Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. jūlijs, 2016
Drukāt

Lietuviešu karavīru drāma Latvijā. Analizē vēsturnieks Uldis Neiburgs

256. lietuviešu policijas (robežsardzes) bataljona karavīri Ziemupē. 1945. gada pavasaris. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma256. lietuviešu policijas (robežsardzes) bataljona karavīri Ziemupē. 1945. gada pavasaris. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Tuvojoties nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara beigu Eiropā 1945. gada 8. maijā ikgadējai atcerei, ir vērts atminēties plašākā sabiedrībā maz zināmas vēstures epizodes, kas saistās ar mūsu kaimiņu tautas – lietuviešu – karavīru Otrā pasaules kara laikā Latvijā pieredzēto. Arī šiem vietējo iedzīvotāju atmiņā ilgus pēckara gadus slepus glabātiem un publiskā telpā noklusētiem un tikai atmodas laikā atklātībā nonākušiem un vēstures pētniecībā vēl nepietiekami izzinātiem notikumiem ir paliekoša vieta Latvijas Otrā pasaules kara vēstures un kara upuru piemiņas daudzšķautņainajā mozaīkā.

Ģenerāļa Pļehaviča štāba virsnieki Salaspils nometnē

1944. gada maijā ieslodzījumā Salaspils nometnē nonāca lietuviešu ģenerālis Povils Pļehavičs (Plehavičius) ar savu štābu. Būdams poļu-lietuviešu izcelsmes Krievijas armijas virsnieks, viņš Pirmā pasaules kara laikā cīnījās krievu-vācu un krievu-turku frontēs, bet vēlāk ņēma dalību kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem Lietuvas Neatkarības karā. Ģenerālis bija arī viens no 1926. gada militārā apvērsuma īstenotājiem, pēc kā Lietuvā demokrātisko valsts iekārtu nomainīja autoritārs režīms ar konservatīvās Nacionālās apvienības jeb “tautinieku” partijas līderi Antanu Smetonu priekšgalā. 1927. – 1929. gadā P. Pļehavičs bija Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks, pazīstams arī kā Latvijai simpatizējošs virsnieks, bet vēlāk slimības dēļ tika atvaļināts no militārā dienesta.

Kopumā Salaspils nometnē bija ieslodzīti 52 lietuviešu virsnieki, no kuriem 23 ietilpa ģenerāļa P. Pļehaviča štābā un bija nosūtīti uz Salaspili 1944. gada 16. maijā, bet vēl 29 (galvenokārt leitnanta dienesta pakāpē) virsnieki te ieradās pēc nepilnām divām nedēļām, pēc tam kad vācieši likvidēja lietuviešu militārās vienības Viļņas apkārtnē. Visi ieslodzītie lietuviešu virsnieki piederēja t. s. Lietuvas vietējai brigādei (Litauische Sonderverbände), kuras izveidošana sākotnēji izpelnījās lielu lietuviešu sabiedrības atsaucību un atbalstu, kas, rēķinoties ar atkārtotās padomju okupācijas draudiem, saskatīja ģenerāļa P. Pļehavičs darbībā centienus atjaunot Lietuvas armiju un cīnīties par savas dzimtenes aizstāvēšanu. Šī ideja neizbēgami radīja konfliktu ar nacistu okupācijas varas iestādēm, kas vēlējās lietuviešus izmantot savās interesēs un vācu SS un policijas pakļautībā. Pēc 1944. gada 15. maijā notikušās 25 lietuviešu virsnieku grupas apcietināšanas un ieslodzīšanas vācu Drošības policijas un SD mītnē Kauņā sekoja viņu transportēšana uz kādu latviešu leģiona apmācību nometni Rīgas apkārtnē. Pēc īslaicīgas uzturēšanās šajā vietā lietuviešu virsniekus ar autobusu apsardzes pavadībā konvojēja uz Salaspils nometni, kur tos sagaidīja tās komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze kopā ar vācu SD personālu.

Apcietinātie virsnieki nometnē ieradās Lietuvas armijas uniformās ar dienesta pakāpju zīmotnēm. Daļa bija tērpti arī civilās drēbēs. Vācieši, ironizējot par lietuviešiem, pie viņu barakas piestiprināja 3 x 1,5 metrus lielu apsveikuma plakātu ar uzrakstu “Laipni lūdzam” (Willkommen). Bijušais politieslodzītais Vilis Rutks atceras, ka lietuviešu virsnieki nometnē bijuši novietoti savrup, nošķirti ar dzeloņstiepļu žogu nodalītā stūrī. Viņu apsardzei vēl izveidoti atsevišķi bruņoti posteņi. Oficiāli ar viņiem sarunāties nebija atļauts, taču bijis jāuzmanās tikai no pieciem vācu SD sargiem, jo latviešu uzraugi šo rīkojumu ievērojuši tikai tad, ja tuvumā parādījies kāds vācietis.

Tā ar saviem “brāļu tautas vīriem” aprunāties iznācis vairākkārt, vienīgi pats ģenerālis P. Pļehavičs žoga tuvumā nekad neesot nācis. Ieslodzītajiem lietuviešiem nebija jāstrādā, un viņu uzturs bija nedaudz labāks kā latviešu karavīriem. Lietuviešu militārpersonu dažas nedēļas ilgušo atrašanos Salaspils nometnē savās atmiņās piemin arī Arturs Neparts, atceroties, ka “lietuviešu āra nodarbības sākās ar rīta vingrošanu. Ieslodzītie lietuviešu virsnieki daudz laika pavadīja pastaigās, parasti pa pāriem. Tāpat, gandrīz vai katru dienu, turpat laukā notika arī nelielas grupu apspriedes, kurās dažkārt varēja redzēt, ka tajās piedalījās arī ģenerālis. Bija arī reizes, kad laukums pie lietuviešu barakas bija pilnīgi tukšs un barakas ārpusē bija tikai viens novērotājs. Pieņēmu, ka tas tā bija ēdienu reizēs un tad, kad apspriede notika barakas iekšienē. Skatoties palika iespaids, ka lietuviešu virsnieku savstarpējās attiecības bija dabīgas un brīvas, ieskaitot arī attiecības ar ģenerāli.”

Pats P. Pļehavičs, būdams pārliecināts antikomunists un redzot, ka Salaspilī ir ieslodzīti lielākoties cilvēki, kas apsūdzēti par padomju okupācijas režīma atbalstīšanu, bija sašutis par sevis un sava štāba piespiedu atrašanos šādā nometnē. Jau tūlīt pēc ierašanās Salaspilī 1944. gada 23. maijā viņš uzrakstīja protesta vēstuli Augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē SS obergrupenfīreram Fridriham Jekelnam, paziņojot arī par virsnieku badastreika uzsākšanu. Tas izsauca respektu arī nometnes komandantā K. Krauzē, kurš deva rīkojumu lietuviešiem (viņi šeit atradās t. s. goda ieslodzīto – Ehrenhäftlinge – statusā) piegādāt jaunu gultasveļu, atnest viņiem šahu, kārtis un avīzes. Arestētajiem bija atļauts divas reizes dienā veikt āra pastaigas, viņu vajadzībām tika norīkots pastāvīgs frizieris, un ieslodzītie virsnieki varēja sākt saņemt sūtījumus no mājām, t. sk. pārtikas produktus. Pēc tam kad vizītē Salaspils nometnē ieradās Drošības policijas un SD komandieri Latvijā un Lietuvā Rūdolfs Lange un Valters Fukss, viņi tikās ar ģenerāli P. Pļehaviču un informēja viņu par stāvokli frontē, kā arī no pēdējā saņēma mutisku protestu par viņa štāba virsnieku ieslodzīšanu Salaspils nometnē. Jau nākamajā dienā P. Pļehaviču atbrīvoja no nometnes un izsauca uz Rīgu, drīz vien no ieslodzījuma Salaspilī atlaida arī Lietuvas vietējās brigādes bijušo štāba priekšnieku pulkvedi Oskaru Urbonu un vēl trīs virsniekus. Neilgi pirms nometnes likvidēšanas 1944. gada augustā un septembrī no tās atbrīvoja arī pārējos lietuviešus, pārģērbjot tos puscivilā apģērbā un norīkojot piefrontes darbos Rīgas, Ķemeru, Tukuma, Talsu apkārtnē, kur viņi, ļoti slikti apgādāti, raka prettanku grāvjus un ierakumus un veica lauksaimniecības darbus. Daļu pirms tam Salaspils nometnē ieslodzīto lietuviešu nosūtīja uz Liepāju, bet pēc tam uz speciālām nometnēm Dancigā (mūsdienās – Gdaņska) un Gotenhāfenā (mūsdienās – Gdiņa), no kurienes viņiem izdevās izbēgt un kara beigas sagaidīt Vācijas rietumu reģionos. Pats ģenerālis P. Pļehavičs pēc savas atbrīvošanas 1944. gada augustā uzturējās Rietumlietuvā, bet vēlāk nonāca Vācijā. Jau 1949. gadā viņš emigrēja uz ASV, kur mira Čikāgā 1973. gadā.

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+