Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. septembris, 2015
Drukāt

Mākslinieku pašportreti – atklāsme viņiem un mums (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mākslinieks, tāpat kā ikviens no mums, nes arī sava laika pazīmes, bet atšķirībā no mums, dažreiz runājot par sevi, prot atrast to kvintesenci, radīt tādu laika formulu, kuru pēc tam varēs izmantot arī citi.

Latvijas mākslinieku pašportretu izstāde “Es un es” Mūkusalas Mākslas salonā ir unikāls gadījums, kad skatītājs, aplūkojot ekspozīciju, vienlaikus var iziet pilnvērtīgu apmācības kursu “portretu radošajā analīzē un interpretācijā”. Tāda sajūta rodas, izstaigājot visas astoņas rūpīgi izveidotās tematiskās izstādes sadaļas un pievēršot uzmanību saturiskiem pavedieniem, kurus mums gādīgi atstājusi izstādes kuratore Sniedze Kāle, kā Ariadne vedot skatītāju caur mākslinieku pašreprezentācijas sarežģītajiem labirintiem.

Kā kādreiz apgalvoja viens no septiņiem grieķu gudrajiem: “Izzini pats sevi.” Šis izteiciens varētu kļūt par izstādes vadmotīvu – jo ko tad cenšas panākt mākslinieki, attēlojot sevi, ja ne izzināt – un ļoti simboliski, ka izstādes sākumam izvēlētais virsraksts “Es kā izziņas avots” tieši atsaucas uz šo senseno sentenci. Izzināt nozīmē arī pievērsties niansēm, kā to savos psiholoģiski izteiksmīgajos pašportretos darīja, piemēram, liepājnieks Roberts Stārosts.

Par to, ka arī apmeklētājiem jābūt uzmanīgiem, uzreiz brīdina kuratores izveidotais slazds, kurā starp Stārosta ģīmetnēm vienā rindā tiek eleganti nomaskēts Jāņa Pauļuka pašportrets. Re, kur sākas izzināšana. Pateicoties vizuālajai līdzībai, pirmajā brīdī abas sejas šķiet identiskas, bet, ieskatoties dziļāk, no visām līdzībām beigās kopīgais paliek tikai urbjošais acu skatiens. Nevajag būt pārāk iedomīgiem – šīs pētošās acis neskatās uz mums, bet pēta sevi spogulī, it kā mēģinātu saskatīties ar savu iekšējo medūzu Gorgonu.

Lielākajai daļai izstādē pārstāvēto autoru atbilde uz jautājumu: kas es esmu? – visticamāk, saturētu apgalvojumu: es esmu mākslinieks. Tas var izskanēt pašpārliecināti, bet tik un tā, paliekot viens pret vienu ar sevi, gandrīz jebkuram māksliniekam nākas pārveidot šo apgalvojumu jautājuma “vai es esmu mākslinieks?” formā. Māksliniekam ota ir kā bruņiniekam zobens – jaunībā tas ir ierocis, ar kuru izcīnīt slavu, bet ar laiku pārtop par goda atribūtu. Tieši kā augstākais apbalvojums, sava veida ordenis, spīd špakteļlāpstiņas metāls vienā no pēdējiem Jāņa Pauļuka pašportretiem, kas šajā izstādē visprecīzāk parāda, kā jēdziens ‘cilvēks’ pilnībā saplūst ar jēdzienu ‘gleznotājs’.

Un kas notiek, ja pēc sevis izzināšanas sagribas paspēlēties ar savu identitāti vai paslēpties no tās, pamainīt noteikumus vai sākt visu no jauna? Caur spēli sevi izzina ne tikai bērni, bet jebkurš cilvēks, brīvprātīgi pieņemot savā dzīvē dažādu spēļu noteikumus. Izstādē šī sadaļa ir visražīgākā, kas, protams, nav pārsteigums. Hildas Vīkas nopietnās spēles ar pārģērbšanos nacionālajā Bārtas tērpā (tikpat eleganti dzīvē viņa valkāja gaišās rokoko stila kleitas ar kruzuļiem un volāniem) sadzīvo ar ironiskā Vladimira Glušenkova reinkarnāciju kaut kādā barona Minhauzena tēlā, kurš, sēžot zirgā, parāvis abus zilajās debesīs. Bet, kā mēs zinām no Doriana Greja likteņa, uzgleznotais dubultnieks var traģiski iejaukties reālajā dzīvē. Tāpēc, stāvot pie Kārļa Padega grafikas, šķiet – kamēr viņš sevi pakāpeniski iznīcināja savā pustumšajā darbnīcā, tas otrs Padegs ar dekadentisko smīnu uz lūpām raudzījās uz notiekošo no papīra lapām un audekliem.

Mākslinieks, tāpat kā ikviens no mums, nes arī sava laika pazīmes, bet atšķirībā no mums, dažreiz runājot par sevi, prot atrast to kvintesenci, radīt tādu laika formulu, kuru pēc tam varēs izmantot arī citi. Es domāju, lielākā daļa varēs iztēloties sevi melanholiskā noskaņojumā vientuļi sēžot kafejnīcā un apcerīgi raugoties pa skatlogu uz garāmgājējiem, līdzīgi kā Līgas Purmales pašportretā. Bet tikpat daudzi, manuprāt, ar valdzinošu pretīgumu varēs ieraudzīt sevi arī Sergeja Djomina monstrozajā ‘alter ego’, kurš groteskajā pasaulē, šļakstīdams siekalas, rij Baku kaviāru.

Skriet, bēgt prom gribas no tādas realitātes. Un arī šajā gadījumā pašportrets var būt kā maigās psihoterapijas veids, eskeipisms iluzorajā, bet drošajā pasaulē. No septiņdesmito gadu realitātes savā sirreālistiskajā un galantajā pasaulē slēpjas Maija Tabaka, no ASV emigrācijas savā portretā uz mirkli it kā atgriežas dzimtenē Elza Druja-Foršū, bet Auseklis Baušķenieks ar raksturīgu optimismu dodas prom uzreiz uz citām planētām, lai personiski nodotu marsiešiem sveicienu no Zemes.

Turpinot eksperimentēt ar sevi, mākslinieks var mēģināt atteikties no sociālā konteksta, izmest ārā savu “es” un paskatīties uz sevi kā uz parafīnu kolbā ar glicerīnu, kurš transformē savu formu, nemainot saturu. Skatoties uz Miervalda Poļa stilistiskajiem eksperimentiem, radās tieši tādas asociācijas – domājošais, pašrefleksējošais, filozofiski centrētais parafīns, kurš uz mirkli pieņēmis pat Bronzas cilvēka formu, bet nākamajā brīdī jau draud ielīst ar savu foto svešā pasē. Kā tādu pieķersi, ja, protams, mākslinieks pats nevēlēsies brīvprātīgi ieslodzīt sevi kādā dīvainā manifestā kā džins lampā? Un manifests, kas pauž mākslinieka principus un uzskatus, arī var būt savā ziņā pašportrets, tomēr tik statisks un nemainīgs, ka drīzāk atgādina mākslinieka pēcnāves masku, bez kuras pašportretu arsenāls “Es un es” izstādē diemžēl nebūtu pilns.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Būs vērts apmeklēt!

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+