Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. aprīlis, 2015
Drukāt

Sorento pussala Dienviditālijā slavena ar krāšņām Lieldienu procesijām

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Lielās Piektdienas vakarā Sorento ielās parādās Melnā procesija, kas tautai vēsta par Kristus sišanu krustā un Dievmātes neaprakstāmajām sāpēm. Mistērijas laikā tiek nestas nestuves ar mirušā Kristus koka skulptūru.

Daudzi, kam bijusi iespēja salīdzināt, nešauboties teiks – ne jau Romā meklējami vizuāli krāšņākie un izjustākie Lieldienu nedēļas pasākumi, bet gan nelielajā Dienvid­itālijas pilsētiņā Sorento, kur Lieldienu procesijas notiekot jau kopš 16. gadsimta.

Sirēnu zeme

Tāds esot sorento vārda tulkojums. Kādreiz daiļās sirēnas vilināja garāmbraucošos jūrniekus, lai pēc tam paņemtu viņus līdzi Neapoles līča ūdeņos. Šodien miljoniem tūristu no visām pasaules malām šurp traucas pēc brīva prāta, lai ļautos neaprakstāmi ainaviskās dabas burvībai un kūrortpilsētas izteiksmīgi elektrizētajam šarmam. Ne velti Sorento jau gadsimtiem ilgi bijusi īsta kulta vieta visdažādākajiem māksliniekiem, rakstniekiem un slaveniem valstsvīriem. Par Sorento jūsmojis gan Gēte, Stendāls un Dikenss, gan Nīče, Mendelszons, Kazanova un daudzi citi, Ļeņinu un Gorkiju ieskaitot. Tenors Enriko Karūzo te esot pavadījis pēdējos trīs savas dzīves gadus. Vieni Sorento smēlušies iedvesmu, citi te vai tuvējā Kapri salā it kā izcietuši trimdu. Lai gan šis vārds nu nekādi neiet kopā ar apkārt valdošo daili, galvu reibinošajiem augu aromātiem, bezrūpīgo dzīves ritmu un izsūtījuma laika smagumu kādā greznā villā, kur Tirēnu jūra skalojas burtiski pie sliekšņa…

Aktīvā tūrisma sezona Sorento ilgst no maija līdz oktobrim, taču tiem, kas tur nokļūst pavasarī, domāju, paveicas daudz vairāk. Pirmkārt, var izbēgt no tūristu pūļiem, otrkārt, šajā laikā zied apelsīni un citroni un ziedu aromāts tevi apņem burtiski ik uz soļa. Ne velti citrons ir Sorento simbols, bet nākamais aiz tā ir slavenais padzēriens – liķieris limončello. Jau marta vidū gaisa temperatūra šeit sasniedz 18 – 19 grādus. Taču šī nav vieta, kur par galveno laika pavadīšanu kļūst saules un jūras peldes. Un Sorento piekrastē nemaz nav īstas pludmales, bet gan garas koka laipas ar pārģērbšanās būdiņām un zviļņiem, līdz kuriem vēl jānokāpj – Sorento atrodas uz 50 metru augstas klinšainas terases.

Settimana Santa un melnbaltās mistērijas

Settimana Santa ir Lieldienu nedēļa, kur katrai dienai ir sava nozīme, kas saistīta ar Kristus dzīves pēdējām dienām. Dienvid­itālijā šis laiks īpaši jūtams. Vairāku pilsētu ielās tas ļauj skatīt vismaz četrus gadsimtus rūpīgi glabātas tradīcijas, kas šodien skaitās kultūrvēsturiskais mantojums un ir Itālijas Kultūras ministrijas aizsardzībā. Sveces un lampioni pie baznīcām, lukturīši pie mājām izgaismo tikai šim svētku laikam raksturīgo, piešķirot pilsētām ne tikai svinīgu, bet dažbrīd arī mistisku un pat mazliet baisu auru, sevišķi vakaros.

Jau Zaļās ceturtdienas vakarpusē un līdz pat Lielās Piektdienas naktij visās Sorento piekrastes pilsētiņās sākas ielu procesijas – kopskaitā vismaz 15. To uzdevums ir aicināt atdzīvināt atmiņā un vēlreiz izdzīvot Kristus ciešanas un nāvi. Taču atšķirībā no visiem labi zināmā Krusta ceļa Sorento mistērijas varētu dēvēt par Jaunavas Marijas, Mātes, ciešanu un krusta ceļu. Procesijas atšķiras ar dramaturģiju, dalībnieku izvietojumu un apģērba krāsām, taču tajās ir daudz kopīgu elementu: degošas lāpas, koka krusti, Jaunavas Marijas un Kristus figūras, raksturīga bēru mūzika, ko spēlē pavadošais orķestris, koristu piedalīšanās, kā arī citi atribūti. Šajā laikā parasti pilsētu ielās slēgta satik­sme uz vairākām stundām.

Pašā Sorento notiek divas procesijas – Baltā un Melnā mistērija. Baltā procesija notiek Zaļās ceturtdienas vakarā un simbolizē Jaunavas Marijas ciešanas dienā, kad tiek lemta tiesa viņas dēlam. Mistērija ataino Kristus Mātes izmisuma pilnos klejojumus pa pilsētas ielām, meklējot savu dēlu. Vismaz 500 baltos un gaišzilos apmetņos tērptu lāpu gājiena dalībnieku šajā dienā iznāk Sorento ielās kopš 1500. gada. Tolaik tie bijuši vairāk kā grēku nožēlas, izpirkšanas un pašmocību rituāli, taču ar laiku bagātinājušies dažādiem folkloras elementiem un izauguši horeogrāfiskā ziņā, 18. gadsimtā jau izpaužoties daudz iespaidīgāk un vērienīgāk.

Lielās Piektdienas vakarā pilsēta iegrimst tumsā un klusumā. Ielās parādās Melnā procesija, kas tautai vēsta par Kristus sišanu krustā un Dievmātes neaprakstāmajām sāpēm. Mistērijas laikā tiek nestas nestuves ar mirušā Kristus koka skulptūru, kas, visticamāk, esot izgatavota jau 17. gadsimtā, tai seko Jaunavas Marijas figūra. Abām procesijām emocionālā ziņā neesot līdzīgu, jo to galvenais uzdevums ir Dievmātes ciešanu atainojums. Protams, gājiena dalībnieki nes ne tikai minētās figūras, bet daudz dažādu atribūtu, kas saistīti ar Jēzus Krusta ceļu – ērkšķu vainagus, pātagas, virves, lielu daudzumu koka krustu ar krāšņām inkrustācijām utt.

Baltā procesija var pārsteigt gluži negaidot, parādoties kādā ielas līkumā vai krustojumā, jo tās dalībnieki burtiski līkumo pa dažādām ielām, atainojot Dievmātes izmisīgos dēla meklējumus. Bet Melnā tiek gaidīta tiešām nomācošā klusumā un tumsā. Kaut kur Sorento centrālā laukuma ielas galā parādās mazītiņas uguntiņas, kas lēni tuvojas, pakāpeniski pāraugot neskaitāmu lāpu jūrā. Tām pievienojas sākumā tikko dzirdama, bet vēlāk spēkā pieaugoša Šopena mūzikas atbalss, kurai pievienojas vismaz 200 vīru koris, vienlaikus radot gan skumju, gan uzvaras sajūtu, kas pāraug tikai šajā pasākumā radītā emocijā – spējā izjust īstas ticības un nāves svētuma cenu.

Kad melnais un mazliet baisais gājiens iet cieši garām un tevi skar melno apmetņu zīds, tu sajūti lāpu rūgteno smaržu un notver tumšo acu skatienu, kas raugās caur sejsegā izgrieztajiem caurumiem, pārņem diezgan sirreāla sajūta, kas brīžiem uzdzen pat šermuļus.

Toties Lieldienu rīts uzaust ar smiekliem, ielu korīšu dziedājumiem un improvizētiem piknikiem, kuros galvenais našķis ir frittata no sakultām olām un dažādām garšvielām un slavenais itāļu kuličs, ko cep krusta formā un kas lielākoties sastāv no rozīnēm. Taču, ja šos svētkus svinēsiet kādā itāliešu ģimenē, noteikti dabūsiet baudīt cepeškrāsnī ceptu jēru (agnello) vai kazlēnu (capretto).

Ardievas gaļai jeb tautas svētki zem klajas debess

Baltās un Melnās procesijas pārstāvji stāv kopā līdz Lieldienu rītam. Foto - Anita PirktiņaBaltās un Melnās procesijas pārstāvji stāv kopā līdz Lieldienu rītam. Foto - Anita Pirktiņa

Lieldienu laiks nav tikai Klusā nedēļa, kas vainagojas ar Kristus augšāmcelšanos. Šai Lielajai dienai visa kristīgā pasaule gatavojas daudz agrāk. Un, paredzot vairāk nekā mēnesi ilgu atturības un mērenības laiku, pirms tā nododas īstai līksmei un uzdzīvei.

Ar vārdu “karnevāls” parasti saprotam krāšņu izklaidi, publiskas parādes un teatralizētus ielu gājienus, kuru galvenais elements ir tērpšanās maskās, taču šā pasākuma sākotnējā izcelsme balstās Romas katoļu baznīcas dzīvē. Vārda “karnevāls” jeb carnevale atšifrējums esot meklējams latīņu valodā, kur carne nozīmē ‘gaļa’, bet vale – ‘paliec sveiks’. Tātad burtiski – paliec sveika, gaļa! Izteiciens sākotnēji tika attiecināts uz maltīti karnevāla pēdējā dienā, pēc kuras sākas 40 dienu ilga atteikšanās no gaļas un citiem pasaulīgiem labumiem. Tā teikt – pēdējā iespēja pirms Lieldienu gavēņa izplosīties gan gastronomiski, gan citādi. Ik gadu karnevāla plānotie datumi ir sešas nedēļas pirms Lieldienām, bet pēc krāšņajiem svētkiem seko askēze un mērenība ikdienas paradumos.

Visā pasaulē karnevāli īpaši tiek rīkoti valstīs ar kristīgām tradīcijām, un Itālija ir tradīcijām bagāta karnevāla svinētāja. Tā kā šie svētki ir saistīti ar Lieldienām, arī karnevāla datumi katru gadu mainās. Karnevāla sākuma laiks esot devītā svētdiena pirms Lieldienām, un tas beidzas otrdienā, kas pasaulē pazīstama kā Mardi Gras jeb Martedi Grasso un tulkojumā no itāļu valodas nozīmē Resnā otrdiena – pēdējā diena, kad iespējams baudīt treknus un daudzveidīgus ēdienus. Resnā otrdiena ir kļuvusi par nozīmīgāko svētku dienu jeb karnevāla kulmināciju. Nākamā diena jau ir Pelnu trešdiena, kas iezīmē 40. dienu pirms Lieldienu svētdienas un gavēņa sākumu.

Karnevāla izcelsme meklējama jau Antīkās Grieķijas un Romas laikos, kad cilvēki meklējuši vismaz īslaicīgu atpūtu no ikdienas pienākumiem, likumiem, normām, dažādiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Pat bargajos viduslaikos karnevāli bijuši brīvības, bezrūpības un pasaulīgo prieku svētki, kad tērpšanās maskās visus dalībniekus padarījusi vienlīdzīgus, devusi iespēju būt nepazītiem, atbrīvoties un ļauties visdažādākajām prieka un radošas līksmes izpausmēm. Šajā ziņā nepārspējams ir Venēcijas karnevāls, taču ne mazāk slaveni ir arī karnevāli Viaredžio, Veronā un citur Itālijā.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+