Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. decembris, 2013
Drukāt

Meitene, kura pati aizgāja uz bērnu namu, izdod pirmo grāmatu (36)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Radinieku acīs esmu tāds kā melnais zvirbulis, taču tagad mani tas vairs neaizskar. Ja reiz nevēlas mani pieņemt un novērtēt, tad viņiem manā dzīvē nav vietas. Esmu norobežojusies un dzīvoju savu dzīvi, – apņēmīgi teic divdesmitgadīgā Santa Arāja.
Pirms trim gadiem viņa labprātīgi aizgāja no savas ģimenes, jo nevarēja vairs paciest tur valdošo vardarbību un izvēlējās kļūt par bērnu nama audzēkni. Oktobrī nāca klajā Santas sarakstītā grāmata “Ar likteņa pieskārienu”. Tas nav autobiogrāfisks darbs, bet, kā autore saka, kāda daļa patiesības tajā rodama.

– Grāmatu sāku rakstīt pirms četriem gadiem. Tad vēl nezināju, ka kādreiz to turēšu rokās. Pērn šim darbam pieliku punktu, bet šogad sāku domāt – cik ilgi tas manuskripts mētāsies. Paziņas, kuri zināja, ka rakstu, vaicāja – kad beidzot būs tava grāmata? Pirms izdošanas to bija lasījuši tikai divi cilvēki. Tā kā šoruden apritēja gads kopš manas vecmammas aiziešanas mūžībā un es vēlējos grāmatu veltīt viņai, tad sapratu – ir īstais brīdis manam darbam ieraudzīt dienas gaismu, – stāsta Santa.

Grāmatu viņa izdeva pati par saviem līdzekļiem, kas izmaksāja vairāk nekā trīssimt latu. Piecdesmit santīmi no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti Latvijas audžuģimeņu kustības popularizēšanai un attīstīšanai. Grāmatas galveno varoni sauc Elizabete Riversa, bet es vēlos ko vairāk uzzināt par tās autori Santu Arāju. Kā tas nācās, ka septiņpadsmitgadīga jauniete izlēma aiziet no ģimenes un nokļuva valsts aprūpes iestādē?

– Es piedzimu, kad mammai bija divdesmit trīs gadi. Viņa stāstīja, ka ielaidusies vienas nakts dēkā ar savu kolēģi, kurš bija precējies, un palikusi stāvoklī. Viņa man nav slēpusi, ka būtu taisījusi abortu, ja vien nebūtu no tā baidījusies. Esmu pateicīga, ka deva man iespēju dzīvot. Tēvu es blakus nejutu, bet, kad bija nepieciešama finansiāla palīdzība, viņš to reizumis sniedza. Pirms četriem gadiem tētis nomira. Kad man bija četri gadi, piedzima māsa Sintija, bet viņas tēvs drīz vien pēc tam pazuda. Mamma palika viena ar divām meitām. Es bērnībā vairāk dzīvoju pie vecmammas. Mamma strādāja diennakts darbu, maizes ceptuvē rakstīja pavadzīmes. Sākot mācīties 1. klasē, pārcēlos pie mammas uz Rīgu. Tad arī pasaulē nāca mans brālis, ar kura tēvu mammai izveidojās ciešākas attiecības, un viņi apprecējās. Pirmie divi gadi izvērtās ļoti jauki, mēs bijām kā viena ģimene ar kopīgiem brokastu rītiem un izbraukumiem. Bet tad mamma kopā ar vīru sāka nedēļas nogalēs iedzert. Vēlāk to darīja arī darbdienu vakaros, aizvien palielinot devu. Mammas vīrs spēja sevi kontrolēt, bet mamma dzērumā izgāja ārpus rāmjiem. Viņa pati šo atkarību neatzina. Ģimenē sākās vardarbība, kurā cietu arī es, taču pagaidām vēl neesmu gatava par to stāstīt sīkāk. Mēs ģimenē par to nerunājām. Ar laiku sāku nogurt no tādas dzīves, sapratu– beidzot tas jāpārtrauc. Vēlējos nevis vienkārši aiziet no mājām, bet gan darīt to oficiāli, izmantojot sociālā dienesta palīdzību. Mammai tas ļoti nepatika, viņa pārmeta, kāpēc man vajadzēja ģimenes drazu iznest ārpusē. Rezultātā viņai un manam audžutēvam atņēma bērna aprūpes tiesības un es nokļuvu krīzes centrā “Mīlgrāvis”, – stāsta Santa.

Painteresējos, kā viņa jutās šajā iestādē, vai varēja iedzīvoties, vai nejutās vientuļa?

– Es tur piedzīvoju vientulību, neradu piederības sajūtu. It kā tavas mājas, bet tomēr nav tavas, lai gan darbinieki bija pretimnākoši un laipni. Pirms tam es dzīvoju Imantā, kur palika arī mani draugi un klasesbiedri. Cīnoties par taisnību un brīvību, pazaudēju visu – ģimeni, draugus. Visi radi novērsās no manis, tostarp arī mana mīļā vecmamma. Mamma jau viņiem visu pastāstīja savā izklāstā. Es biju kļuvusi par tādu kā ģimenes nodevēju. Vēlāk nokļuvu Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu struktūrvienībā “Apīte”. Tā līdzinājās studentu kopmītnei, katrs iemītnieks dzīvoja savā istabiņā. Man nācās pašai plānot budžetu, nedēļā varēju tērēt 20 latus. Vajadzēja darbiniekiem atskaitīties, kur ej, ko dari. Drošības apsvērumu dēļ telpās bija ierīkotas novērošanas kameras, tāpēc radās sajūta, ka esmu iesaistījusies kādā realitātes šovā. Man gribējās iegūt kaut kādu patstāvību, tādēļ nolēmu meklēt darbu. Atradu diennakts aprūpētājas vietu tādā pašā iestādē, kādā dzīvoju pati. Es vēl aizvien turpinu tur strādāt un tagad jau otru gadu mācos arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, – pastāsta Santa.

Jaunietei izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības ar “Apītes” bijušo audzinātāju Aelitu, kuru viņa dēvē par savu neformālo audžumammu. Šajā vasarā viņa mitinājās pie Aelitas, bet kopš novembra sākuma mīt vecmammas dzīvoklī, kas atrodas Olaines novada Gaismās.

– Radi pat neuzskatīja par vajadzīgu man paziņot par vecmammas aiziešanu, bet savu dzīvokli viņa man savulaik novēlēja kā dāvinājumu. Man jau tagad ir nācies mazliet ar radiem pakarot par šo dzīvokli. Dzīvoju viena, bet nupat paņēmu kaķīti. Pēc Zolitūdes traģēdijas nolēmu – paņemšu kaķīti, kura saimnieki gājuši bojā. Bet tad uzzināju, ka visiem kaķiem jau atrasti jauni saimnieki. Pēc sludinājuma atradu vienu pelēku runci, kurš meklē mājas, un es viņu paņēmu pie sevis.

Pavaicāju, kādas tagad Santai attiecības ar mammu, vai tās nav kaut nedaudz uzlabojušās?

– Es mammai esmu piedevusi, cenšos neuzplēst senās brūces. Bet viņa jau vienalga mani uzskata par ģimenes nodevēju, kas sabojājusi viņas dzīvi. Visās pasakās ir kāds ļaunais tēls, un mammas acīs tā esmu es. Tagad viņa dzīvo Anglijā, kur strādā putnu fermā. Kopā ar mammu tur ir arī mans brālis. Šovasar abi bija atbraukuši ciemos. Mēs ar māsu viņus lidostā sagaidījām. Taču es jutos lieka, vairāk jau vēlējos satikties ar brāli, – atzīst Santa.

Viņas grāmata ir par mīlestības jūtām. Saku – tev jau noteikti tās nav svešas, ja reiz esi spējusi tik izjusti aprakstīt. Vaicāju pavisam tieši, vai jauniete dzīvē ir satikusi līdzīgu vīrieti savam literārajam tēlam, spānim Andreo?

– Tas nav izdomāts, bet gan reāls cilvēks. Ar viņu iepazinos tieši tā, kā grāmatā rakstīts – uz ielas. Iepazīstoties ar Andreo, es no klusās peles pārvērtos par košu sievieti. Viņš man iemācīja baudīt dzīvi. Es līdz tam nemācēju veltīt laiku sev, bet Andreo man lika aizdomāties – kāpēc man vajag skriet un darīt to, ko varbūt nemaz nevajag. Agrāk es nespēju rīkoties spontāni, bet Andreo pārrāva laika važas – ejam, pamēģinām, riskējam. Tas ir pareizāk, nekā gausties un prātot – kā būtu, ja būtu bijis. Citreiz var šķist – varbūt nevajadzēja to darīt, bet es vismaz mēģināju. Grāmatā abi mīlētāji paliek kopā, bet reālajā dzīvē tā nenotika. Andreo bija par mani divdesmit piecus gadus vecāks, un es sapratu, ka neesam viena līmeņa cilvēki. Kad viņš vasarās atbrauc uz Latviju, mēs satiekamies. Citreiz, kad attiecības beidzas, negribas vairs otru redzēt, bet es labprāt tiekos ar Andreo. No viņa ir vērts daudz ko mācīties. Pateicoties viņam, sāku domāt – kas es esmu, kāpēc tā rīkojos, – atzīst Santa.

Bet kā ar rakstīšanu, vai ir padomā kāds jauns darbs?

– Patlaban strādāju pie trim darbiem – autobiogrāfijas, stāstiem un pasaku grāmatas bērniem. Katru vakaru man ir iekšēja sajūta kaut ko uzrakstīt. Taču tas paliek otrajā plānā, jo man ir gan mācības, gan darbs. Ja mani aicina, dodos paviesoties pie audžuģimeņu biedrībām, kas ir jauka kopā būšana. Sabiedrībā valda stereotipi, ka bērnu namu audzēkņi ir nākamie sociālo pabalstu diedelētāji, ka no viņiem nevar izaugt krietni cilvēki. Es vēlos audžuģimenes iedvesmot, ka ar sapratni un mīlestību visu var vērst par labu, – noteic Santa.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (36)

  1. Jums ir nepieciešams kredīts? Vai jūs esat vīrietis vai sieviete, un jums ir nepieciešams kredīts, lai palielinātu savu biznesu ?? Neatkarīgi no jūsu kredīta problēmas varētu būt, šeit nāk jūsu palīdzību, jo mēs piedāvājam aizdevumus privātpersonām un uzņēmumiem ar zemu un pieejamu procentu likmi 2%. sazinieties ar mums šodien pie (chosenloanfirm@gmail.com)

  2. Tavs draugs! M. :) Atbildēt

    Sveika Santa!
    Ceru, ka pārāk daudz neiegrimsi žults cilāšanā, un personīgu attiecību publiskā skaidrošanā. Tiem kuriem ir ko nopietnu teikt, lai saka dzīvē un acīs, nevis raksta šeit komentāros.

    Dari visu ar skaidru sirdi, un būs labi 🙂

    Un tie, kas saka ko par tumsonību, paši visticamāk tajā dzīvo.
    Draudzīgi sveicieni, un laba vēlējumi!

    M.

  3. es kā vinas tante.varu pateikt ka te uzrakstiti tīri meli.to es saku no visiem radiem.

  4. ja Santa bija loti laba meitene lidz bridim kamer uzleja suduspaini saviem tuviniekiem.Apzaga pec vinas vardiem Vecomammu Helenu.Tagad 2013 gada beigas pretlikumigi uzlauza vecasmammas dzivokli un ta rezultata apzaga savas omites vecasmammas masa,Kuram sobrid ir jau pari 80 gadiem

  5. [Ģimenē sākās vardarbība, kurā cietu arī es]
    Nevienam nav jācieš vardarbība, pie tam regulāra. Un aiziet legāli ir pareizāk kā bēgt un klaiņot. Santa, nopirktu tavu grāmatu, ja tā tiktu padarīta pieejama internetā, vislabāk e-variantā. Citādi tālu jābrauc pakaļ…

    • Paldies par atbalstu… 🙂 e-variantā tā domājams arī kādreiz varētu iznākt, bet visam savs laiks… 🙂 Laimīgu Jauno gadu!

      • Santa vai tu padomaji par to ka tevis del tava mamma bija spiesta aizbraukt no Latvijas,lai dzivotu ar tavu pusbrali svesuma.Tai pasa laika Tevis del un tavu draugu del Kuri bija parbiedejusi tavu vecomammu metot akmenus pa logu,ka vina baidijas ieslekt gaismu,lai ietu uz toleti.Un Tev nav kauna teikt ka Tu vinu mileji,vai vispar maki kadu milet.Ar tevi baidas omites satikties.ESI GODOGA UN ATDOD LONAS OMITEI DZIVOKLA ATSLEGU,KURA TEV NAV TIESIBAS DZIVOT,JO TU PA VINU NEESI MAKSAJUSI,JA GRIBEJI IEVAKTIES VAJADZEJA SAZINATIES AR OMITI.vinai tava vecamamma dzivokli atstaja mantojuma.

        • Šo lasot paliek kauns Tavā vietā,Aija, jo tik ļoti pieklibo latviešu valodas pareizrakstība. Nu dien, traki.. liekas, ka rakstījis sākumskolas audzēknis..

  6. [Ģimenē sākās vardarbība, kurā cietu arī es]
    Nevienam nav jācieš vardarbība, pie tam regulāra. Un aiziet leg

  7. Piekrītu Santai, ja tas viss ir patiesība , ko viņa stāsta. Nevar ģimenes ,,goda,, pēc bojāt savu bērnību.Zinu ģimeni ar līdzīgu dzives stāstu, kur notiek dzeršana, trači, bet meitene par to nedrīkst nevienam teikt, jo tad atņemtu arī mazo brāliti.

  8. Veel interesanti , kaapeec daama studee rpiva ? Ko tieshi vinja grib iemaaciit beerniem ? Vai par sklotaaju var kljuut katrs , kas speej nolikt eksaamenus , nekaadas tuvaakas paarrunas netiek veiktas ?

  9. Sviests . Es saprotu, ka jauniiba un tamliidziigi , bet vai tad nevar drusku smadzenes pakustinaat un padomaat par sekaam? Interesanti , vai vinja domaa par saviem beerniem ? Cik tieshi netaalredziigam jaabuut viirietim lai gribeetu veidot cieshaakas attieciibas ar tik “uzticamu” un “godiigu” dziivesbiedru , kas savu miesiigu maati uzmetis un turklaat publiski izkengaajis ? Anyway – labi , ka tagad ir google .

    • Tur jau ir tā lietā, ka man ir citas prioritātes…
      Es ar savu atklātību rādu piemēru tam, ka pret vardarbību ir jācīnās nevis tai jāpakārtojas… Sabiedrībā protams ir svarīgi ir smaidīgi un laimīgi cilvēki, bet tas, ka bērniem ir jācieš emocionāls pazemojums, sitieni, izsmiekls, piespiedu kārtā jāvēro kā vecāki slīkst savās atkarībās un tam visam pa virsu vel daudzos gadījumos tiek izmantoti pieaugušo seksuālo vajadzību, iegribu un fantāziju apmierināšanai. Tas notiek tepat, bet par to “nedrīkst” runāt… Bērni ir nevien ļoti atklāti un tieši, bet arī perfekti aktieri – noslēpt vardarbību var, bet cik ilgi? Par manu pedagoģisko kompetenci – ne Jums spriest…

  10. daudzi tīneidžeri dumpojas pret saviem vecākiem un aiziet no mājām.

    Pēc gadiem rūgti nožēlo savus pāridarījumus vecākiem un ar šo nastu dzīvo atlikušo mūžu.

  11. Man prieks par Tevi, Santiņ! 🙂 Redz kā, atbildes mums nāk dažādos veidos. Nesen tieši domāju, kā Tev iet; un redz! 🙂 Lai Tev viss izdodas!

  12. 25 gadus vecāks? Šobrīd 20, cik bija, kad satika lielisko Andreo?

  13. Liels prieks par Santas drosmi būt pašai ,nevis pakārtotai ,zem savas ģimenes kur ,viņa bija upuris,kur bieži talantus norok.Paldies par rakstu.

  14. kur var nopirkt sšo grāmatu ?

  15. Domaju, ka es saprotu meitenes saapi.
    Ceru, ka vinjai izdosies izveidot sev normalu dzivi, jo diemzhel vairums gadijumaa berni, kas augushi shadaas gimenes ir savadaki – jutigaki,smagak dzivee pardzivo grutibas, zaudejumus.
    Ir tieksme uz depresivam domam, galejibu cilveku. ( Spriezhu pec sevis )
    Vecakiem un vispar cilvekiem, kam dzimst berni, ir stipri jadomaa, ko vini rada saviem berniem – kaadu pasauli un kadaa gaisma, lai dziive berniem neizverstos un neradiitos par muzhigu cieshanu vietu.

  16. Turies, meitēn! Lai Tev palīdz Dievs! Novēlu tev mīlestību, sirdsmieru un jaunas grāmatas nākamībā.

  17. Santiņ!Pienāks brīdis,ka Tavā dzīvē būs sakrājusies pašai sava dzīves pieredze.Pienāks brīdis,ka šis solis,kuru esi egoistiski spērusi un publiski afišējusi,būs jānožēlo no sirds.Jo Tava māte nav tāda kā Tu esi viņu aprakstījusi.Strādājusi un visu jums bērniem atdevusi.Tava māte ir palīdzējusi simtiem slimiem cilvēkiem ziedojot asinis,trombocītus.Šādiem cilvēkiem ir jābūt gataviem palīdzēt uzreiz,neizguļot dažu stundu dzērumu.Tā kā pārspīlē Tu visu,jo dvēselē esi tumsas cilvēks.Attopies,ielaid gaismu dvēselē.

    • Ir daudzas lietas, kur mana mamma ir tiešām liels malacis un viņas priekšā var noņemt cepuri. Es viņu cienu, bet diemžēl bieži vien fasāde ir fasāde, bet iekšā viss ir sabrucis.

      • Fasāde?Tieši fasāde varbūt pietrūka Tavai māmiņai.Tev gribējās modernāku,kičīgāku.Gribējās pašai tusēties.Mamma uzdrīkstējās pāris vakarus atpūsties,bet tas Tevi tik ļoti aizskāra.Sakārtot savu istabu,pieskatīt mazākos.Tas taču tik pazemojoši un grūti.Nu tad tagad visas durvis vaļā,arī popularitāte.Bet par kādu cenu?Cenu,ar ko pašai visu mūžu būs jādzīvo.Lai Tev veicas.

        • Tagad mammu aizstāvēt viegli, jo no malas jau vienmēr viegli spriest… Tad kur bijāt Jūs laikā, kad viņai tik ļoti bija vajadzīgs uzticams draugs tā vietā, lai gremdētos pudelē… Jūsu komentāri apliecina Jūsu nezināšu. Man žēl, ka Jūs nosodāt to ko patiesībā nezināt…

          • Es biju Tavas mammas draugs un mana mamma bija Tavas mammas draugs! Es pieskatīju Tevi reizēm, kad Tava mamma cīnījās par izdzīvošanu! Neatbalstu vardarbību un citas Tevis aprakstītās lietas, bet …iespējams, ka tiešām esi nedaudz pāršāvusi pār svītru.:( Tu esot piedevusi viņai…jā, ne man par to spriest. Iespējams, ka laiks, kuru pavadīji kriestiešu draudzē to tiešām ir veicinājis. Cita lieta- vai Tavai mammai ir viegli Tev piedot, ko esi nodarījusi viņai ar publicitāti…katram cilvēkam ir tiesības uz vienas vai simtu vienas nakts sakariem, pat ja tie vainagojas ar jaunu dzīvību. Un kas par to, ka Tu esi vienas mīlas nakts auglis? Mēs katrs esam vienas konkrētas mīlas nakts auglis. Citai tā ir moku pilna nakts, citai skaistākā nakts visā mūžā. Un Tu- tik skaista, gudra, radoša! Vai tāpēc vien šī nakts nav pelnījusi cieņu?! Katram ir tiesības uz konfidencialitāti! Arī mammām. Vienkārši varēji sevi izteikt citos vārdos un tiem būtu lielāks svars. Tas būtu skaisti.

        • ziniet gudrinieki nevajag tagad apcelt meiteni! Malacis, ka Tu Santa uzdrošinies runāt publiski. Es pati un mani brāļi un māsa ir augusi ļoti nelabvēlīgos apstākļos, māte ar patēvu dzēra, iespaidoja viens otru fiziski un pie reizes arī mūs bērnus. Ne viens no pagasta tam neticēja, jo no ārpuses viss izskatījijās ok. Es aizmuku no mājām un sāku strādāt, lai spētu nodrošināt sev dzīvi un vēl par dažiem latiem sūtiju naudu brāļiem, lai spēj sev nopirkt skolai mantas. Kad iestājos universitātē es biju ļoti pārsteigta cik daudz cilvēkiem/studentiem bija problēmu ģimenē, tā pati vardarbība un alkohols. Un mums bērniem arī bija aizliegts kaut ko teikt, kas notiek mājās savādāk mūs nosistu, vai arī draudēja ar bērnu namu. Nevienam nav tiesību kaut ko pārmest tam, kurš ir cietis no vardarbības! Pēc dzīvošanas daudzus gadus nāves bailēs, man un maniem brāļiem un māsai ir vajadzīgi psihoterapeiti, pateicoties padomju savienības atliekām!

    • Iztieciet, Saulīt, bez lāstiem. Ja jau meitene saņēmās, tad ieliktais pamats nebija tas sliktākais, bet viņas aiziešanai vakadzēja būt mātei par iemeslu saņemties, nevis ieslīgt mūžīgā naidā. Visas mātes ir bijušas 17 gadus vecas un viņām ir kur pasmelties pieredzi, bērniem nav.

  18. Satiņ, ļoti ticuka dzīve nav rožu lauks.Esmu pate to piedzīvojusi pie dzīvas mātes. Labi , ka tu esi atradusi dzīve celu! Es arī veltu savai ģimenei, meitām un mazbērniem visu , kas man kādreiz nebija-mīlestība. Turies, un dzīvo tālāk!

  19. Katram no mums ir savs stāsts. Kāds to grib izsāpēt ar interneta starpniecību,kāds cits to izsāp pats pie sevis.
    Labi, ja Tev iet labi.
    Citiem spēka atrast savu atbalsta punktu.
    Par audžuģimeneem ir cits stāsts. Pilnīgi cits.

  20. M A L A C I S , visu cienju, lai veicas!!!

  21. Loti jauks raksts,iedvesmojoss…
    Un pieradijums tam-ja cilveks loti velas,vins spej mainit visu un radit ap sevi sakartotu pasauli…
    Lai veicas sai meitenei un daudziem citiem lidzigajiem….

  22. man prieks par tavu pozitivo dzives uzskatu.

  23. Malacis meitene ! Lai veicas!

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+