Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. novembris, 2016
Drukāt

“Melānijas hronika” – tieši, neizskaistināti un skarbi (9)

Daiņa Bušmaņa fotoDaiņa Bušmaņa foto

Pirmizrādi kinoteātrī “Splendid Palace” piedzīvojusi Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, kas veltīta rakstniecei Melānijai Vanagai. Pirms seansa skatītājiem bija iespēja sastapt filmas veidotājus, kā arī Melānijas Vanagas tuviniekus, un ielūkoties filmas tapšanas aizkulisēs.

Lūk, ko par kinolenti sacīja pirmizrādes skatītāji, starp kuriem bija arī represētie.

Dzidra Liepiņa: – Biju lasījusi Melānijas Vanagas grāmatu. Filma ir brīnišķīga, kaut smaga, tomēr brīžiem likās, ka notikumi tajā ir mazliet sasteigti. Ar Melāniju Vanagu tikāmies, kad viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, un abas sēdējām blakus – toreiz viņa ar mulsumu teica: “Kā visi dzer šampanieti…” Ļoti trāpīga ir tā epizode, kur, atgriezušos Latvijā, Melāniju neielaiž operā – līdzīgi gadījās Lidijai Doroņinai-Lasmanei, kurai nācās iet uz operu gumijas zābakos, jo nevarēja dabūt kurpes.

Lidija Doroņina-Lasmane: – Nu beidzot par notikumiem Sibīrijā ir runāts tieši, neizskaistināti un skarbi, filmā atklāts tieši tas, ko tauta pārdzīvoja 1941. gadā, tajā pirmajā izsūtīšanas vilnī. Mani ļoti aizkustināja arī aktieru spēle, tas, kā Melānijas tēlā iejutās šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo.

Anita Pāvulāne: – Esmu dzimusi Latvijā, bet 11 mēnešu vecumā caur Jūrkalni nokļuvu brīvībā Zviedrijā. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, ar pirmo kuģi, kas veda lauksaimniecības tehniku brīvību atguvušajai Latvijai, nokļuvu dzimtenē, man viena ģimene uzdāvināja Melānijas Vanagas grāmatu. Kopš izlasīšanas pagājuši daudzi gadi, taču to joprojām ir spilgtā atmiņā Skatoties filmu, man varbūt bija grūti saklausīt visus čukstus,es pēc dokumentalitātes ko, protams, nav iespējams pilnībā panākt. Ārkārtīgi spēcīga ir aina vilcienā, kur Baibas Brokas tēlotā varone nogalina savus bērnus un izdara pašnāvību. Kamols sažņaudzas kaklā, skatoties, kā vilciena apsargi iznes līķus, atstāj ceļmalā, un, it kā tā būtu visierastākā situācija, aizver vagona durvis. Uz mani filmā satriecošu iespaidu atstāja aina, kur cilvēki tiek spīdzināti kā dzīvnieki un otrādi.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Kā visi dzer šampanieti… Tkk līksmi it kā būtu jautra komēdija gaidāma. Savādi gan. Labāk būtu dalījuši ciedru sēkliņas. Simboliski.

  2. Šoreiz tēmas aktualitāte un traģisms pilnīgi nomāc kinofilmas vājumu, stiepšanu, nespēju atainot laikmetu. Vienas ciešanas. Žēl, biju gaidījis augstākas raudzes kinofilmu, kas patiesību par latviešu vēsturi aiznes pasaulē.Mazbudžets vainīgs?
    Šīs sāpes, tāpat kā Zobenu ēnā nav saprotamas nevienam citam, tikai pašiem. Ebreji savas ciešanas spēj kino atainot daudz spēcīgāk.

  3. Esi no interfrontes? Stils jūtams.

  4. Tik patiesu,neizskaistinātu ,bez “pielīšanas okupantu varai ,tādu filmu uztaisīja Kairiša k-gs pirmo reizi.Un faktiski tā ir kā piemiņas zīme Gulaga mocekļiem.Par to neizsakāms paldies filmas un ,pašam Kairišam,kolektīvam.
    Mums pat NAV valstī pienācīga pieminekļa Sibīrijas nomocītiem.Totoes IR piemineklis OKUPANTIEM un tiem kas faktiski latviešus sūtīja uz Sibīriju ,mocīja,šāva un vēl tagad dzīvo viņu dzīvokļos ar nomocīto mēbelēm,.Nelabi metas par koloborantiem un krieviem,kuri sašutuši par lojalitātes likumu.Nevarot zināt kurš ir nelojāls?!Bet kā VAR zināt KURŠ IR lojāls? Vai piem.,Rafaļskis,Ušaks,Gopoņenko un SC,arī 270000 nobalsojušie PRET Satversmi par otro valodu ir lojāli????Vai Ušaks ir lojāls spļaujot virsū opozīcijai par ko ARĪ balsoja rīdzinieki?
    Visiem deputātiem/ arī no SC !!/ jāparāda filma ,skolotājiem,tiesībsargiem,DP,ierēdņiem,LEMBERGAM un Co.Skolās JĀRĀDA !!!

  5. Arvīds, Liepājā Atbildēt

    Redzēju, kā 41. gadā aizveda kaimiņus ar diviem maziem bērniem un kādas sekas pēc tam bija ciemā.

  6. “… filmā atklāts tieši tas, ko tauta pārdzīvoja 1941. gadā,….” – ?
    =================================================================
    Vai tad 1941.g. nekas cits nenotika, kā vien deportācijas? Ja Kairišs filmā iekļautu kādu epizodi par holokaustu Latvijā 1941.g. un Ž.Lipkes varoņdarbu, tad vēstures aina kļūtu vēl tiešāka, vēl neizskaistināa un vēl skarbāka. Bet vai tās smaidošās dāmas foto maz ko zina par 1941.g. notikušo Latvijā, Eiropā un pasaulē?

    • Tās smaidošās dāmas – kā Jūs rakstāt – ir Melānijas Vanagas mazmeitas un viņa gan loti labi zin par notikošo 41.gadā!!!! Varbūt tomēr nevajadzētu domāt, ka smaids cilvēka sejā nozimē intelektuālu tukšumu.

      • Ne priecīgi smaidi, ne šampanieša dzeršana nenotika, kad tika pieminēti 1941.gada upuri:
        ” Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece piemiņas brīdī [2015] Rumbulā: līdz pat šodienai neaptverams ir lielākais genocīda noziegums Latvijā.”

    • par Žani Lipki varētu taisīt atsevišķu filmu

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+