Sports
Futbols

Latvijas futbola diktatūra 16

Foto – Juris Kalniņš

Aleksandra Starkova atgriešanās mūsu valsts futbola izlases galvenā trenera amatā apliecina Latvijas Futbola federācijas (LFF) nevarību savas organizācijas sakārtošanā un parāda dažu cilvēku nerēķināšanos ar pārējās futbola sabiedrības viedokli, atzīst “LA” aptaujātie eksperti.

Sakropļota sistēma

Pagājušajā nedēļā Starkovam trešo reizi tika uzticēti valstsvienības groži. No desmit LFF valdes locekļiem deviņi balsoja par viņa apstiprināšanu, atturējās viens – Māris Verpakovskis. “Starkovu ļoti cienu kā treneri un cilvēku, viņš man ir kā otrais tēvs karjerā un izveidoja mani par tādu futbolistu, kāds biju. Tāpēc man nebija morālu tiesību balsot pret,” man skaidroja Verpakovskis, piebilstot, ka, viņaprāt, tomēr vajadzēja meklēt kandidātu ārpus Latvijas. “Izmaiņas vajadzīgas izlasē un futbolā kopumā, līdzjutējiem nepieciešamas jaunas emocijas un vēsmas, bet Starkovam būs grūti to panākt. Visas negācijas velsies pār viņa galvu un nonāks arī pie spēlētājiem. Man žēl futbolistu un trenera.”

LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis atzina, ka runājis ar ukraiņu speci­ālistu Romānu Grigorčuku, kurš savulaik ļoti veiksmīgi strādāja Latvijā, bet viņš dodot priekšroku darbam klubā, turklāt esot ārkārtīgi dārgs – apmēram miljonu eiro gadā. “Esmu pārliecināts, ka nekādu pārrunu nav bijis. Mežeckis ar mani mazliet pakonsultējās, bet negribēja uzklausīt, jo jau Gruzijā pēc zaudējuma bija izvēlējies Starkovu,” norāda Verpakovskis.

Arī Emīls Latkovskis, kurš bez balsstiesībām darbojas LFF valdē, kritizē galvenā trenera apstiprināšanas procedūru: “Valdei iepriekšējā dienā e-pastā tika prezentēta viņa kandidatūra. Netika prasītas domas, ierosinājumi. No rīta valdes sēdē teica, ka LFF treneru asociācija izvirzījusi Starkovu, aLFF prezidents Guntis Indriksons, Jānis Mežeckis un sporta direktors Dainis Kazakevičs viņu atbalsta, un to pašu sagaidām arī no jums. Starkova izvēle ir loģiskākais variants šajos apstākļos – Latvijā otra tāda speciālista nav, bet citur nav tāda, kas atbilst LFF budžeta iespējām. Turklāt kvalifikācijas turnīrā esam tur, kur esam. Uzskatu, ka jānāk jaunam prezidentam un jāpārveido visa izlases vīzija – kādu futbolu mēs gribam spēlēt piecu līdz desmit gadu perspektīvā. Starkovs nav ilgtermiņa risinājums. Latvijas futbols ir zemākajā punktā, un ārā netiksim tikmēr, kamēr nemainīsies prezidents un LFF kadri. Nav jēga ņemt un maksāt miljonu ārzemju trenerim, ja visa pārējā sistēma ir sakropļota un nestrādā. Pašreizējie futbola vadītāji nespēj to uzlabot, un Starkova izvēle savā ziņā simbolizē šo nespēju.”


Izkratīt grāmatvedību

Latkovskis uzskata, ka valdes darbs ir diezgan bezjēdzīgs, jo uz papīra rakstīts, kā jādarbojas lēmējvarai un izpildvarai, bet realitātē tas nefunkcionē. Valde nepiedalās galveno lēmumu pieņemšanā – to kontrolējot Indriksons, Mežeckis un Vladimirs Žuks. Absurdi esot tas, ka LFF treneru asociāciju vada Jānis Skredelis, kuru pirms pieciem gadiem palūdza brīvprātīgi piespiedu kārtā aiziet no darba federācijā – vecuma dēļ. Bet tagad viņš savos 77 gados izvēlas izlases treneri.

Arī Māris Verpakovskis piekrīt, ka valdei nav teikšanas: “Gada laikā diezgan bieži esmu to jutis, daudzreiz piedzīvojis vilšanos. Ja reiz valde balso par treneri, tad būtu normāli, ka valde arī apspriež kandidatūras, līguma termiņu un citus nosacījumus.” Savulaik lieliskais uzbrucējs apsver iespēju pamest valdi.

Līdzīgas domas valdē bijušas kādreizējam izlases aizsargam Artūram Zakreševskim un arī tā paša iemesla dēļ – jūt, ka ar viņu vienkārši nerēķinās: “Iepriekš darbojos trīs komitejās, un bija tendence, ka valde tur pieņemtos lēmumus neīsteno. Arī tagad ir sajūta, ka galvenie jautājumi sarunāti jau pirms sēdes. Tu vari pateikt savu viedokli, bet, ja tas nesaskan ar vadības pozīciju, tad to ātri noliek malā. Pat īsti nesaprotu, kas patiesībā izlemj, jo sēdēs Indriksons un Mežeckis jautājumus noveļ viens uz otru. Izteikti aizstāvēts tiek Žuks, kurš atbild par infrastruktūru, bet tieši ar to ir lielākās problēmas. Prezidents mani pat dēvē par opozicionāru. Kad par finansēm ko konkrēti jautā, saka – prasi grāmatvedībā. Pašam šķiet dīvaini – ko es tur staigāšu un it kā meklēšu problēmas, bet gan jau kādreiz būs jāpakrata tā grāmatvedība.” Vienīgais jautājums, kas valdē neesot izgājis cauri, bija par kredīta ņemšanu stadiona būvei Krišjāņa Barona ielā, jo kādreizējais “Nordea” bankas vadītājs Valdis Siksnis bija ieradies uz sēdi un atzina, ka LFF budžets to nevar pacelt. Treneru asociācijas sēdē Zakreševskis vienīgais balsojis pret Starkova kandidatūru, jo šī jautājuma skatīšana nebija izziņota. Ja būtu, arī Artūrs labprāt pirms tam ar kolēģiem apspriestu variantus un versijas, bet te uzreiz – atbalstiet! Valdes sēdē viņš balsoja par, jo alternatīvas gluži vienkārši nebija.


Kozlovskis kandidēs

LFF ik pa laikam ziņo par treneru apmācībām. Augstākās – PRO licences iegūst arvien vairāk speci­ālistu, taču atšķirībā no hokeja un basketbola neviens, izņemot Starkovu, nav strādājis kaut vai Lietuvā vai citās tuvajās ārzemēs. Starp citu, vairāki lietuvieši (Benjamins Zeļkevičs, Sauļus Širmelis) ir veiksmīgi trenējuši Latvijas klubus. “Vecākās paaudzes treneriem ir problēmas pat ar latviešu valodu, nemaz nerunājot par angļu. Un otra lieta – tā taciņa nav iemīta, tāpēc jāgaida jaunā paaudze – An­dris Riherts, Marians Pahars, Dainis Kazakevičs. Taču visiem vēl ļoti daudz jāmācās,” spriež Latvijas labākās futbola skolas “Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons. Viņš uzskata, ka Latvijas treneri futbola jautājumus labi pārzina, taču tas mūsdienās veido tikai trešo daļu no rezultāta, pārējais ir menedžēšanas prasme, līderība, spēja būt tālredzīgam un progresīvam, jo jāsaskata tas, kas derēs rīt, nevis šodien. “Mums joprojām ir mīts – ko gan var iemācīt treneris, kas pats nav spēlējis futbolu. Taču tādu būs arvien vairāk – Dortmundes “Borussia” un “Hoffenheim” Vācijā to apliecina,” uzskaita Mihelsons. Arī viņš ir pārliecināts, ka Latvijas izlasei treneri vajadzējis meklēt ārzemēs. Nebūt nevajag miljonu – savus 250 līdz 300 tūkstošus trenera algošanai federācija varētu atļauties. Cik var noprast, Aleksandrs Starkovs pelnīs ap 100 tūkstošiem gadā. “Mēs uztraucamies par to, vai varēs kontrolēt un saprasties ar to, kas nāks. Taču, ja gribam uzvarēt, jāriskē. Starkovs ir drošs solis no federācijas viedokļa, jo problēmu jau tāpat pietiek – stadions, citas lietas,” tā Mihelsons.

Guntis Indriksons paziņojis, ka amatā paliks līdz LFF kongresam 2018. gada martā, lai gan pilnvaru termiņš ir par diviem gadiem ilgāks. “Garās diskusijās izdevās viņu pielauzt pateikt konkrēti un to ieprotokolēt, jo līdz šim Indriksons tikai vispārināti runāja, ka visu termiņu nenostrādās,” stāsta Emīls Latkovskis. “Vēlos, lai būtu atklātas vēlēšanas un divi trīs kandidāti, kuriem būs laiks iepazīstināt LFF biedrus ar savām programmām, un kongress izvēlēsies labāko. Nevis kā hokejā, kur kongresa gaitā aizmuguriski izvilka kandidātu (Aigaru Kalvīti), un bija jānobalso. Tas nav nopietni un neliecina neko labu par hokeju.”

Jau tagad diezgan droši var minēt divus kandidātus – Kaspars Gorkšs, par kuru jau ilgstoši iestājas Indriksons, un pats arī esot gatavs pretendēt, kā arī Latvijas iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Viņš beidzis Murjāņu sporta internātskolas filiāli Dubultos un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieguvis sporta pedagoga izglītību. Aicinājumu ieņemt šo amatu Kozlovskim izteicis Jānis Mežeckis un citas LFF atbildīgās amatpersonas.

LA.lv