Ekonomika
Bizness

Pelēkbaltais restorānu bizness. Saruna ar Jāni Jenzi 16

Foto-Zane Bitere/LETA

Pēc tam kad Valsts policija aizdomās par krāpšanos ar kases aparātiem veica vairākus desmitus kratīšanu restorānu tīklā “Vairāk saules” un slēdza restorānu tīklu, vairākas uzņēmēju organizācijas pauda sašutumu par kriminālpolicijas izvēlētajām darba metodēm, uzdodot jautājumu, vai tās bijušas samērīgas. Latvijas Restorānu biedrības vadītājs JĀNIS JENZIS sarunā ar “LA” skaidro, kas traucē restorāniem izkļūt no pelēkās zonas un cik daudzi viesmīlības nozares uzņēmumi strādā legāli, nomaksājot nodokļus.

Varbūt tiešām policijai bija pamats tā rīkoties?

J. Jenzis: Endijs Bērziņš, viens no “Vairāk saules” īpašniekiem, stāstīja par 12 gadus vecu meitenīti, kura mājās bija viena pati. Policija lauzās iekšā, lai veiktu kratīšanu. Meitenīte zvanīja mammai, kura nepacēla. Policija ielauzās, meitenīte muka, policija atņēma telefonu. Mamma atzvanīja, neļāva viņām sarunāties. Man tas nešķiet pieņemami nekādā situācijā. Tas nav pareizi.

Taču, ja gadā no Latvijas izbrauc 10 tūkstoši cilvēku darbspējīgā vecumā, tad es pieļauju – visām nozarēm trūkst cilvēku. Mazāk droši vien trūkst finanšu sektoram, kur ir lielākās algas, bet, visticamāk, arī policijā trūkst cilvēku un ir pievienojušies tādi, kas ir briesmoņi. Piedodiet par izteicienu. Jo es zinu, ka policijā ir ļoti daudz arī godīgu cilvēku. Bet neļaut meitenītei parunāties ar mammu. Un mums tādi cilvēki dzīvo līdzās sabiedrībā.

Droši vien šie cilvēki nāk arī pie jums uz restorāniem…

Policisti mazāk…

Vienā no preses konferencēm pēc kratīšanām “Vairāk saules” restorānos jūs teicāt – mēs neviens neesam balti, mēs visi esam pelēki. Vai tas, ko jūs pateicāt, nozīmē, ka restorānu biznesā iesaistītie nodokļus nemaksā?

Mēs saņēmām drosmi un pateicām, ka ar esošo nodokļu sistēmu nevaram strādāt citādi. Mūsu nozarē ir trešais augstākais nodokļu slogs Eiropā. Mums ir ļoti liels iesaistīto darbinieku skaits, un, tā kā mums ir augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā, tas ļoti būtiski ietekmē nozari. Mana iekšējā pārliecība ir, ka, samazinot PVN vai mainot darbaspēka nodokļus, nomaksāto nodokļu apjoms palielināsies. Mēs kā nozare arī ejam ģenerālvienošanās virzienā – tas ir mūsu mērķis un plāns – vienoties par minimālajām algām, lai tās nebūtu zemākas par summu x. Esmu pārliecināts, ka kopējā nodokļos ieņemtā summa palielinātos.

Šobrīd tā saucamajiem dzīvesstila restorāniem, kur ir liels iesaistīto cilvēku skaits, dārgas izejvielas, liela konkurence, lai nomaksātu pilnīgi visus nodokļus, jābūt vai nu bagāta cilvēka īpašumam, kurš gatavs piemaksāt par savu hobiju, vai arī viesnīcas restorānam. Viesnīcas restorāni no pārējiem atšķiras ar to, ka nemaksā īri, atsevišķi neskaita komunālos maksājumus. Ja tas būtu neatkarīgs restorāns, arī viesnīcu restorāni sastaptos ar tādām pašām grūtībām kā pārējie nozarē iesaistītie.

Es pilnīgi noteikti esmu par nodokļu maksāšanu, jo mums vajag gan ceļus, gan skolas, gan slimnīcas. Bet ir divkosīgi pārmest restorānu biznesam nodokļu nemaksāšanu. Vai visi, kuri izsaka mums šos pārmetumus, ir samaksājuši nodokļus par savu auklīti, elektriķi, santehniķi, arī frizieri, kosmetologu? Vai ir paņēmuši čeku par āboliem, ko pieved pie organizācijas? Izvēlas stāvvietu bez čeka par 5 eiro vai ar čeku par 10 eiro?

Mēs esam samērā jauna un trūcīga valsts, visi kaut ko mēģina kombinēt, lai izdzīvotu. Mums ir arī samērā daudz bartera darījumu, kas Rietumeiropas valstīs nav pazīstami. Es tev palīdzēšu to, tu man šo, kas arī zināmā mērā ir nodokļu apiešana.

Kā tas ietekmētu cenas restorānos, ja jūs samaksātu visus nodokļus?

Cenas nosaka tirgus pieprasījums. Nevaram uzlikt dubultu cenu un gaidīt klientu pieplūdumu. Rīgai ir spēcīgāks brends nekā Latvijai, bet jebkurā gadījumā tas nav tāds brends kā Parīzei, Romai, Londonai, uz kurieni cilvēki brauc no visas pasaules, jo vienreiz dzīvē grib pabūt. Līdz ar to mūsu konkurētspēja ir labas kvalitātes un cenas attiecība. Ja vienkārši pacels cenas, tirgus to nepieņems un nesapratīs.

Faktiski, ja tagad tiesībsargājošās instances apmeklētu kādu restorānu, tajā varētu atrast lietas, par ko izteikt aizrādījumus, vai es pareizi saprotu?

Man nav tādu pētījumu. Neatkarīga dzīvesstila restorāni atkarībā no menedžmenta, apgrozījuma, konkrētā brīža situācijas, samaksājot visus nodokļus, gadā cieš 23% zaudējumu no apgrozījuma. Tas nozīmē, ja ir miljons eiro apgrozījums, tad 230 tūkstošus eiro gadā piemaksājat, ka jums ir restorāns. Dārgs hobijs. Ja pie manis nāk turīgs cilvēks un saka: Jāni, kā man gribas savu restorānu, – tad es atbildu, ka, nopērkot jahtu par 200 tūkstošiem, būs vairāk prieka un nebūs jāstrādā septiņas dienas nedēļā 24 stundas dienā.

Dzīvesstila restorāni ir pievienotā vērtība Latvijas tūrismam. Ja no biznesa izslēdzam visus Restorānu biedrības biedrus, tad, esmu pilnīgi pārliecināts, tūrisma nozare cietīs smagus zaudējumus. Latvijas stratēģiskais mērķis ir piesaistīt darījuma tūristus, kas rīko šeit konferences, pasākumus un atved vairāk naudas nekā atpūtas segmenta tūristi. Darījuma tūristi nebrauks uz vietu, kur nevar labi paēst. Darījuma tūrisma segmentā cilvēkiem lielākoties viesnīcas un ceļa izdevumus apmaksā kompānija, un viņi savus personīgos resursus vairāk tērē iepērkoties, bāriem, SPA.

Kāpēc jūs tā mokāties? Kāpēc esat šajā biznesā, ja jau viss tik slikti un nav iespējams strādāt?

Daži nemokās. Daži savus restorānus jau ir aizvēruši. Arī Mārtiņš Sirmais teica, ja tā turpināsies, viņš vērsies ciet… Mēs nekoķetējam, prasot mazākus nodokļus kā citiem, diemžēl tas ir izdzīvošanas jautājums. Ja gribam dzīvesstila restorānus Latvijā, kaut kas ir jāmaina, ja negribam, tad jātaisa ciet.

Bet ar nodokļu optimizēšanu nodarbojas taču lielākā daļa ēdināšanas nozarē iesaistīto? Ne jau tikai dzīvesstila restorāni…

Četrus gadus mums bija restorāns vienā no bankām ar ātro pusdienu piedāvājumu. Dienā nāca ēst 600 – 700 cilvēku. Tas ir ļoti daudz. Peļņa gadā bija nulle, jo cilvēku maksātspēja diemžēl ir tāda, kāda ir. Pusdienu komplekta cena bankas darbiniekiem bija 1,90 eiro – gaļa, piedevas, salātiņi, dzēriens. Sākumā bija koncepts, ka cilvēks var likt, cik pats grib, un tad arī bija visādi joki, slēpa kotletes zem piedevām.

Visus nodokļus šobrīd var samaksāt tikai starptautiskās ātro ēdināšanas restorānu ķēdes, jo viņiem pašizmaksa saldētajam produktam ir ārkārtīgi zema. Pie kolēģiem, kam ir ļoti labi restorāni Vecrīgā, centrā, nākuši pārstāvji no “Hesburger” un piedāvājuši pārpirkt vietu. Vai tā ir izeja? Un ir labi, ka mums ir “Lido”, jo ilgus gadus viņiem izdevās ļoti veiksmīgi ar šīm starptautiskajām ķēdēm konkurēt un neļaut tām dominēt tirgū.

Vai varat atklāt, ko paredz topošā ēdināšanas nozares uzņēmumu ģenerālvienošanās?

Ģenerālvienošanās paredz, ka nozares lielākā daļa tirgus dalībnieku, pēc apgrozījuma vai darbinieku skaita, vienojas par minimālajām algām. Tas nozīmē, ka nozare nosaka, ka, piemēram, nevar maksāt mazāk par 4 eiro stundā un tad tā ir oficiālā alga. Mūsu nozare ir daudzskaitlīga – mums ir 26 tūkstoši darbinieku un ļoti daudz mazo uzņēmumu ar diviem trim darbiniekiem.

Valsts ieņēmumu dienests pārmet, ka mums ir salīdzinoši zemas vidējās algas nozarē. Taču neņem vērā, ka nodarbinām ļoti daudz studentu. Piemēram, “Vairāk saules” restorānos ir 24 viesmīles, kuras strādā no 40 līdz 60 stundām mēnesī. Valsts ieņēmumu dienests uzdod jautājumu – kāpēc neuzrādāt visas nostrādātas stundas? Uzrādām visas stundas, bet šīs viesmīles ir studentes. Viņas divas dienas nostrādā, saņem 70 eiro, ko uzņēmums maksā, un 200 eiro dzeramnaudās. Un vairāk viņas nestrādā, jo mācās.

Man ir darbinieki, kas var, piemēram, strādāt tikai pirmdien un piektdien, citas dienas brauc uz laukiem vai “Pozitivus”. Šie daudzie studenti velk uz leju vidējās algas rādītājus.

Vai ar ģenerālvienošanos jūs varat kaut ko mainīt šajā situācijā?

Šobrīd restorāniem ir ieteikums minēt mēneša noslēgumā, cik ir bijuši gadījuma darbinieku, piemēram, uz banketu rīkošanu. Viena mūsu ideja, kas patika gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan Finanšu ministrijai, ir vaučeru sistēma, kāda ir Itālijā, Austrijā un citur. Itālijā, ja vakarā ir bankets un vajag 10 cilvēkus, vai nu uzņēmuma īpašnieks aiziet uz kiosku un nopērk 10 vaučerus, vai darbinieks pirms darba nopērk šo vaučeru. Tajā brīdī, kad vaučers tiek pirkts, valstij tiek samaksāts nodoklis par to dienu. Mēs ierosinājām lietotni mobilajā telefonā, cilvēks atnāk uz darbu, es piereģistrēju, samaksāju vidējo nozares algu un uzreiz arī nodokli. Vai arī atnāk par pavāra palīgu, bet izrādās, ka abas rokas kreisās, es apturu lietotnē nodarbinātību, viņš ir divas stundas bijis, par to es nodokļus esmu samaksājis. Šobrīd, lai apkalpotu banketu, man jāpieņem 15 cilvēki darbā, un, ja nu kāds neatnāk, tad esi spiests viņu meklēt rokā visos veidos, lai varētu atbrīvot no darba.

Vēl bija priekšlikums par licenču sistēmu, kur būtu noteikts mēneša maksājums atkarībā no vietas, galdiņu skaita. Tāds reāls, paliels maksājums varētu atturēt jaunus censoņus ienākt tirgū. Tagad jebkuram pavāram vai advokātam ir ļoti vienkārši atvērt jaunu restorānu. Atver, pārvilina darbiniekus, tad saprot, ka neiet, atlaiž cilvēkus ar lielākajām algām, restorāna līmenis krītas, cilvēki nenāk. Ir samērā grūti strādāt, ja ir tāds darbaspēka trūkums. Sezonas laikā Jūrmalā notiek vairāksolīšana. Tā kā nav kas strādā, Jūrmala mēģina maksāt pusotru reizi vairāk nekā Rīgā, sakot, ka rudenī vērs vaļā jaunu vietu. Uzņēmēji ir kā ķīlnieki, jo īsti neko pat nevar aizrādīt saviem darbiniekiem. Viņš pieceļas, iziet un nākamajā dienā strādā citā restorānā.

Politiķi atļauj ievest vadītājus un speciālistus no ārvalstīm, bet zemeņu lasītāju un trauku mazgātāju vietas ir rezervējuši vietējiem vai tautiešiem no Anglijas. Būtu jau labāk, ja mēs paši šos procesus vadītu, bet pārējos darbus darītu sezonas darbinieki. Var taču normatīvajos aktos noteikt ierobežojumu, kas atļauj nostrādāt sezonu, un pēc tam jābrauc prom.

Bet viesmīlības biznesā apkalpojošam personālam, manuprāt, jāspēj tomēr komunicēt ar klientiem valsts valodā?

Tas ir uzņēmēja risks un izvēle.

Kuras ir potenciālas valstis, no kurām jūs varētu ievest darbaspēku?

Baltkrievija, Ukraina… Lai ievērotu vidējās algas prasības, tagad varam atvest pavāra līmeņa un augstākus speciālistus. Tātad pavāri ir uzbeki, kas visu vada, un pavāra palīgi un trauku mazgātāji ir latvieši.

LA.lv