiem spēlētājiem starptautiskajā arēnā. Putins (un Medvedevs) izmantoja dažādus instrumentus šā mērķa sasniegšanai: ieročus (Gruzija), enerģētisko šantāžu (Ukraina), finansiālo palīdzību (Armēnija), diplomātiskos ceļus… Krievija arī pūlējusies izveidot jaunas reģionālās drošības organizācijas vai arī pievienoties kādai jau esošai organizācijai un izmantot to savām vajadzībām.
Savas vēlēšanu kampaņas laikā Putins uzsvēra, ka veicinājis to, lai Krievija atkal tiktu uztverta kā viena no spēcīgākajām pasaules valstīm.
Viņš kritizēja Ameriku un apsolīja palielināt aizsardzības budžetu par 50 procentiem. Putinam pietuvināto cilvēku lokā pārsvarā ir tā sauktie siloviki, kuri redz pasauli melnbaltos toņos. (..) Par to liecina arī Krievijas metodes cīņā pret “terorismu” Čečenijā.
Krievija turpina ar aizdomām skatīties uz NATO (un EDSO) un pretojas jebkurām alianses paplašināšanas iecerēm, kā arī iebilst Pretraķešu aizsardzības sistēmas uzstādīšanai. Lai gan domstarpības starp Krieviju un NATO jau tika apspriestas Lisabonas konferences laikā, diskusija par to atjaunojās arī Čikāgas samitā. Skaidrs, ka slavenā attiecību “pārstartēšana”, kas izdomāta, lai piešķirtu jaunu elpu Krievijas un ASV attiecībām, netiks iedarbināta. Katrā ziņā ne agrāk par ASV prezidenta vēlēšanām, kas notiks novembrī. (..)
Attiecībās ar tuvākajām kaimiņvalstīm Krievijai ir divas galvenās intereses – drošība un enerģētika.
Krievijas intereses Centrālajā Āzijā lielā mērā saistītas ar tur esošajiem naftas un gāzes krājumiem, kas ir ļoti svarīgi Maskavas enerģētiskajā stratēģijā. Bez Kazahstānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas gāzes “Gazprom” nevarēs izpildīt savas saistības un pieaugs Eiropas bažas par Krieviju kā nedrošu gāzes piegādātāju. Tuvināšanās ar Centrālāziju, visticamāk, turpināsies.
Attiecības ar kaimiņvalstīm Krievija pamatā veido uz divpusējo līgumu pamata, taču dažādas daudzpusējās reģionālās iniciatīvas – Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS), Eirāzijas Ekonomiskā kopiena (EEK), Centrāl āzijas Sadarbības organizācija (CASO), Kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO) un Šanhajas Sadarbības organizācija (ŠSO) – dod Maskavai iespējas arī nākotnē stiprināt savas pozīcijas konkrētajā reģionā.
Kamēr NVS un ŠSO ietver ekonomiskos un kultūras aspektus, KDLO koncentrējas uz drošības jautājumiem un Krievijas acīs ir kā analogs NATO. Tomēr organizācijas dalībvalstis ne vienmēr piekrīt Maskavai. Piemēram, 2008. gadā Krievijai tā arī neizdevās pierunāt KDLO dalībvalstis atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Ja neskaita pāris antiteroristiskus projektus, ŠSO nav parādījusi sevi kā efektīva organizācija, taču tas ir izdevīgs “laukums”, kur Krievija un Ķīna var regulēt savu sāncensību Vidusāzijā, vienojoties par abpusēju cīņu pret terorismu, ekstrēmismu un vienpolāro pasauli.
90. gados Krievija lielā mērā ignorēja savus kaimiņus, bet tagad tiek aktīvi veidotas politiskās, militārās un ekonomiskās saites. Šī kursa maiņa notika līdz ar Putina ienākšanu Kremlī un naftas cenu pieaugumu, kas deva nepieciešamos resursus kaimiņattiecību veidošanai. Šī politika tiks turpināta.
Neskatoties uz domstarpībām par Pretraķešu aizsardzības sistēmu, Krievija spēja uzlabot savas attiecības ar Eiropu, īpaši ar Poliju, kad tur par premjeru kļuva Donalds Tusks. Tomēr turpinājumā šīs attiecības iestrēga, jo radās nesaskaņas daudzos jautājumos. Ilgi gaidītā Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā varētu paātrināt arī sarunas par jaunu vienošanos starp Krieviju un Eiropas Savienību.
Ārpolitikas nākotne lielā mērā saistīta ar politisko un ekonomisko situāciju Krievijas iekšienē.
Bez modernizācijas Krievijai diez vai būs ekonomiskās iespējas veidot efektīvu ārpolitiku. Krievija turpinās izmantot starptautiskās un reģionālās organizācijas, lai aizstāvētu un lobētu savas nacionālās intereses, bet uzsvaru tomēr liks uz divpusējām attiecībām.
Putina mērķis ir izveidot Eirāzijas savienību, kas balstītos uz 2009. gadā noslēgto muitas savienību starp Krieviju, Baltkrieviju un Kazahstānu. Putins uzsvēris, ka pēc vienotā tirgus un bezvīzu zonas ieviešanas būtu jāseko arī vienotai valūtai. Liela daļa ekspertu uzskata, ka tas drīzāk ir tikai pirmsvēlēšanu izteikums, nevis nopietns priekšlikums. Taču šī ideja guvusi ievērību Pekinā. Ķīnai neapšaubāmi būs svarīga loma, jo, neskatoties uz stratēģisko sadarbību starp abām valstīm, tās ir arī pastāvīgas ģeopolitiskās sāncenses.
Secinājums – diez vai ar Putina atgriešanos Kremlī Krievijas ārējā un aizsardzības politikā notiks būtiskas izmaiņas. Maskava tāpat kā iepriekš vairāk reaģēs nekā pati kaut ko rosinās. Tā arvien būs sarežģīts ES un ASV partneris. Bet manevru iespējas būs atkarīgas no iekšējām izmaiņām Krievijā, kā arī no naftas cenām.
(Pilnā raksta versija www.eurussiacentre.org)
