Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. augusts, 2012
Drukāt

Latvieši pasaulē: Mājas ir tur, kur ģimene

Adolfsonu ģimenes fotoAdolfsonu ģimenes foto

Jau piecpadsmit gadus valmierietes ILZES ADOLFSONES mājas ir Zviedrijā. 
– Šeit ir mana ģimene, un šeit arī manas mājas. Bet, ja būtu zinājusi, kādām grūtībām nāksies iet cauri, nezinu, vai darītu to otrreiz, – atzīst Ilze.

 

– Tas bija 1996. gada rudenī. Strādāju Ventspils 20. arodskolā par skolotāju. Šai skolai sadraudzības pilsēta bija Vestervīka Zviedrijā. Mēs, pulciņš pedagogu no Ventspils, devāmies turp pieredzes apmaiņā. Un Peters kā viens no atbildīgajiem par viesu uzņemšanu mūs sagaidīja tajā krastā. Man šis brauciens bija īpašs, jo pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Laiks bija saulains. Jutos tik maza un laimīga, veroties uz zemi no augšas. Kādā starpbrīdī par savām izjūtām pastāstīju Peteram. Viņš mani labi saprata, jo tolaik viņam bija kapteiņa pakāpe Zviedrijas militārajos spēkos: veicot darba pienākumus, Peters bija lidojis gan ar helikopteru, gan lidmašīnām, – stāsta Ilze.

Vizīte ātri beidzās, un Ilze atgriezās Ventspilī. Tomēr steigā pārmītie draudzīgie acu skati nelika mierā ne Peteru, ne Ilzi. Viņi atrada viens otru un turpināja rakstīt vēstules un sazināties pa tālruni (tolaik saziņai izmantoja vācu valodu). Lasot Petera vēstules, Ilze pamazām apguva angļu valodu. Drīz Peters ieradās Ventspilī, lai arodskolai palīdzētu īstenot vairākus projektus. 1996. gada Ziemassvētkos viņš pirmo reizi viesojās Ilzes ģimenē Valmieras pusē. Visiem par pārsteigumu devās uz tirgu, iegādājās produktus un pagatavoja svētku vakariņas. Gan mammai, gan ģimenes vīriešiem Peters ļoti iepatikās. Ilzes vecaistēvs atzina, ka tas nu gan ir viens kārtīgs cilvēks. 1997. gada pirmajā pusē Ilze draugu apciemoja Zviedrijā, un jau tā paša gada rudenī pārcēlās dzīvot pie viņa. 1998. gada 2. maijā pāris mija gredzenus.

 

Pirmais laiks svešajā zemē Ilzei aizritēja, intensīvi apgūstot angļu un zviedru valodu. Brīžiem abas juka kopā. Arī viss sadzīviskais prasīja piepūli, jo Zviedrijā Ilzei nebija skaidras pat elementāras lietas, piemēram, kā samaksāt par autostāvvietu.

 

– Zviedri ir labi audzināti un savas izjūtas atklāti neizrāda. Bet jutu, ka mani vēro, pārliecinās, vai pasākumos protu uzvesties, piemēram, pareizi turēt konjaka glāzi, saskandināt utt. Pirms devāmies uz kādu pasākumu, vīrs man pastāstīja par vietējām paražām, lai neizgāžos. Zviedru attieksme pret Latviju un latviešiem tolaik vispār bija diezgan piesardzīga, aizdomu pilna. Viņi uzskatīja, ka mūsu valsts ir atpalikusi un mazattīstīta. Zviedru paziņas bija nolēmuši braukt ar prāmi uz Rīgu un jautāja man, vai tualetes papīrs un kafija jāņem līdzi. Šobrīd lielākā daļa zviedru jau ir viesojušies kādā no Baltijas valstīm, un viņiem par tām ir pozitīvs priekšstats. Turklāt tad, kad ierados Zviedrijā, televīzijā ik pa laikam rādīja sižetus par laimes meklētājām no kaimiņvalstīm, kuras ierodas medīt bagātus vīrus. Tas vēl vairāk apgrūtināja manu situāciju. Vestervīka, kurā tolaik dzīvojām, nav liela pilsēta, un cilvēki te viens otru pazīst. Netālu no mums mitinājās vēl kāda sieviete no Baltijas, un paklīda runas – viņa atteikusies meklēt darbu un pieprasījusi, lai vīrs viņu uztur. Tas tikai padziļināja aizdomas, ka arī es varētu būt viena no laimes meklētājām.

 

Bet Zviedrija nav tā zeme, kur ģimene var iztikt ar vienu algu. Ja abi pieaugušie strādā, tad var atļauties divus vai trīs bērnus, iegādāties dzīvokli, rindu māju lielākā pilsētā vai māju mazākā. Naudas atliek vēl arī kādam ceļojumam – ne katru gadu, bet ik pa diviem trim. Mums ar vīru sākums bija finansiāli diezgan grūts, jo man nekādu ienākumu nebija, – stāsta Ilze.

 

Latvijā viņa bija ieguvusi labu izglītību – toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā saņēmusi pārtikas tehnologa diplomu un turpat beigusi maģistrantūru pedagoģijā. Cerēja – apgūs zviedru valodu un darbs atradīsies. Zviedru valodu pamatlīmenī iemācījās trīs mēnešos un dažas stundas nedēļā sāka strādāt par matemātikas skolotāju. Tā varēja vismaz nedaudz piepelnīties. Bet pastāvīgā darbā skolā viņu atteicās pieņemt, jo Zviedrijā skolotājam jābūt licencei. To izsniedz, ja mācību priekšmetā, ko pasniedz, sakrāts vajadzīgais punktu skaits. Piemēram, lai skolēniem ģimnāzijas līmenī varētu mācīt matemātiku, jābūt 80 punktiem, ko var iegūt, šo priekšmetu 80 nedēļas studējot universitātē. Ilzes maģistra grādu zviedri atzina, bet neļāva pasniegt nevienu mācību priekšmetu.

– Meklēju darbu arī privātajos uzņēmumos, bet to vadība aizdomīgi skatījās uz manu Latvijā iegūto izglītību, kā arī to, ka man tikpat kā nebija darba pieredzes Zviedrijā. Bija smagi, ļoti smagi. Nonācu dziļā depresijā. Izrāpties no šīs bedres man palīdzēja mans gadu vecais dēliņš. Viņa dēļ es saņēmos un nolēmu mainīt profesiju. Bērnībā gribēju kļūt par ārsti, jo nāku no ārstu un skolotāju ģimenes. Lai varētu iestāties universitātē un izmācīties par ārsti, man papildus vajadzēja apgūt vēl dažus vidusskolas mācību priekšmetus. Tas prasīja laiku. Piedzima otrais mazulis. Pēc tam sāku mācīties. Ārsta profesija Zviedrijā ir ļoti prestiža, tāpēc universitātē iekļūt grūti. Lai varētu izturēt lielo konkursu, jābūt absolūtam teicamniekam. Latvijas vidusskolas diplomu zviedri, par laimi, atzīst. Man bija labas sekmes, tāpēc universitātē tiku uzņemta. Ja nebūtu tikusi augstskolā, laikam būtu atgriezusies Latvijā – vismaz domās somas jau biju sakravājusi, – atceras Ilze.

ilze3Lai apgūtu ārstam nepieciešamās pamatzināšanas, universitātē jāmācās 5,5 gadi. Kad studijas pabeigtas, jaunie ārsti meklē darbu speciālās 21 mēnesi ilgās medicīnas programmās, sešus mēnešus pavadot slimnīcā iekšķīgo slimību nodaļā, sešus – ķirurģijā un ortopēdijā, trīs – psihiatrijā un sešus – ģimenes ārsta praksē. Šajā laikā topošais ārsts saņem algu un strādā diezgan patstāvīgi, bet viņa pienākums ir vajadzības gadījumā lūgt pieredzējušo kolēģu padomu. Kad šī programma ir izieta, jānokārto visaptverošs eksāmens, un tikai tad var saņemt ārsta licenci. Pēc tās saņemšanas jāizvēlas sirdij tuvākā medicīnas nozare un pieci gadi jāpavada, specializējoties šajā jomā. Ilze jau gadu ir licencēta ārste un tagad turpina specializēties ortopēdijā un traumatoloģijā.

– Šobrīd varu teikt – pateicoties tam, ka man ir brīnišķīga ģimene un pieprasīta profesija, Zviedrijā esmu nodrošinājusi sev “vietu zem saules”. Brīvā laika gan ir maz. Vīrs bieži vien ir prom komandējumos. Viņš ir viceprezidents uzņēmumā, kas nodarbojas ar bezpilota lidmašīnu un helikopteru tehnoloģiju attīstīšanu. Tad man jāgatavo ēst, jāved bērni uz treniņiem. Tomēr lielākoties visus darbus darām kopā. Vīrieši Zviedrijā kā pašu par sevi saprotamu uztver mājas darbu dalīšanu uz pusēm. Arī dēls katru otro nedēļu patstāvīgi tīra māju, sākot no putekļu slaucīšanas, beidzot ar grīdas mazgāšanu no viesistabas līdz vannas istabai. Dēlam Rasmusam 5. septembrī apritēs 14 gadi, Ellai, kura piedzima 2002. gada 24. jūnija rītā, ir 10 gadi. Rasmuss rudenī sāks mācības 8., Ella – 4. klasē. Abi mācās Starptautiskajā angļu skolā. Augusta beigās mūsu ģimenē gaidāms trešais mazulis. Zviedri to dēvē par “sladdis” – latviski mēs teiktu pastarītis vai pēdējā atvasīte, bet ar īstu mīļuma pieskaņu. Trešais bērniņš ir vēl viens sapnis, ko nu man būs izdevies piepildīt, – prieka vēstī dalās Ilze.

IlzeGimŠobrīd ģimene mīt Linkopingā – pilsētā ar vairāk nekā 100 tūkstošiem iedzīvotāju aptuveni divu stundu braucienā uz dienvidiem no Stokholmas. Tā ir universitātes pilsēta, gluži kā Jelgava.

Lai gan ar bērniem viņa centusies runāt latviski, iemācīt mūsu valodu tomēr nav izdevies. Bērni ātri atklājuši, ka mamma saprot arī zviedriski, un nav pūlējušies apgūt citu valodu.

– Mūsu ģimenes draugi lielākoties ir jauktas ģimenes, kas necenšas stingri ievērot zviedru paražas. Piemēram, zviedriem nav pieņemami pieteikties ciemos spontāni. Vizīte jāpiesaka gandrīz nedēļu iepriekš. Mūsu draugu lokā gan raksturīga spontanitāte. Nevajag taču lietas sarežģīt! Turklāt tas, ka saistībā ar Zviedriju mums katram ir sava atšķirīga pieredze, ļauj mums uz šo valsti palūkoties no malas – novērtēt pozitīvo un pasmaidīt par muļķīgo, – teic Ilze.

Šīs vasaras vidū Ilze ar vīru un bērniem viesojās Latvijā. Kopā ar māsīcas ģimeni, citiem radiem un draugiem nosvinēja Jāņus. Ilze priecājas, ka varēja bērniem parādīt, kā pa īstam, ievērojot visas tradīcijas, svin šos svētkus.

– Valmiera un Strenči vienmēr paliks mana dzimtā puse. Viesojoties tajā, bērniem cenšos parādīt skaistāko – Gauju, laivu braucienus, radu saietus un latviešu tradīcijas. Es vienmēr ilgošos pēc savas ģimenes, draugiem, Gaujas. Un nekādas citas garšas neizkonkurēs mūsu šķovētos kāpostus un biezpienmaizītes. Tie, kas brauc pie manis ciemos uz Zviedriju, zina – kā ciemakukulis noteikti jāved tieši biezpienmaizītes. Tomēr laimīga es esmu te, Zviedrijā, jo te ir mana lieliskā ģimene un te man ir izdevies piepildīt savus sapņus, – teic Ilze.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+