Latvijā vīnu negatavo tikai no skābiem kāpostiem. Galvenais vīndaris – par šķirnēm un sortimentu 0
Autore: Anita Pirktiņa
Ričards Ivanovs Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības valdes priekšsēdētāja amatā ir kopš 2013.gada. Pēdējos gados biedrība sasniegusi vērā ņemamus rezultātus, gan popularizējot vīnogu audzēšanu Latvijā, gan izkopjot vīna darīšanas mākslu, gan sakārtojot likumdošanu, kas nestu iespējami mazāku slogu mazajām vīndarītavām.
– Kādas šobrīd ir galvenās problēmas, kuru risināšanā piedalās biedrība?
– Pirmām kārtām cenšamies popularizēt vīnogu audzēšanu Latvijā – ne tikai vīna darināšanas nolūkiem, bet arī kā veselīgu un pārtikā plaši izmantojamu kultūru. Biedrībā ir vairāki vīnogu šķirņu kolekcionāri, kuri piedalās izstādēs un demonstrē šo šķirņu ogas. Katrs interesents tās var apskatīt, pagaršot un saņemt informāciju par to audzēšanu. Nepateikšu precīzu skaitli, bet, manuprāt, Latvijā vīnogu platības šobrīd varētu aizņemt apmēram 30 hektāru.
– Ir nācies runāt ar dažiem vīnogu audzētājiem, kuri tirgo arī stādus. Viņi nereti apgalvo, ka ir atraduši vispiemērotākās šķirnes, kuras var droši audzēt visā Latvijā, un par to cenšas pārliecināt arī savus potenciālos klientus. Vai tā tiešām ir?
– Es noteikti neriskētu tā apgalvot. Ja šiem audzētājiem būtu vīnogu dārzs katrā Latvijas reģionā un viņi tiešām būtu vairāku sezonu garumā katrā no tiem izmēģinājuši konkrētas šķirnes, tad tas izklausītos ticamāk. Tas, ka kāda šķirne labi izaug vienā Latvijas vietā, nenozīmē, ka tikpat labi tā augs citā. Stādu tirgošana patiesībā ir diezgan liela atbildība. Pirms iegalvo klientam, ka viņam izaugs tikpat skaistas vīnogas kā pārdevēja dārzā, tomēr rūpīgi jāievāc informācija par apstākļiem, kādos vīnogas plānots audzēt. Ne visas šķirnes, kas labi aug Zemgalē, tikpat labi augs Kurzemē, Vidzemē vai Latgalē. Tāpēc viens no LVVB pašreizējiem darbiem saistīts ar šķirņu izmēģinājumiem dažādos mūsu valsts reģionos. Diemžēl ir bijuši vairāki gadījumi, ka stādu pārdevējs pārliecina savu klientu, ka šķirne ir droša, bet rezultāts ir tikai čiks…
Gandrīz ar pārliecību varu teikt, ka pagaidām vienīgās šķirnes, par kurām droši zināms, ka tās aug visā Latvijas teritorijā, ir Sukatnieka selekcionētās šķirnes, piemēram, ‘Zilga’, ‘Supaga’, ‘Sukribe’ un ‘Guna’, kā arī tādas pārbaudītas šķirnes kā ‘Hasanskij Sladkij’, ‘Valiant’ u. c. Patiesībā tās ir ne vairāk kā 10 šķirnes, kas tiešām ir Latvijas apstākļos pārbaudītas un droši iesakāmas audzēšanai, bet pārējās ir uz stādu pārdevēju sirdsapziņas.
Ir arī tādi, kuri nemaz nepasaka, ka stāds izaudzis zem plēves, nevis klajā laukā. Un te jau ir runa par patērētāja mānīšanu un viņa tiesību pārkāpumu. Tas pats jau attiecas arī uz augļu koku vai krūmogulāju stādu tirdzniecību, bet vīnogas ir vēl daudz jutīgāka un riskantāka kultūra.
– Tas nozīmē, ka mēs vēl mācāmies audzēt šo kultūru?
– Tieši tā. Tāpēc interesentiem vajadzētu braukt un aprunāties ar pieredzējušākajiem vīnogu audzētājiem. Piemēram, pie Bauskas dažiem mūsu biedrības biedriem ir kolekcijas dārzi vairāku hektāru platībā, pie Tukuma ir ražojošs vīnogu dārzs 4 ha platībā, un saimniecei ir arī vīndarītava, viņa tirgo gan vīnu, gan vīnogas, gan vīnogu sulu. Protams, vīnogas audzē arī pie Kandavas un Sabiles, arī Siguldā, Lubānā, tā ka Latvijā ir gana daudz pieredzējušu vīnkopju, kas var dalīties savā pieredzē. Hektāru skaits arī liecina par to, ka konkrētā saimniecībā vīnkopība kļuvusi par nopietnu ražojošu nozari, jo hektāri jau nerodas vienā sezonā, bet pakāpeniski, kad ir skaidrs, kādas šķirnes un kā aug, kā arī kādiem nolūkiem tās tiek audzētas. Bet katram vīnogu audzētājam tāpat būs savs stāsts gan par šķirņu izvēli, gan par to audzēšanas paņēmieniem, gan par vīnogu piemērotību tam vai citam izmantošanas mērķim, un tas ir tikai loģiski.
Man pašam ir vīnogu dārzs, kas atrodas vienā no Latvijas gan augstākajām, gan aukstākajām vietām – pie Zosēniem. Eksperimentēju ar dažādām šķirnēm, to piemērotību šā apvidus apstākļiem. Turklāt audzēju klajā laukā, nevis zem plēves. Domāju – ja tās augs Zosēnos, tad tām būtu jāaug faktiski jebkur Latvijas teritorijā. Mans dārzs gan nav liels – apmēram 0,3 ha, un tajā tiek izmēģināti apmēram 400 stādi. Protams, tikko aizvadītajā laikapstākļu ziņā ļoti nelabvēlīgajā sezonā raža bija tuvu nullei, bet ir bijušas sezonas, kad šķirnes gluži labi ražojušas.
Daudzi skeptiski izturas pret Eiropas vīnogu šķirnēm, uzskatot, ka tās nav īsti piemērotas Latvijas apstākļiem, bet jāteic, ka šīs šķirnes ir ļoti dažādas – dažas pie mums aug labi, dažas ne. Kādam patīk Krievijas, Ukrainas šķirnes, bet atkal jāskatās – vai tās nāk no šo valstu ziemeļiem vai dienvidiem. Tas ir būtiski, neko nevar un nevajag vispārināt. Viss jāpārbauda konkrētos apstākļos. Mūsu kolekcionāriem dārzos ir šķirnes gan no Eiropas, gan Krievijas un Ukrainas, gan Amerikas un Skandināvijas. Mēs arī sadarbojamies ar skandināvu kolēģiem, apmaināmies šķirnēm, salīdzinām un izmēģinām tās savos apstākļos. Varu apliecināt, ka Latvijā vīnogas var audzēt visur, tikai jāatrod piemērotākās šķirnes. Un izvēle ir gana plaša. Bet es te runāju par ražojošām vīnogām, kas aug špalerās, nevis par pāris dekoratīviem stādiem, kas vijas ap mājas dienvidu sienu…
– Kādi ir noteikumi mājas vīna darināšanai?
– Mājas apstākļos vīnu drīkst raudzēt līdz 15 grādiem, bet neko nedrīkst destilēt, tostarp pašpatēriņam paredzēto.
– – Daudzi vīnkopji un augļkopji ir arī vīna darinātāji. Pašmāju vīnu sortiments ir ļoti plašs, un redzam, ka pārsvarā tā darināšanai nebūt neizmanto vīnogas…
– Protams. Latvijā tradicionāli vīnu darina no citiem augļiem un ogām. Latvijā darināts vīnogu vīns patiesībā jāuzskata par visai ekskluzīvu, jo tā ir salīdzinoši ļoti maz. Arī vīnogu platību salīdzinājumā ar ābeļu, ķiršu, plūmju vai krūmogulāju dārziem ir ļoti maz. Turklāt mēs taisām vīnu nevis no speciāli vīnam selekcionētām vīnogu šķirnēm, bet no tām, kas pie mums ir izaugušas. Pārsvarā vīnu vai, pareizāk, raudzētu dzērienu Latvijā gatavo no visām šeit izaudzētām ogām un augļiem, kā arī rabarberiem. Populārākie – aveņu, zemeņu, upeņu, jāņogu, ķiršu, ābolu, rabarberu vīni. Tās ir vietējās bāzes izejvielas. Pie eksotiskākiem vīniem pieder lāceņu, aroniju, irbeņu, dzērveņu, brūkleņu, melleņu, smiltsērkšķu un citi vīni, kas gatavoti no mazākos apjomos vai grūtāk izaudzējamiem augļiem vai ogām. Ir biešu, ķirbju un vēl visādi vīni. Kā pats smejos – Latvijā vīnu negatavo tikai no skābiem kāpostiem. Tiesa, arī par tomātu un gurķu vīnu neesmu dzirdējis…
– Kura no Baltijas valstīm ir tā lielākā vīndarītāja?
– Droši varu teikt, ka vistālāk vīna darināšanā ir gājusi tieši Latvija – gan apjoma, gan kvalitātes, gan sortimenta ziņā. Lai gan jāteic, ka Lietuva, kas tomēr atrodas vairāk uz dienvidiem un kur Polijas pierobežā ir arī plašāki citu augļu, piemēram, aprikožu, dārzi, sortimenta ziņā arī neatpaliek. Bet svarīgākais – noteikti gan Lietuvai, gan Igaunijai esam priekšā likumdošanas jomā. Mums tomēr ir izsniegtas 76 licences mazajām vīndarītavām, par kurām droši var teikt, ka izejvielas šiem vīniem ir tikai no Latvijas. Kaimiņiem šajā ziņā vēl jāstrādā.
– Vai mūsu vīndarītavas ir iekļautas arī tūristu maršrutos? Citur Eiropā mazo vīndarītavu apmeklējums un vīnu degustācija ir ļoti iecienīts pasākums.
– Protams. Bet piedāvāt degustēt un pirkt savu vīnu drīkst tikai licencētās vīndarītavas. Un, cik man zināms, vairāk nekā 90% mūsu mazo komerciālo vīndarītavu to arī dara. Vīnkopjiem ir laba sadarbība ar “Lauku ceļotāju”, ir izstrādātas speciālas Gardēžu tūres, Vīna ceļa maršruti utt. Šīs ekskursijas pa saimniecību, vīna dārzu, vīna degustācija un tirdzniecība tūristiem ir svarīga šo saimniecību biznesa sastāvdaļa. Un arī no savas puses gribu aicināt vīnkopjus vairāk sadarboties ar tūrisma nozari, jo tā attīstās un viesu uzņemšana savā saimniecībā vai vīna ražotnē tomēr ir papildu ienākumu iespēja. Tāpat mūsu vīndari ir ļoti aktīvi dažādu tematisko un gadskārtu tirdziņu, izstāžu dalībnieki, kur arī apmeklētājus iepazīstina ar savu produkciju un darbību, kā arī aicina pie sevis ciemos.
– Vai vīnkopība Latvijā ir rentabls bizness?
– Rentabilitāte ir katras saimniecības individuāla lieta, jo katrs rēķina, ko un cik daudz var atļauties. Ja runājam par Latvijas tirgu, tad, protams, tas nav nekāds lielais, bet droši vien tie vairāk nekā 70 komersanti, kas izņēmuši licences, nestrādā ar zaudējumiem. Lai uzsāktu šo biznesu, vispirms tomēr vajadzīgas zināšanas un arī zināma praktiskā pieredze. Jo augļu un ogu izaudzēšana ir viena lieta, bet vīna darināšana – cita. Lai darinātu vīnu mājas apstākļos, vajadzīgas speciālas iekārtas, kas nav lētas – ar saviem 5000 eiro starta naudas jārēķinās. Tāpat jārēķinās ar stingrām kontrolēm no dažādu dienestu puses, kas ir ievērojami stingrākas nekā citur Eiropā. Ja Latvijā kāds gatavotu vīnu tādos apstākļos kā Eiropas dienvidvalstīs, tad tāda vīndarītava momentāni tiktu aizklopēta ciet. Turklāt vīna gatavošana ir ļoti darbietilpīgs process, kas prasa arī darbaspēku. Bet galvenais – kamēr vīns top gatavs, tā tapšanā ieguldītie līdzekļi faktiski ir iesaldēti vismaz uz gadu vai vairākiem. Ar to jārēķinās.
– Vai var runāt arī par Latvijas vīnu eksportu?
– Cik zinu, daži mūsu vīndari, īpaši tie, kuri ražo sidrus, nelielos apjomos eksportē savu produkciju uz ārzemēm. Jāteic, pagaidām viņi šo tirgu atrod paši – bez LVVB starpniecības. Toties viņiem palīdz Latvijas Investīciju attīstības aģentūra, kas piedalās dažādu starptautisku izstāžu organizēšanā un kontaktu dibināšanā. Vēl jāuzsver – jo tuvāk Eiropas ziemeļiem, jo stingrākas prasības alkohola tirdzniecībai. Piemēram, daudzās Eiropas dienvidu valstīs vīnam nav akcīzes, tādējādi vīna tirdzniecība tur faktiski neatšķiras no sulas tirdzniecības. Bet Baltijas, Skandināvijas valstīs vīns ir akcīzes prece ar visām izrietošajām sekām.
Vairāk par šo, kā arī citu uzņēmēju pieredzi lasiet žurnālā Agro Tops
